MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Jegors Agapjonovs ienāca mundri, lieliem soļiem, un tūlīt aiz viņa ietipināja ķīnietis, maziņš, sauss, dzeltenīgs, ar acenēm melnos ietvaros. Aiz ķīnieša — dāma dzeltenā tērpā un spēcīgs, bārdains vīrietis, kuru sauca par Vasi- liju Petroviču.

— Vai Izmašs šeit? — Jegors iesaucās un devās pie Izmaila Aleksandroviča.

Tas, kratīdamies no priecīgiem smiekliem, iesaucās:

— Ha! jegors! — un uzlika savu bārdu Agapjonovam uz pleca. Ķīnietis visiem maigi uzsmaidīja, bet neizdvesa ne skaņas, tāpat viņš klusēja arī turpmāk.

— Iepazīstieties ar manu draugu ķīnieti! — Jegors kliedza, saskūpstījies ar Izmailu Aleksandroviču.

Bet tālāk gāja aizvien skaļāk un juceklīgāk. Atceros, dejojām istabā uz paklāja, tāpēc bija grūti padejot. Uz rakstāmgalda stāvēja krūze ar kafiju. Vasilijs Petrovičs dzēra konjaku. Redzēju krēslā aizmigušo Baklažanovu. Bija stipri piepīpēts. Un nez kāpēc likās, ka, patiesību sa­kot, laiks doties mājās.

Un, pavisam negaidot, man iznāca saruna ar Agapjo- novu. Ievēroju, ka, līdzko pulkstenis nosita trešo nakts stundu, viņš kļuva tāds kā tramīgs. Un sāka ar vienu otru sačukstēties, bet, cik es atceros, putekļu mākonī un dūmos saņēma noteiktus noraidījumus. Es, iesēdies krēslā pie rakstāmgalda, dzēru kafiju, nesaprazdams, kāpēc man smeldz sirds un kāpēc Parīze pēkšņi liekas tik garlaicīga, ka vairs pat negribas tur būt.

Un tad man pāri noliecās plata seja ar apaļām acenēm. Tas bija Agapjonovs.

— Maksudovs? — vņš jautāja.

— Jā. "

— Zinu, zinu, — Agapjonovs sacīja. — Rūdolfi stās­tīja. Runā, jūs esot nodrukājis romānu.

— Jā.

— Esot varens romāns. Nu, Maksudov, — Agapjonovs pēkšņi sāka čukstēt, piemiegdams aci, — paskatieties uz to personāžu … Redzat?

— To — ar bārdu?

— Jā, jā — mans svainis.

— Vai rakstnieks? — es jautāju, pētīdams Vasiliju Petroviču, kurš, smaidīdams satraukti maigu smaidu, dzēra konjaku.

— Nē! Kooperators no Tetjušiem … Maksudov, nezau­dējiet laiku, — Agapjonovs čukstēja, — vēlāk nožēlosiet. Apbrīnojams tips! Tieši tas, kas nepieciešams jūsu dar­bam. Jūs no viņa vienā naktī nocirpsiet desmit stāstu un katru Izdevīgi pārdosiet. Ihtiozaurs, bronzas laikmets! Stāsta satriecošus notikumus! Stādieties priekšā, ko viņš tur savos Tetjušos saskatījies. Grābiet viņu ciet, citādi no­cels citi un izniekos.

Vasilijs Petrovičs, sajutis, ka runā par viņu, smaidīja vēl satrauktāk un iedzēra.

— Jā, pats labākais… Ideja! — Agapjonovs sēca. — Es jūs tūdaļ iepazīstināšu… Vai esat neprecējies? — Agapjonovs bažīgi pajautāja.

— Neprecējies… — sacīju, izvalbījis acis uz Agap- jonovu.

Agapjonova sejā atmirdzēja prieks.

— Brīnišķīgi! Jūs iepazīsieties un vedīsiet viņu sev līdzi pārnakšņot! Ideja! Vai jums ir kāds dīvāns? Viņš uz dīvāna aizmigs, nekas viņam nenotiks! Bet pēc divām die­nām aizbrauks.

Aiz apjukuma neaptvēru, ko atbildēt, izņemot vienu:

— Man ir viens dīvāns …

— Vai plats? — Agapjonovs bažīgi jautāja.

Bet es jau biju mazliet atģidies. Un pašā laikā, jo Va­silijs Petrovičs sāka dīdīties ar skaidri redzamu gatavību iepazīties, bet Agapjonovs vilka mani aiz rokas.

— Piedodiet, — sacīju, .— diemžēl nekādā ziņā nevaru viņu pieņemt. Dzīvoju caurstaigājamā istabā, svešā dzī­voklī, bet aiz aizslietņa guļ saimnieces bērni (gribēju vēl piemetināt, ka viņiem ir skarlatīna, pēc tam nolēmu, ka tā būtu lieka melošana, un tomēr piebildu)… un viņiem ir skarlatīna. -

— Vasilij, — Agapjonovs iesaucās, — vai tu esi sli­mojis ar skariatīnu?

