MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Nākamie divi mēneši man no atmiņas pagaisuši. At­ceros tikai, ka es izteicu Rūdolfi sašutumu par to, ka viņš mani sūtījis pie tāda kā Rvackis, ka izdevējs nevar būt ar duļķainām acīm un rubīna adatu. Atceros arī, kā sa­lēcās mana sirds, kad Rūdolfi sacīja: «Nu, parādiet vek­seļus,» — un kā tā nostājās savā vietā, kad viņš caur zo­biem izgrūda: «Viss kārtībā.» Bez tam nekad neaizmirsīšu, kā atbraucu saņemt naudu par pirmo no šiem vekseļiem. Sākās ar to, ka izkārtnes «Fotopiederumu birojs» vairs nebija un to bija nomainījusi izkārtne «Medicīnisko banku birojs».

Es iegāju un teicu:

— Man jāsatiek Makars Borisovičs Rvackis.

Skaidri atceros, kā man saļodzījās kājas, kad izdzirdu, ka M. B. Rvackis esot… ārzemēs.

Ak, sirds, mana sirds! … Bet, starp citu, tas tagad nav svarīgi.

īsi runājot: aiz finiera sienas sēdēja Rvacka brālis. (Rvackis bija aizbraucis uz ārzemēm desmit minūtes pēc mana līguma parakstīšanas — vai atceraties vietas karti?) Aloizijs Rvackis, atlētiskas uzbūves cilvēks ar drūmu ska­tienu, ārēji pilnīgs pretstats savam brālim, vekseli ap­maksāja.

Naudu par otro vekseli es pēc mēneša, dzīvi nolādē­dams, saņēmu jau no kādas oficiālas iestādes, kur vekseļi tiek protestēti (notāra kantoris vai varbūt banka, kur bija lodziņi ar režģiem).

Sākot ar trešo vekseli, biju kļuvis gudrāks — ierados pie otrā Rvacka divas nedēļas pirms termiņa un teicu, ka esmu noguris.

Rvacka drūmais brālis pirmo reizi pacēla uz mani acis un norūca:

— Saprotu. Bet kāpēc jums gaidīt termiņus? Varat sa­ņemt arī tūlīt.

Astoņsimt rubļu vietā saņēmu četrsimt un ar lielu at­vieglojumu atdevu Rvackim divus iegarenus papīriņus.

Ak, Rūdolfi, Rūdolfi! Paldies jums par Makaru un par Aloiziju. Tomēr nesteigsimies uz priekšu — tālāk būs vēl ļaunāk,

Starp citu, nopirku sev mēteli.

Un beidzot pienāca diena, kad es niknā salā atnācu uz to pašu ēku. Bija vakars. Simt sveču gaismu spuldze ne­ciešami grieza acīs. Zem spuldzītes aiz saplākšņa sienas nebija neviena Rvacka (vai maz jāsaka, ka arī otrs bija aizbraucis). Zem šīs spuldzītes sēdēja Rūdolfi mētelī, bet viņam priekšā uz galda un uz grīdas, un zem galda gu­lēja pelēkzilas nupat kā nodrukātā žurnāla burtnīcas… O, acumirklis! Tagad man tas liekas smieklīgi, bet toreiz biju jaunāks.

Rūdolfi acis mirdzēja. Jāsaka, ka savu darbu viņš mī­lēja. Viņš bija īsts redaktors.

Ir tādi jauni cilvēki, un jūs, protams, viņus būsiet Mas­kavā satikuši. Sie jaunie cilvēki atrodas žurnālu redak­cijās numura iznākšanas brīdī, bet viņi nav rakstnieki. Tos var redzēt visos ģenerālmēģinājumos, visos teātros, kaut gan viņi nav aktieri, viņi apmeklē gleznu izstādes, kaut gan paši neglezno. Operas primadonnas viņi nesauc uzvārdā, bet vārdā un tēvvārdā, tāpat vārdā un tēvvārdā viņi sauc personas, kuras ieņem atbildīgus amatus, kaut gan ar šiem ļaudīm personiski nav pazīstami. Lielā teātra pirmizrādē viņi, spraukdamies starp septīto un astoto rindu, laipni māj ar roku kādam beletāžā, «Metropolē» viņi aizņem galdiņu pie paša fontāna un daudzkrāsainās spuldzītes apgaismo viņu kļošīgās bikses.

Viens no tādiem sēdēja Rūdolfi priekšā.

— Nu, kā jums patika kārtējais numurs? — Rūdolfi jautāja jaunajam cilvēkam.

— Iļja Ivanič, — 'jaunais cilvēks saviļņoti iesaucās, grozīdams rokās burtnīcu, — apburošs numurs, bet, Iļja Ivanič, atļaujiet jums sacīt pavisam atklāti, mēs, jūsu lasītāji, nesaprotam, kā jūs ar savu gaumi varējāt ievietot šo Maksudova savārstījumu!

«Velna milti!» es sastingdams nodomāju.

