MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Un kādu atlīdzību jūs uzskatītu par sev pieņe­mamu? — Gavriils Stepanovičs vaicāja, no manis acu ne­novērsdams.

— Antons Antonovičs Kņaževičs, — es atbildēju, — sa­cīja, ka man došot divi tūkstoši rubļu …

Mans sarunu biedrs godbijīgi nolieca galvu.

— Tā, — viņš noteica, brītiņu klusēja un piemetināja: — Eh, nauda, naudiņa! Cik tās dēļ pasaulē daudz ļau­numa! Mēs visi domājam tikai par naudu, bet vai par dvē­seli kāds padomā?

Es savas darba dzīves laikā biju tādā mērā no šādām sentencēm atradis, ka, jāatzīstas, apjuku… nodomāju: «Kas zina, varbūt Kņaževičam taisnība … Vienkārši esmu nocietinājies un kļuvis aizdomīgs …» Lai ievērotu pieklā­jību, nopūtos, un sarunu biedrs atbildēja man, savukārt nopūzdamies, pēc tam rotaļīgi pamirkšķināja man ar aci, kas pilnīgi nesaskanēja ar nopūtu, un intīmi pačukstēja:

— Četrsimt-rublišu. Ko? Tikai priekš jums. Nu?

Jāatzīstas, biju sarūgtināts. Lieta tāda, ka man patie­šām nebija ne kapeikas naudas un es ļoti biju cerējis uz šiem diviem tūkstošiem.

— Bet varbūt var tūkstoš astoņsimt? — es jautāju. "— Kņaževičs sacīja .,,

— Viņš meklē popularitāti, — Gavriils Stepanovičs rūgti atsaucās.

Pēkšņi pie durvīm pieklaudzināja, un cilvēks ar zaļām zīmotnēm ienesa paplāti, apklātu ar baltu salveti. Uz paplātes atradās sudraba kafijas kanniņa, piena krūzīte, divas porcelāna tasītes, no ārpuses apelsīnu krāsā un iekš­pusē apzeltītas, divas sviestmaizes ar kaviāru, divas — ar oranžu, caurspīdīgu lasi, divas ar sieru, divas ar auksto rostbifu.

— Vai aiznesāt paketi Ivanam Vasiļjevičam? — jautāja Augusta Menažraki ienācējam.

Tas pārvērtās sejā un sašķieba paplāti.

— Es, Augusta Avdejevna, steidzos uz bufeti, bet ar paketi aizskrēja Ignutovs, — viņš ierunājās.

— Es neliku Ignutovam, bet jums, — Menažraki sa­cīja, — tas nav Ignutova darbs — nest paketes Ivanam Vasiļjevičam. Ignutovs ir stulbs, kaut ko saputros, pateiks ko lieku… Vai tad jūs gribat, lai Ivanarn Vasijjevičam paaugstinātos temperatūra?

— Grib nobeigt, — Gavriils Stepanovičs vēsi sacīja.

Cilvēks ar paplāti klusu iekunkstējās un nosvieda ka­rotīti.

— Kur Pakins bija tikmēr, kamēr jus kavējāties bu­fetē? — Augusta Avdejevna jautāja.

— Pakins skrēja pēc mašīnas, — jautātais paskaidroja,

— bet es drāzos uz bufeti, sacīju Ignutovam — «skrien pie Ivana Vasiļjeviča».

— Bet Bobkovs?

— Bobkovs skrēja pēc biļetēm.

— Nolieciet šeit! — Augusta Avdejevna pavēlēja, pie­spieda podziņu, un no sienas izlēca galda dēlis.

Cilvēks ar zīmotnēm atplauka, pameta paplāti, ar mu­gurpusi atbīdīja aizkaru, ar kāju atvēra durvis un izsprau­cās pa tām.

— Par dvēseli, par dvēseli padomājiet, Kļukvin! — Gav­riils Stepanovičs nokliedza viņam pakaļ un, pagriezies pret mani, intīmi sacīja:

— Četrsimt divdesmit pieci. Ko?

Augusta Avdejevna ēda sviestmaizi un klusām sita ar vienu pirkstu.

— Bet varbūt tūkstoš trīs simti? Man patiešām neērti, bet man pašlaik nav naudas, un vēl jāmaksā drēbnie­kam …

— Vai šo uzvalku šuva viņš? — Gavriils Stepanovičs jautāja, norādīdams uz manām biksēm.

— Jā.

— Un slikti pašuvis, blēdis, — Gavriils Stepanovičs piezīmēja, — sūtiet viņu pie velna!

— Bet redziet…

— Mums, — Gavriils Stepanovičs ar piepūli sacīja,

— nav bijis tāda precedenta, ka mēs maksātu autoram naudu pie līguma slēgšanas, bet jūsu dēļ… četrsimt div­desmit pieci!

— Tūkstoš divi simti, — es atsaucos mundrāk, — bez tā es cauri netieku … sarežģīti apstākļi…

— Bet vai jūs neesat mēģinājis spēlēt hipodromā? — Gavriils Stepanovičs iejūtīgi apvaicājās.

Nē, — ar nožēlu atbildēju.

