MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Nē! Es jums nepiekritu! — iekarsis iesaucos. — Pie jums teātrī ir tik jauki, ka ģenerāļa vietā es rīkotos gluži tāpat…

— Karatigins, Taljoni, — Bombardovs skaitīja, vez­dams mani no portreta pie portreta, — Katrīna Otrā, Ka- rūzo, Feofans Prokopovičs, Igors Severjaņins, Batistins, Eiripīds, dāmu šūšanas ceha vadītāja Bobiļeva.

Te pēkšņi neskanīgiem teciņiem foajē ietipināja viens no tiem, kuriem bija zaļās zīmotnes, un čukstus paziņoja, ka Gavriils Stepanovičs ieradies teātrī. Bombardovs pār­trauca stāstījumu pusvārdā, cieši paspieda man roku, pie tam klusām pateica mīklainus vārdus:

— Esiet nelokāms… — un izplēnēja kaut kur pus­tumsā.

Bet es sekoju cilvēkam, kurš aidinieka gaitā gāja man pa priekšu, paretam pamādams man ar pirkstu un sāpīgi pasmaidīdams.

Platajā gaitenī, pa kuru mēs gājām, pēc katriem desmit soļiem uz sienām bija redzami spoži elektriski uzraksti: «Klusumu! Blakus mēģinājums!».

Iera'udzījis, ka mani ved, cilvēks ar zelta pensneju un arī ar zaļām zīmotnēm, kurš sēdēja krēslā šā lokveida gaiteņa galā, pielēca kājās, čukstus izgrūda: — Esiet svei­cināti! — un atvēra smagu aizkaru ar zeltā izšūtu teātra emblēmu «NT».

Pēkšņi atrados teltī. Griestus aizklāja zaļš zīds, stiep­damies uz visām pusēm no centra, kur dega kristāla lustra. Seit bija novietotas mīkstas zīda mēbeles. Vēl viens aizkars, bet aiz tā matstikla durvis. Mans jaunais pava­donis pensnejā tām netuvojās, bet ar žestu parādīja, lai pieklaudzinu, un tūdaļ pazuda.

Klusām pieklaudzināju, satvēru rokturi, kam bija ap­sudrabotas ērgļa galvas forma, iesēcās pneimatiskā at­spere, un durvis mani ielaida. Atdūros ar seju pret aizkaru, sapinos, atbīdīju to …

Manis nebūs, manis ļoti drīz nebūs! Esmu tā izlēmis, tomēr tas ir diezgan drausmīgi… Bet mirdams atcerēšos kabinetu, kurā mani pieņēma teātra saimniecības daļas pārzinis Gavriils Stepanovičs.

Līdzko iegāju, milzīgs pulkstenis kreisajā stūrī maigi nozvanīja un nospēlēja menuetu.

Man dūrās acīs dažādās gaismas. Zaļā gaisma, kas nāca no rakstāmgalda, proti, pareizāk sakot, ne no galda, bet no sekretāra, proti, ne no sekretāra, bet no kādas ļoti sarežģītas ietaises ar desmitiem atvilktņu, ar vertikāliem nodalījumiem vēstulēm, ar otru lampu uz lokāmas sudraba kājas, ar elektrisko šķiltavu cigāriem.

Velnišķīga sarkana gaisma gailēja zem palisandra koka galda, uz kura stāvēja trīs tālruņi. Niecīga balta gais­miņa spīdēja no maza galdiņa ar plakanu ārzemju rak­stāmmašīnu, ar ceturto tālruni un kaudzīti zelta grie­zuma papīru, uz kuriem bija «NT» ģerbonis. Vēl bija gaisma, kas lija no griestiem.

Kabineta grīda bija izklāta ar vadmalu, taču ne ar zal­dātu, bet ar biljarda vadmalu, un uz tās atradās tumši sarkans, veršoku biezs paklājs. Milzīgs dīvāns ar spil­veniem un tam līdzās turku ūdenspīpe. Arā, Maskavas centrā, bija diena, bet neviens stars, neviena skaņa kabi­netā neiekļuva no ārpuses caur logu, cieši aizsegtu ar trīskāršu aizkaru. Seit bija mūžīga, gudra nakts, šeit oda pēc ādas, cigāriem, smaržām. Sasilušais gaiss glāstīja seju un rokas.

Pie sienas, apvilktas ar rakstainu zeltītu safjānu, ka­rājās liels fotoattēls, kurā bija redzams cilvēks ar māksli­nieciski kupliem matiem, piemiegtām acīm, uzskrullētām ūsām un lorneti rokā. Sapratu, ka tas ir vai nu Ivans Va- siļjevičs, vai Aristarhs Platonovičs, bet, tieši kurš no abiem, nezināju.

Strauji pagriezies uz taburetes skrūves, pie manis vēr­sās neliela auguma cilvēks ar melnu franču bārdiņu, ar bultveida ūsām, kas slējās uz augšu.

