MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Tu mani vispirms noskūpsti, — vecākais literāts sauca, — negribi? Lūk, tūdaļ var redzēt, kas tu par biedru! Nē N , brāl, tu neesi vienkāršs cilvēks!

— Protams, nav vienkāršs! — otra šķirtene viņam pie­balsoja.

— Pirmkārt… — es atkal saniknots iesāku, bet nekas no tā neiznāca.

— Nekāds «pirmkārt», — pavecais sauca, — tevī ir ieperinājies Dostojevska gars! Jā-a! Nu, labi, tu mani ne­mīli, dievs tev to piedos, es uz tevi ļaunu prātu neturu. Bet mēs visi tevi patiesi mīl.am un vēlam labu! — to teik­dams, viņš rādīja uz ģitārista brāli un otru — man nepa­zīstamu sarkansejainu cilvēku, kurš ieradies atvainojās par nosebošanos, paskaidrodams, ka bijis Centrālajās pir­tīs. — Un es tev saku, kā ir, — vecākais literāts turpi­nāja, — jo esmu radis visiem mest taisnību acīs, — tu, Leontjič, ar šo romānu labāk nekur nerādies. Iedzīvosies nepatikšanās, un mums, taviem draugiem, nāksies ciest, par tavām mokām domājot. Tici man!JZs esmu cilvēks ar lielu, rūgtu pieredzi. Pazīstu dzīvi! Nu, lūk, — viņš ap­vainoti iesaucās un ar žestu aicināja visus par liecinie­kiem, — paskatieties — glūn uz mani vilka acīm. Tā ir pateicība par manu atsaucību! Leontjič, — viņš tā iespie­dzās, ka aukle aiz aizkara uztrūkās no lādes, — saproti! Saproti, ka tava romāna mākslinieciskās vērtības nav tik lielas (šinī brīdī no dīvāna puses atskanēja maigs ģitāras akords), lai tādēļ tu ietu uz Golgātu. Saproti!

— Jel saproti, saproti, saproti! — ģitārists patīkamā tenorā iedziedājās.

— Paklausies, ko es tev teikšu, — pavecais sauca, — ja tu mani tūlīt nenobučosi, piecelšos, aiziešu, pame­tīšu draudzīgo kompāniju, jo tu esi mani apvainojis!

Ciezdams neizsakāmas mokas, noskūpstīju viņu. Koris pa šo laiku bija labi sadziedājies, un pāri citām balsīm eļ­ļaini plūda maigs tenors;

— Jel saproti, saproti..,

Kā kaķis izzagos no dzīvokļa, turēdams padusē smago rokrakstu.

Aukle, kurai bija sarkanas, asarojošas acis, noliekusies dzēra ūdeni virtuvē no krāna.

Nezinu, kāpēc, pastiepu auklei rubli.

— Liecieties mierā, — aukle nikni sacīja, atgrūzdama rubli, — ceturtā nakts stunda! Tās taču ir elles mokas.

Pēkšņi kori iztālēm pārkliedza pazīstama balss:

— Kur tad viņš? Aizbēdzis? Aizturēt viņu! Jūs redzat, biedri..,

Bet ar vaskadrēbi apsistās durvis jau izlaida mani ārā, un es skrēju prom neatskatīdamies.

— Jā, tas ir šausmīgi, — teicu pats sev savā istabā,

— viss ir šausmīgi. Gan šie salāti, gan aukle, gan pa­vecais literāts, gan neaizmirstamais «saproti», vispār visa mana dzīve.

Aiz logiem gaudoja rudens vējš, grabēja atrāvusies skārda loksne, pa rūtīm svītrām līda lietus. Vakaram ar aukli un ģitāru sekoja daudz notikumu, bet tie bija tik pretīgi, ka negribas par tiem pat rakstīt. Vispirms es me­tos pārbaudīt romānu no tā viedokļa, sak, vai to laidīs vai nelaidīs cauri.»Un noskaidrojās, ka to nelaidīs cauri. Vecākajam literātam bija pilnīga taisnība.- To, kā man likās, izkliedza katra romāna rindiņa.

Pārbaudījis romānu, notērēju pēdējo naudu, lai pār­rakstītu divus fragmentus, un aiznesu tos uz kāda bieza žurnāla redakciju. Pēc divām nedēļām saņēmu frag­mentus atpakaļ. Manuskripta stūrī bija uzrakstīts: «Nav piemērots». Nogriezis rezolūciju ar nagu šķērītēm, aiznesu šos pašus fragmentus uz citu biezo žurnālu un pēc divām nedēļām saņēmu tos atpakaļ ar tieši tādu pašu uzrakstu: «Nav piemērots».

Pēc tam nobeidzās kaķis. Viņš pārstāja ēst, ierāvās kaktā un ņaudēja, novezdams mani līdz izmisumam. Tas vilkās trīs dienas. Ceturtajā dienā atradu viņu kaktā ne­kustīgi guļam uz sāniem.