Mums viens aktieris ari bija nonācis grūtībās, aiz­brauca uz hipodromu un, iedomājieties, vinnēja pusotra tūkstoša. Bet no mums jums jau nav jēgas ņemt. Saku

kā draugam: paņemsiet par daudz — pazudināsiet sevi! Eh, nauda! Nu, kālab tā vajadzīga? Lūk, man tās nav — un ap sirdi tik viegli, tik mierīgi… — Un Gavriils Ste- panovičs izgrieza uz āru kabatu, kurā patiešām naudas nebija, bet bija pie važiņas piekārts atslēgu saišķis.

— Tūkstoti, — es sacīju.

— Eh, kaut tu izčibētu! — Gavriils Stepanovičs pār­galvīgi iesaucās. — Lai mani pēc tam kaut vai pakar, bet došu jums pieci simti rubļu. Parakstiet!

Parakstīju līgumu, pie kam Gavriils Stepanovičs man. paskaidroja, ka nauda, kas man tikšot izsniegta, esot avanss, ko man jāapņemoties segt no pirmajām izrādēm. Norunājām, ka šodien saņemšu septiņdesmit piecus rub­ļus, pēc divām dienām — simt rubļu, pēc tam sestdien — vēl simt, bet pārējo — četrpadsmitajā.

Ak dievs! Cik prozaiska, cik vienmuļīga man, iznākot no kabineta, likās iela! Smīlāja, vārtos bija iesprūdis ve­zums ar malku, un važonis kliedza uz zirgu briesmīgā, balsī; laika apstākļu dēļ pilsoņi gāja neapmierinātām se­jām. Nesos uz māju, cenzdamies neredzēt skumjās prozas ainu. Dārgais līgums glabājās man pie sirds.

Pārnācis mājās, atradu priekšā savu paziņu (skat. no­tikumu ar revolveri).

Slapjām rokām izvilku no azotes līgumu, iesaucos:

— Lasiet!

Mans draugs līgumu izlasīja un, man par lielu izbrīnu, kļuva uz mani dusmīgs.

— Kas tas par kleķerējumu? Ko jūs, tukšpauri, esat parakstījis? — viņš man jautāja.

— Jūs teātra lietās neko nesaprotat, tāpēc tā nerunā­jiet! — arī es noskaitos.

— Ko tas nozīmē — «apņemas, apņemas», bet vai viņi kaut ko apņemas? — mans draugs rūca.

Sāku viņam dedzīgi klāstīt, kas ir gleznu galerija, cik sirsnīgs cilvēks ir Gavriils Stepanovičs, pieminēju Sāru Bernāru un ģenerāli Komarovski. Man gribējās attēlot, kā pulkstenis atskaņo menuetu, kā garo kafija, cik klusu, cik noslēpumaini skan soļi uz vadmalas, bet pulksteņa sitieni dunēja man galvā, es pats redzēju gan zelta iemuti, gan velnišķīgo uguni elektriskajā krāsnī, gan imperatoru Nē- ronu, bet neko no tā nespēju attēlot.

— Vai tad līgumus viņiem sastāda Nērons? — mans draugs nikni ņirdza.

— Ejiet jūs pupās! — es iesaucos un izrāvu viņam līgumu.

Nolēmām pabrokastot, aizsūtījām Dusjas brāli uz vei­kalu.

Smidzināja rudenīgs lietutiņš. Kas par šķiņķi, kas par sviestu! īsti laimes brīži.

Maskavas klimats pazīstams ar savām kaprīzēm. Pēc divām dienām iestājās lielisks laiks, silts kā vasarā. Un es steidzos uz Neatkarīgo. Ar saldu tīksmi, nojauzdams simt rubļu saņemšanu, tuvojos Teātrim un ieraudzīju uz vidus durvīm necilu afišu.

Es lasīju:

«Nākamās sezonas repertuāra plāns: Eshils — «Agamemnons», Sofokls — «Filoktets», Lope de Vega — «Fenīzes tīkli», Šekspīrs — «Karalis Līrs», šillers — «Orleānas jaunava», Ostrovskis — «Ne no šīs pasaules», Maksudovs — «Melnais sniegs».»

Muti ieplētis, stāvēju uz ietves — brīnums, kā man šinī brīdī neizvilka kabatas portfeli. Mani grūstīja, sacīja kaut ko nepatīkamu, bet es joprojām stāvēju, aplūkodams afišu. Pēc tam pagāju malā, cerēdams ieraudzīt, kādu iespaidu afiša atstāj uz garām ejošajiem pilsoņiem.

Izrādījās, ka neatstāj nekādu. Ja neskaita trīs četrus, kuri uz "afišu paskatījās, var teikt, ka neviens to nelasīja.

Bet nepagāja pat piecas minūtes, kad es par savu gai­dīšanu tiku simtkārt atalgots. Straumē, kas plūda uz te­ātri, skaidri atšķīru Jegota Agapjonova masīvo galvu. Viņš gāja uz teātri ar veselu svītu, kurā pazibēja Ļiko- spastovs pīpi zobos un kāds svešinieks ar tuklu, patīkamu seju. Pēdējais nāca kafrs neparasti dzeltenā vasaras mē­telī un nez kāpēc bez cepures. Ierāvos dziļāk nišā, kur stāvēja neuzkrītoša statuja, un vēroju.