MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Kāpēc gan Filipam Filipovičam bija vajadzīgi papīriņi? Viņam pietika uzmest acis viņa priekšā uznirušajam at­nācējam un dzirdēt tā pirmos vārdus, lai zinātu, uz ko kuram tiesības, un dotu atbildes, un šīs atbildes vienmēr bija nekļūdīgas.

— Es, — dāma nervozēdama sacīja, — vakar nopirku divas biļetes uz «Donu Karlosu», ieliku somiņā, atnāku mājās…

Bet Filips Filipovičs jau spieda zvana podziņu un, vairs uz dāmu neskatīdamies, sacīja:

— Bakvaļin! Pazaudētas divas biļetes… rinda?

— Vienpads…"

— Vienpadsmitajā rindā. Ielaist. Apsēdināt… Pār­baudīt!

— Klausos! — Bakvaļins atķērca, un dāmas vairs ne­bija, un kāds, jau uzzvēlies uz barjeras, sēca, ka viņš rīt braucot prom.

— Tā nedrīkst darīt! — kāda cita dāma nikni uzstāja, un acis viņai dzalkstīja. — Viņam jau sešpadsmit! Nav ko skatīties, ka viņš ir īsās bikšelēs…

— Mēs, cienītā, neskatāmies, kādas kuram bikses… — Fiļa metāliskā balsī atcirta, — pēc likuma bērni līdz piec­padsmit gadiem netiek ielaisti. Pasēdi šeit, tūlīt, — viņš tanī pašā laikā intīmi bilda gludi skūtam aktierim.

— Apžēlojieties, — kašķīgā dāma kliedza, — un turpat līdzās laiž iekšā trīs knīpas garos brunčos! Es sūdzēšos!

— Šīs knīpas, cienītā, — Fiļa atbildēja, — bija Kos- tromas liliputes.

Iestājās pilnīgs klusums. Dāmas acis apdzisa, tad Fiļa, atiezis zobus, pasmaidīja tā, ka dāma nodrebēja. Cilvēki, kas spaidīja cits citu pie barjeras, ļaunpriecīgi ķiķināja.

Pēkšņi no sāniem uz barjeras uzzvēlās aktieris nobā- lušu seju, ciešanu pilnām, aizmiglotām acīm un čukstēja:

— Šausmīga migrēna …

Fiļa nebrīnīdamies, nepagriezdamies pastiepa roku at­pakaļ, atvēra sienas skapīti, sataustīja kārbiņu, izņēma no tās paciņu, pastiepa cietējam, sacīdams:

— Uzdzer ūdeni… Klausos, pilsone.

Pilsonei acīs sariesās asaras, cepure nošļuka uz auss. Dāmas bēdas bija milzīgas. Viņa šņaukājās netīrā nēzdo- dziņā. Izrādās, pārnākusi vakar mājās no tā paša «Dona Karlosa» — un somiņas vairs neesot bijis. Bet somiņā bi­juši simt septiņdesmit pieci rubļi, pūdernīca un kabatas drāniņa.

— Ļoti slikti, pilsone, — Fiļa bargi sacīja, — nauda jānogulda krājkasē, nevis jātur somiņā.

Dāma izvalbītām acīm blenza uz Fiļu. Viņa nebija gai­dījusi, ka pret viņas bēdām izturēsies tik cietsirdīgi.

Bet Fiļa tūdaļ ar troksni atvēra galda atvilktni, un pēc mirkļa sagumzītā somiņa ar nodzeltējušu metāla nāru bija jau dāmai rokās. Viņa murmināja pateicības vārdus.

— Nelaiķis ir klāt, Filip Filipovič, — Bakvaļins ziņoja.

Tanī pašā brīdī nodzisa spuldze, atvilktnes ar troksni

aizvērās, steidzīgi vilkdams mēteli, Fiļa spiedās cauri drūzmai un izgāja ārā. Es kā apburts sekoju viņam pa pēdām. Kāpņu pagriezienā ar galvu pret sienu atsities, izgāju ārā. Pie kantora durvīm stāvēja smagā mašīna, apvīta ar sarkanu lenti, un uz tās, aizvērtās acis pret ru­dens debesīm pavērsis, gulēja ugunsdzēsējs. Ķivere mir­dzēja viņam pie kājām, bet galvgalī spurojās egles zari. Fiļa bez cepures, svinīgu seju stāvēja pie smagās ma­šīnas un klusām deva kaut kādus rīkojumus Kuskovam, Bakvaļinam un Kļukvinam.

Smagā mašīna notaurēja un izbrauca uz ielas. Tūlīt no teātra ieejas durvīm atskanēja griezīgas bazūņu skaņas. Publika vienaldzīgā izbrīnā apstājās, apstājās arī smagā mašīna. Teātra ieejas durvīs varēja redzēt bārdainu cil­vēku mētelī — viņš vicināja diriģenta zizli. Tam paklau­sīdamas, vairākas mirdzošas taures piekliedza ielu spal­gām skaņām. Pēc tam skaņas pārtrūka tikpat pēkšņi, kā bija sākušās, un zeltainās taures un gaišbrūnā ķīļbārdiņa pazuda ieejas durvīs.