Paņēmu no sētnieka lāpstu un apraku kaķi klajumā aiz mūsu mājas. Es paliku pasaulē pilnīgi viens, bet, jāat­zīstas, dvēseles dziļumos priecājos. Tāda nasta man bija nelaimīgais kustonis.

Bet pēc tam nāca rudens lieti, un man atkal sāka sāpēt plecs un kreisā kāja ceļa locītavā.

Tomēr tas nebija pats ļaunākais, pats ļaunākais bija tas, ka romāns nebija izdevies. Ja jau romāns nebija iz­devies, tad tas nozīmēja, ka manai dzīvei gals klāt.

Nokalpot visu mūžu «Kuģniecībā»? Jūs taču jokojat!

Katru nakti gulēju, platām acīm skatīdamies aklā tumsā, un atkārtoju — «tas ir šausmīgi». Ja man jautātu — ko jūs atceraties par «Kuģniecībā» nostrādāto laiku? — es ar tīru sirdsapziņu atbildētu — neko.

Netīras galošas zem pakaramā, uz pakaramā kāda slapja cepure ar ļoti garām ausīm — un viss.

— Tas ir šausmīgi! — es atkārtoju, klausīdamies, kā ausīs zvana nakts klusums.

Pēc pāris nedēļām bezmiegs lika sevi manīt.

Braucu ar tramvaju uz Samotečnuju-Sadovuju, kur kādā no namiem, kura numuru es, protams, turēšu visdziļākajā noslēpumā, dzīvoja cilvēks, kam sakarā ar savu nodarbo­šanos bija atļauts turēt ieroci.

Kādos apstākļos mēs iepazināmies, nav svarīgi.

Iegājis dzīvoklī, atradu sa^u paziņu guļam uz dīvāna. Kamēr viņš virtuvē uz. prīmusa sildīja tēju, atvēru viņa rakstāmgalda kreiso atvilktni un izzagu no turienes brau- niņu, pēc tam padzēru tēju un braucu projām.-

Bija "ap pulksten deviņiem vakarā. Pārbraucu mājās. Viss bija kā parasti. No virtuves nāca ceptas jēra gaļas smaka, gaiteni pildīja mūžīgā, man labi pazīstamā dvinga, un tajā pie pašiem griestiem blāvoja spuldzīte. Iegāju savā istabā. No augšas uzšļāca gaisma, un tūdaļ pat istaba iegrima tumsā. Bija izdegusi spuldzīte.

— Viss pie viena, un viss pilnīgi pareizi, — es drūmi sacīju.

Iededzu kaktā Uz grīdas petrolejas plītiņu. Uz papīra lapas uzrakstīju: «Ar šo paziņoju, ka brauniņu № (nu­muru esmu aizmirsis), teiksim, tāds un tāds, nozagu Par- fenam Ivanovičam (uzrakstīju uzvārdu, mājas №, ielu, visu, kā nākas).» Parakstījos, apgūlos uz grīdas līdzās plītiņai. Mani sagrāba nāves bailes. Nomirt ir baisi. Tad

es iztēlojos mūsu gaiteni, jēra gaļu un veco Pela geju, padzīvojušo literātu un «Kuģniecību» un uzjautrinājos, iedomājoties, kā ar troksni lauzīs vaļā manas istabas durvis utt.

Es pieliku stobru pie deniņiem, ar nepareizo pirkstu sa­taustīju gaili. Šinī pašā brīdī no lejas atskanēja man ļoti pazīstamas skaņas — čerkstoši spēlēja orķestris, un te­nors gramofonā dziedāja;

Vai dievs man visu atlīdzinās?

«Ak kungs! «Fausts»!» es nodomāju. «Tas nu gan ir īstā reizē. Tomēr pagaidīšu Mefistofeļa uznācienu. Pēdējo reizi. Vairs nekad nedzirdēšu.»

Orķestris zem grīdas reizēm nebija dzirdams, reizēm ieskanējās no jauna, bet tenors kliedza aizvien skaļāk;

Lāsts dzīvei, ticībai un visām zinībām!

«Tūlīt, tūlīt,» es domāju, «bet cik viņš ātri dzied …»

Tenors izmisīgi iebļāvās, pēc tam iedārdējās orķestris.

Drebošais pirksts uzgūla gailim, tai pašā mirklī mani apdullināja rībiens, sirds kaut kur iekrita, man likās, ka liesma no petrolejas plītiņas uzlidotu griestos, — es no­sviedu revolveri.

Tad rībiens atkārtojās. No apakšas atplūda dobja basa balss:

— Lūk, arī es!

Pagriezos pret durvīm.

Pie durvīm klaudzināja. Uzstājīgi un atkārtoti. Iegrūdu revolveri bikšu kabatā un vārgi iesaucos:

— Ienāciet!

Durvis atvērās, un es uz grīdas aiz šausmām sastingu. Tas, bez šaubām, bija viņš. Pustumsā virs manis rēgojās seja ar valdonīgu degunu un plušķainām uzacīm. Ēnas kustējās, un man rādījās, ka zem stūrainā zoda spurojas melna ķīļbārda. Berete bija braši uzmaukta uz auss. Tiesa, spalvas trūka.