Cik reižu mūžā man nav nācies dzirdēt sev adresēto vārdu «inteliģents»! Nestrīdēšos, varbūt esmu šo nožēlo­jamo nosaukumu pelnījis. Tomēr šoreiz saņēmu spēkus, un Vasilijs Petrovičs nepaguva ar lūdzošu smaidu atbil­dēt: «Es…» — kad es Agapjonovam stingri pateicu;

— Kategoriski atsakos viņu pieņemt. Nevaru.

— Kaut kā, — Agapjonovs klusām čukstēja, — ja?

— Nevaru.

Agapjonovs nokāra galvu, kodīja lūpas.

— Bet, apžēlojieties, viņš taču atbraucis pie jums! Kur tad viņš apmeties?

— Viņš ir apmeties pie manis, velns viņu rāvis, — Agapjonovs skumji teica.

— Nu, un …

— Pie manis šodien atbrauca sievasmāte ar māsu, sa­protiet, mīļais cilvēk, un tad vēl ķīnietis… Velns viņus dīda, — Agapjonovs negaidot piebilda, — šos svaiņus. Būtu sēdējis Tetjušos …

Un tad Agapjonovs no manis aizgāja.

Mani nez kāpēc pārņēma neskaidrs satraukums, un, ne­atvadījies ne no viena, izņemot Konkinu, es devos projām.

Jā, šī nodaļa laikam būs pati īsākā. Rīta agrumā jutu, ka man pār muguru pārskrien drebuļi. Pēc tam tie atkār­tojās. Sarāvos čokurā un pabāzu galvu zem segas — jutos vieglāk, bet tikai uz brītiņu. Pēkšņi kļuva karsti. Pēc tam atkal auksti un sala tik stipri, ka sāka klabēt zobi. Man bija termometrs. Tas rādija 38,8. Laikam biju saslimis.

Pret pašu rītu mēģināju aizmigt un līdz šim brīdim at­ceros šo rītu. Līdzko aizveru acis, tā pār mani noliecas seja ar acenēm un purpina: «Pieņem,» — bet es atkārtoju tikai vienu: «Nē, neņemšu.» Vasilijs Petrovičs it kā rā­dījās sapnī, it kā patiesi atradās manā istabā, pie kam pats šausmīgākais bija tas, ka viņš lēja sev konjaku, bet dzēru es. Parīze kļuva pavisam neciešama. Grand Opera, bet tajā kāds rāda pigu. Saliec pirkstus, parāda un atkal paslēpj. Saliec pirkstus, parāda.

— Teikšu taisnību, — es murmināju, kad aiz saplēstā, nemazgātā aizkara jau bija uzaususi diena, — tīru patie­sību. Vakar redzēju jaunu pasauli, un šī pasaule man bija pretīga. Es tajā iekšā neiešu. Tā ir sveša pasaule. Sķebīga pasaule! Bet to nekādā ziņā nedrīkst izpaust, t-ss!

Manas lūpas neparasti ātri kļuva sausas. Es nezin kā­pēc noliku sev blakus žurnālu burtnīcu, jādomā, ka ar nolūku lasīt. Bet neko nelasīju. Gribēju vēlreiz ielikt ter­mometru, bet neieliku. Termometrs guļ blakus uz krēsla, bet man.pēc tā nez kāpēc kaut kur jāiet. Tad zaudēju at- imiņu pavisam. Sava «Kuģniecības» darbabiedra seju atce­ros, bet ārsta seja neskaidri izplūdusi. Ar vārdu sakot, tā bija gripa. Vairākas dienas peldēju karsonī, bet pēc tam temperatūra pazeminājās. Man vairs nerādījās Šan- Zelizē, un neviens nespļāva uz cepures, un Parīze nestie­pās simt verstu garumā.

Iegribējās ēst, un laipnā kaimiņiene, meistara sia-va, iz­vārīja man buljonu. Dzēru to no krūzītes ar atdauzītu osiņu, .pūlējos lasīt pats savu sacerējumu, bet, izlasījis pārdesmit rindu, šo nodarbību pametu.

Apmēram divpadsmitajā dienā biju vesels. Mani pār­steidza tas, ka Rūdolfi nebija mani apmeklējis, kaut gan biju viņam uzrakstījis zīmīti, lai viņš pie manis atnāk.

Divpadsmitajā dienā izgāju no mājas, devos uz «Medi­cīnisko banku biroju» un ieraudzīju tam priekšā lielu at­slēgu. Tad iesēdos tramvajā un ilgi braucu, aiz nespēka turēdamies pie stieņa un pūzdams elpu uz aizsalušo stiklu. Atbraucu tur, kur dzīvoja Rūdolfi. Piezvanīju. Neatvēra. Piezvanīju vēlreiz. Atvēra vecītis un ar nepatiku palū­kojās manī.

— Vai Rūdolfi mājās?

Vecītis paskatījās uz savu rītakurpju purniem un at­bildēja:

— Viņa nav.

Uz maniem jautājumiem, kur viņš palicis, kad būs, un pat uz muļķīgo jautājumu, kāpēc pie «Biroja» durvīm karājas atslēga, vecītis kaut kā sastomījās, apjautājās, kas es tāds esot. Izstāstīju visu, pat par romānu klāju vaļā. Tad vecītis teica: ■