— Maksudovs, — es sacīju.

— Piedodiet, — jaunais paziņa atsaucās augstā tenorā un norādīja, ka tūlīt, sak, tikai jāizlasa papīrs un…

…viņš izlasīja papīru, pameta sāņus pensneju melnā saitītē, izberzēja nogurušās acis un, pilnīgi pagriezis sekretāram muguru, skatījās uz mani, neko nesacīdams. Viņš raudzījās man acīs tieši un atklāti, uzmanīgi mani pētīdams, kā pēta jaunu, nupat kā iegādātu mehānismu. Viņš neslēpa, ka pēta mani, viņš pat piemiedza acis. No­vērsu skatienu — nelīdzēja, sāku uz dīvāna grozīties… Beidzot nodomāju: «Aha …» — un pats, tiesa, saņēmis kopā visu savu gribasspēku, par atbildi ieskatījos šim cil­vēkam acīs. Pie tam nez kāpēc jutu pret Kņaževiču ne­skaidru īgnumu.

«Kas par dīvainību,» domāju, «vai viņš ir akls, šis Kņaževičs… mušas… mušas… nezinu… nezinu… Tēraudpelēkas, dziļi iegrimušas, mazas actiņas… tajās dzelžaina griba, velnišķīga drosme, nelokāma apņēmība … franču bārdiņa… kālab tāds mušai pāri nenodarīs?… Viņš ir ārkārtīgi līdzīgs Dimā musketieru vadonim… Kā to sauca … Aizmirsies, velns parāvis!»

Turpināt klusēšanu kļuva nepanesami, un to pārtrauca Gavriils Stepanovičs. Viņš nez kāpēc rotaļīgi pasmaidija un pēkšņi paspieda man ceļgalu.

— Nu ko, laikam nāksies parakstīt līgumiņu? — viņš ierunājās.

Pagrieziens uz taburetes, pagrieziens atpakaļ, un Gav- riila Stepanoviča rokās "atradās līgums.

— Tikai nezinu gan, kā to lai paraksta, nesaskaņojot ar Ivanu Vasiļjeviču, — to sacīdams, Gavriils Stepanovičs neviļus uzmeta īsu skatienu portretam.

«Aha! Nu, paldies dievam … tagad zinu,» es nodomāju, «tas ir Ivans Vasiļjevičs.»

«— Ka neiznāk nepatikšanas, — Gavriils Stepanovičs turpināja. — Nu, lai iet — jūsu dēļi — viņš draudzīgi pasmaidīja.

Pēkšņi bez klauvējiena atvērās durvis, pašķīrās aizkars un ienāca dāma ar valdonīgu dienvidnieciska tipa seju, paskatījās uz mani. Es viņai paklanījos, sacīdams: — Maksudovs …

Dāma man paspieda roku stingri kā vīrietis un atbil­dēja:

— Augusta Menažraki, — atsēdās uz taburetes, izņēma no zaļā džempera kabatiņas zelta iemuti, aizpīpēja un sāka klusām klaudzināt uz mašīnas.

Izlasījis līgumu, atklāti runājot, neko nesapratu un ne­centos saprast.

Man gribējās sacīt: «Uzvediet manu lugu, man taču nekā, nekā nevajag, vienīgi tiesības nākt šurp katru dienu, divas stundas gulēt uz šā dīvāna, ieelpot tabakas medaino aromātu, klausīties pulksteņa zvanos un sapņot!»

Par laimi, es to nepateicu.

Atceros, ka līgumā bieži tika minēti vārdi «ja» un «tā­pēc ka» un katrs punkts sākās ar vārdiem «Autoram nav tiesību …».

Autoram nav tiesību atdot savu lugu citam Maskavas teātrim.

Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienam Ļeņin- gradas teātrim.

Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienai KFPSR pilsētai.

Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienai UPSR pilsētai.

Autoram nav tiesību savu lugu publicēt.

Autoram nav tiesību prasīt no teātra kaut ko, bet, ko, esmu aizmirsis (21. punkts).

Autoram nav tiesību protestēt pret kaut ko, bet, pret ko, arī neatceros.

Starp citu, viens punkts izjauca šā dokumenta vienvei­dību — tas bija 57. punkts. Tas sākās ar vārdiem: «Autors apņemas». Saskartā ar šo punktu autors apņemas «bez ierunām un nekavējoties izdarīt savā lugā labojumus, iz­maiņas, papildinājumus vai saīsinājumus, ja direkcija vai kāda komisija vai iestāde, vai organizācija, vai kooperā­cija, vai atsevišķas personas, kurām ir nepieciešamās pilnvaras, tādu prasa, — nesaņemot par to nekādu atlī­dzību, atskaitot to, kura norādīta 15. punktā».

Pievērsis savu uzmanību šim punktam, redzēju, ka tajā pēc vārdiem «atlīdzība» seko tukša vieta.

Jautājoši pasvītroju šo vietu ar nagu.