MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Reiz mani pamodināja sniegputenis. Marts bija pute­ņains un vētrains, kaut gan gāja jau uz beigām. Un at­kal, tāpat kā toreiz, pamodos, asarās mirkdams! Kāds ne­spēks, ak, kāds nespēks! Un atkal tie paši cilvēki, un at­kal tā tālā pilsēta, un klavieru sāni, un šāvieni, un kāds, saļimis sniegā.

Šie ļaudis, dzimuši sapņos, iznāca no sapņiem un ap­metās manā cellē uz palikšanu. Bija skaidrs, ka no viņiem tik vienkārši vaļā netikšu. Bet ko ar tiem iesākt?

Sākumā es ar viņiem tikai sarunājos, un tomēr romāna burtnīcu nācās no atvilktnes izņemt. Tad man pa vakariem sāka likties, ka no baltās lappuses izspraucas kaut kas krāsains. Ar samiegtām acīm ieskatoties, pārliecinājos, ka tā ir ainiņa. Un vēl vairāk — šī ainiņa nebija plakana, bet ar trīs dimensijām. Itin kā kastīte, un tajā cauri rin­diņām redzams, kā deg gaisma un kustas tās pašas fi­gūras, kas aprakstītas romānā. Ak, kas tā bija par aizrau­jošu spēli, un, dažu labu reizi es nožēloju, ka kaķa vairs nav starp dzīvajiem un nav kam parādīt, kā uz lappuses maziņā istabiņā kustas cilvēki. Esmu pārliecināts, ka dzīvnieks būtu izstiepis ķepu un sācis lappusi skrāpēt. Varu iedomāties, kāda ziņkārība kvēlotu kaķa acīs, kā ķepa skrāpētu burtus!

Ar laiku istabiņa grāmatā sāka skanēt. Skaidri dzirdēju klavieru skaņas. Patiesību sakot, ja es kādam būtu par to pastāstījis, jādomā, man ieteiktu griezties pie ārsta. Sa­cītu, ka spēlē lejā, zem grīdas, un, iespējams, pat pateiktu, ko tieši spēlē. Bet es šos vārdus neņemtu vērā. Nē, nē! Klavieres spēlē man uz galda, šeit klusām cits ar citu sa­saucas taustiņi. Bet tas nav viss. Kad māja apklust un lejā noteikti nespēlē, es dzirdu, kā caur sniegputeni laužas gan skumja, gan nikna ermoņika un ermoņikai pievienojas gan dusmīgas, gan bēdīgas balsis un dzied un dzied. O nē, tas nav zem grīdas! Kāpēc gan istabiņa kļūst tumša, kā­pēc uz lappusēm sabiezē ziemas nakts pār Dņepru, pēc iam parādās zirgu purni un virs tiem cilvēku sejas zem papahām? Un es redzu asus zobenus un dzirdu dvēseli plosošu svilpienu.

Lūk,.skrien aizelsies cilvēks. Sekoju viņam caur tabakas dūmiem, sasprindzinu redzi un pamanu: aiz cilvēciņa uz­zibsnī šāviens, viņš iekunkstēdamies krīt augšpēdu, it kā ar asu nazi viņam no priekšas būtu iedurts sirdī. Viņš guļ nekustīgi, un galvai apkārt satek melna peļķe. Un augšā mēness, un tālu ciematā virknīte skumju, iesarkanu ugun­tiņu.

Visu mūžu varētu spēlēt šo spēli, skatīties uz lappusi… Bet kā šīs figūriņas fiksēt? Tā, lai tās vairs nekur nepa­zustu?

Un „reiz. naktī nolēmu šo burvju istabiņu aprakstīt. Kā lai to apraksta?

Pavisam vienkārši. Ko redzi, to ari raksti; bet, ko ne­redzi, to neraksti. Rau: ainiņa iedegas, ainiņa izgaismojas. Vai man tā patīk? Ārkārtīgi. Tātad es rakstu: pirmā ainiņa. Redzu: vakars, deg lampa. Bārkstains abažūrs. Uz klavierēm atvērtas notis. Spēlē «Faustu». Pēkšņi «Fausts» apklust, bet sāk spēlēt ģitāra. Kas spēlē? Re, viņš ienāk pa durvīm ar ģitāru rokā. Dzirdu — dzied. Rakstu — dzied.

Jā, izrādās, tā ir ārkārtīgi jauka spēle! Nevajag iet uz viesībām, nav jāiet arī uz teātri.

Trīs naktis noņēmos, spēlēdamies ar pirmo ainiņu, un šīs nakts beigās sapratu, ka rakstu lugu.

Aprīlī, kad no pagalma pazuda sniegs, pirmā aina bija uzrakstīta. Mani varoņi gan kustējās, gan staigāja, gan runāja.

Aprīļa beigās pienāca Iļčina vēstule.

Un tagad, kad lasītājam jau zināms notikums ar ro­mānu, varu turpināt stāstījumu no tā brīža, kad satikos ar Iļčinu.

— Jā, — viltīgi un noslēpumaini piemiedzis acis, atkār­toja Iļčins, — es lasīju jūsu romānu.