Bet Rūdolfi man sazvērnieciski pamirkšķināja un jau­tāja:

— Un kāpēc ne?

— Apžēlojieties! — jaunais cilvēks iesaucās. — Vis­pirms… jūs man atļausiet būt atklātam, Iļja Ivanovič?

— Lūdzu, lūdzu, — Rūdolfi starodams atbildēja.

— Vispirms ; — trūkst elementāras pareizrakstības … Varu jums pasvītrot divdesmit vietas ar rupjām sintak­tiskām kļūdām.

«Vajadzēs tūdaļ pārlasīt,» pamirdams nodomāju.

— Un stils! — jaunais cilvēks kliedza. — Mans dievs, cik šausmīgs stils! Bez tam tas viss ir eklektiski plaģiā- tiski, kaut kā bezzobaini. Lēta filozofija, virspusība.,. Slikti, plakani, Iļja Ivanovič! Turklāt viņš atdarina…

— Ko? — Rūdolfi jautāja.

— Averčenko, — jaunais cilvēks iesaucās, ' grozīdams un gumzīdams žurnālu un ar pirkstu atplēsdams sali­pušās lapas, — pašu parastāko Averčenko! Es jums tūlīt parādīšu. — Un jaunais cilvēks^sāka šķirstīt burtnīcu, pie kam es, izstiepis kaklu kā zoss, sekoju viņa rokām. Bet viņš diemžēl neatrada, ko meklēja.

«Atradīšu mājās,» es nodomāju.

— Atradīšu mājās, — solīja jaunais cilvēks, — žurnāls sabojāts, goda vārds, Iļja Ivanovič. Viņš taču ir tīrais analfabēts! Kas viņš tāds ir? Kur mācījies?

— Viņš saka, ka esot beidzis baznīcas skolu, — acis zibinādams, Rūdolfi atbildēja, — bet, starp citu, pajau­tājiet viņam pats. Lūdzu, iepazīstieties!

Uz jaunā cilvēka vaigiem parādījās zaļš pelējums, bet viņa acīs plaiksnīja neizsakāmas šausmas.

Es paklanījos jaunajam cilvēkam, viņš atieza zobus, viņa patīkamos vaibstus izķēmoja ciešanas. Viņš iekunk­stējās un izrāva no kabatas nēzdodziņu, un tad es pa­manīju, ka viņam pa vaigu tek asinis. Es sastingu.

— Kas jums notika? — Rūdolfi iesaucās.

— Nagla, — jaunais cilvēks atbildēja.

— Labi, es iešu, — teicu ar sausu mēli, cenzdamies uz jauno cilvēku neskatīties.

— Ņemiet žurnālus!

Paņēmu sainīti autoreksemplāru, paspiedu roku Rū­dolfi, paklanījos jaunajam cilvēkam, kurš, nosviedis uz grīdas žurnālu un spieķi, joprojām spieda pie vaiga nēz­dogu, atmuguriski virzījos uz izeju, atsitos ar elkoni pret galdu un izgāju ārā.

Lielām pārslām krita eglīšu sniegs.

Nav vērts aprakstīt, kā augu nakti nosēdēju pie žurnāla, pārlasīdams romānu dažādās vietās. Ievērības cienīgi ir tas, ka brīžam man romāns patika, bet tūlīt pēc tam likās pretīgs. Uz rīta pusi tas mani iedzina šausmās.

Nākamās dienas notikumi man labi palikuši atmiņā. No rīta pie manis bija veiksmīgi apzagtais draugs, kuram uz­dāvināju vienu romāna eksemplāru, bet vakarā devos uz viesībām, ko rīkoja grupa rakstnieku sakarā ar ievērojamu notikumu — slavenā literāta Izmaila Aleksandroviča Bon- darevska laimīgu atgriešanos no ārzemēm. Svinības pa« pildināja vēl tas, ka vienlaikus bija paredzēts godināt arī otru slavenu literātu — Jegoru Agapjonovu, kurš bija atgriezies no sava ceļojuma pa Ķīnu.

Ģērbos un gāju uz šo vakaru ar lielu satraukumu. I<���ā nekā tā bija man tā jaunā pasaule, pēc kuras tiecos. Sai pasaulei vajadzēja atvērties manā priekšā un turklāt no vislabākās puses — uz vakaru vajadzēja ierasties visievē- rojamākiem literatūras pārstāvjiem, visam tās ziedam.

Un tiešām, iegājis dzīvoklī, jutu priecīgu pacēlumu.

Pirmais, kas man dūrās acīs, bija tas p v ats vakardienas, jaunais cilvēks, kurš ar naglu bija sev savainojis ausi. Es viņu pazinu, kaut gan viņš viss bija nosaitēts ar tīrām marles saitēm.

Viņš priecājās par mani kā par savējo un ilgi spieda roku, piemetinādams, ka visu nakti esot lasījis manu ro­mānu, pie kam tas viņam sācis patikt.

— Es arī, — sacīju viņam, — lasīju visu nakti, bet romāns man sāka nepatikt.