Kuskovs ielēca kravas mašīnā, trīs ugunsdzēsēji nostā­jās pie zārka stūriem, un, Fiļas norādošā mājiena pava­dīta, smagā mašīna devās uz krematoriju, bet Fiļa atgrie­zās kantorī.

Milzīgā pilsēta pulsē, un tajā visur jūtami viļņi — pai­sums un bēgums. Reizēm Fiļas apmeklētāju vilnis bez īpaši redzama iemesla noplaka un Fiļa atļāvās atlaisties krēslā, ar dažu labu pajokoties, pasmieties.

— Mani atsūtīja pie tevis, — kāda cita teātra aktieris sacīja.

— Atraduši, ko sūtīt — dauzoņu tādu, — Fiļa atbil­dēja, smiedamies vienīgi ar vaigiem (Fiļas acis nekad ne­smējās).

Pa Fiļas durvīm ienāca ļoti glīta dāma lieliski pašūtā mētelī ar sudrablapsu uz pleciem. Fiļa dāmai laipni uz­smaidīja un sauca: — Bonžūr, Missi!

Dāma, viņam atbildot, priecīgi iesmējās. Tūlīt aiz dā­mas istabā ļoti vaļīgā gaitā ar matroža cepuri galvā

ienāca apmēram gadus septiņus vecs knauķis ar nepa­rasti augstprātīgu fizionomiju, kas bija nosmērēta ar sojas šokolādi, un trīs nagu skrāpējumiem zem acs. Knauķis ik pēc noteikta laiciņa klusām žagojās. Aiz knauķa ienāca , apaļīga un satraukta dāma.

— Fui, Aļoša! — viņa iesaucās ar vācu akcentu.

— Amālija Ivanna! — knauķis runāja klusām un drau­dīgi, slepeni rādīdams Amālijai Ivanovnai dūri.

— Fui, Aļoša! — Amālija Ivanovna klusu sacīja.

— Tas nu gan ir vareni! — Fila iesaucās, stiepdams knauķim roku.

Tas nožagojies paklanījās un pievilka kāju.

— Fui, Aļoša! — Amālija Ivanovna čukstēja.

— Kas tev zem acs? — Fila jautāja.

— Es, — žagodamies čukstēja knauķis, nokāris galvu, — sakāvos ar Zoržu …

— Fui, Aļoša, — Amālija Ivanovna čukstēja vienīgi ar lūpām un pilnīgi mehāniski.

No šokolādes blāvās knauķa acis uz brītiņu iegailējās, viņš paņēma tāfelīti.

— Aļoša, tu šodien jau apēdi četrpadsmit, — Amālija Ivanovna bikli čukstēja.

— Nemelojiet, Amālija Ivanovna, — knauķis iekaucās, domādams, ka runā klusām.

— Fui, Aļoša!…

— Fiļa, jūs mani esat pavisam aizmirsis, riebīgais! — dāma klusām iesaucās.

— Noti, madame, impossible! — Fiļa rēca. — Mais Ies affaires toujour.s! 2

Dāma smējās čalojošiem smiekliem, sita ar cimdu Fi- ļam pa roku.

— Zināt ko, — dāma pacilāti sacīja. — Man Darja šo­dien izcepusi pīrādziņus, vai neatnāksiet uz vakariņām? Nu?

— Avec plaisirP — Fiļa attrauca un damai par godu iededza lāča acis.

— Kā jūs mani izbiedējāt, pretīgais Fiļka! — dāma iesaucās.

— Aļoša! Paskaties, kāds lācis, — Amālija Ivanovna māksloti jūsmoja, — gluži kā dzīvs!

— Laidiet, — knauķis brēca un rāvās uz barjeras pusi.

— Fui, Aļoša ,..

— Paņemiet, sev līdzi Arguņinu, — dāma, it kā iedves­mas pārņemta, turpināja.'

— Lai atbrauc pēc izrādes, — dāma runāja, pagriezusi muguru Amālijai Ivanovnai.

— Tas ir jauki, dārgais. Jā, Fiļeņka, man jums lūgums. Vai jūs nevarētu uz «Donu Karlosu» kaut kur iekārtot vienu večiņu? Nu? Kaut vai balkonā? Nu, dārgumiņ?

— Šuvēja? — Fiļa jautāja, ar visu saprotošām acīm dāmā skatīdamies.

— Cik jūs riebīgs! — dāma iesaucās. — Kāpēc tad šu­vēja? Viņa ir profesora atraitne un tagad…

— Šuj veļu, — Fiļa runāja kā pa sapņiem, rakstīdams bloknotā:

«Mi. veļ. šuv. balk. sān. 13.»

— Kā jūs uzminējāt! — dāma atplaukdama iesaucās.

— Filip Filipovič, jūs direkcijā sauc pie tālruņa! — Bak- vaļins bļāva.

— Tūlīt!

— Bet es pagaidam piezvanīšu vīram, — dāma sacīja.