Acis iepletis, skatījos uz savu sarunu biedru, te trīsošas gaismas, apspīdētu, te tumsā grimstošu. Aiz logiem gāza lietus. Pirmo reizi mūzā redzēju savā priekšā lasītāju.

— Bet kā jūs to dabūjāt? Redziet… Žurnāls… — es liku noprast, ka domāju romānu.

— Vai jūs Grišu Aivazovski pazīstat?

— Nē.

Iļčins pacēla uzacis, viņš brīnījās.

— Griša vada literāro daļu Draudzīgo Kohortā.

— Kas tā par Kohortu?

Iļčins bija tik pārsteigts, ka nogaidīja zibeni, lai uz mani paskatītos.

Uzzibsnīja un nodzisa, un Iļčins turpināja:

— Kohorta — tas ir teātris. Vai jūs nekad neesat tajā bijis?

— Neesmu bijis nekādos teātros. Es, redziet, Maskavā esmu nesen.

Negaisa spēks izsīka, un sāka atgriezties diena. Redzēju, ka radu Iļčinā jautru izbrīnu.

— Griša bija sajūsmā, — Iļčins sacīja nez kāpēc vēl noslēpumaināk, — un iedeva žurnālu man. Lielisks ro­māns!

Nezinādams, kā tādos gadījumos jāizturas, es Ijčinain paklanījos.

— Un zināt, kāda doma man ienāca prātā, — Iļčins čukstēja, noslēpumaini piemiegdams kreiso aci, — jums no šā romāna jāiztaisa luga!

«Likteņa pirksts!» nodomāju un sacīju;

— Vai zināt, esmu jau sācis to rakstīt.

Iļčins izbrīnījās tik ļoti, ka ar labo roku pakasīja kreiso ausi un vēl stiprāk samiedza acis. Liekas, viņš sākumā tā­dai sakritībai'pat neticēja, bet atguva pašsavaldību.

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Noteikti turpiniet, ne'brīdi ne- apstādamies!-Vai Mišu Paņinu pazīstat?

— Nē.

— Mūsu literārās daļas vadītājs.

— Aha.

Talak Iļčins sacīja, ka sakarā ar to, ka žurnālā nodru­kāta tikai trešā daļa romāna, bet katrā ziņā nepieciešams zināt turpinājumu, man šis turpinājums jānolasot no rok­raksta viņam un Mišām, tāpat arī Jevlampijai Petrovnai, un, pieredzes mācīts, vairs nejautāja, vai viņu pazīstu, bet pats paskaidroja, ka tā esot sieviete — režisore.

Visi Iļčina projekti mani ļoti satrauca.

Bet viņš čukstēja:

— Jūs uzrakstiet lugu, bet mēs to uzvēdīsim. Tas gan būs lieliski! Vai ne?

Krūtis man pildīja satraukums, biju apskurbis no dienas negaisa, no kaut kādām priekšnojautām. Bet Iļčins ru­nāja:

— Zināt, pasaulē viss iespējams — ja nu pēkšņi iz­dodas pielauzt veco … Ko?

Uzzinājis, ka es arī veco nepazīstu, viņš pat galvu pa­šūpoja, un viņa acīs bija lasāms: «īsts dabas bērns!»

— Ivans Vasiļjevičs! — viņš čukstēja. — Ivans Vasiļ- jevičs! Kā? Jūs viņu nepazīstat? Vai neesat dzirdējis, ka viņš stāv Neatkarīgā priekšgalā? — Un piemetināja: — Tavu brīnumu!,,,

Galvā man viss griezās un visvairāk no tā, ka apkārtējā pasaule mani ar kaut ko uzbudināja. It kā es to būtu jau redzējis seņāk sapņos un tagad, lūk, atrodos tajā,

Mēs ar Iļčinu izgājām no istabas, iegājām zālē ar ka­mīnu, un manī šī zāle radīja skurbinošu prieku. Debesis noskaidrojās, un pēkšņi stars krita uz parketu. Bet pēc tam mēs pagājām garām dīvainām durvīm, un, redzot manu ieinteresētību, Iļčins ar pirkstu vilinoši aicināja mani iekšā. Soļu troksnis noslāpa, iestājās-mēms klusums un pilnīga pazemes tumsa. Mani vilka mana pavadoņa glābēja roka, garenā spraugā paspīdēja mākslīgā gaisma — mans pavadonis bija pašķīris otrus aizkarus —, un mēs atradāmies mazā skatītāju zālē ar apmēram trīssimt vie­tām. Pie griestiem lustrā blāvi dega divas spuldzes, priekš­kars bija atvērts, un skatuve stāvēja vaļā. Tā bija svinīga, noslēpumaina un tukša. Tās kaktus aizsedza ēnas, bet vidū, mazliet mirguļodams, uz pakaļkājām slējās zelta zirgs.

— Mums ir izejamā diena, — Iļčins čukstēja svinīgi kā dievnamā, p|e tam viņš jau atradās pie otras auss un tur­pināja: — Jaunatnei ludziņa patiks, labāku nemaz nevar vēlēties. Jūs neskatieties, ka zāle liekas maziņa, patiesībā tā ir liela, un vietas šeit, starp citu, vienmēr izpārdotas. Bet, ja izdosies pārliecināt veco, tad, skaties vien, luga varbūt ies pat uz lielās skatuves! Vai ne?