MIHAILS BULGAKOVS: Teātra romāns

— Gnobin! Aiz-iet!

Tad viss uz skatuves gandrīz bez trokšņa sāka virzīties sāņus. Rau, aizslīdēja butafors, viņš aizbrauca ar visu kandelabru, aizpeldēja krēsls un galds. Kāds skrēja pa grozāmo skatuvi pretim tās kustības virzienam, sāka lē­kāt, mēģinādams atgūt līdzsvaru, un, to atguvis, aizslī­dēja. Dūkoņa pastiprinājās, un iepriekšējo dekorāciju vietā parādījās savādas koka konstrukcijas, veidotas no nekrāsotām, stāvām kāpnēm, šķērskokiem, dēļu seguma. «Brauc tilts,» es nodomāju un vienmēr nez kāpēc jutu sa­traukumu, kad tas nostājās savā vietā.

— Gnobin! Stop! — kāds cits kliedza uz skatuves. —- Gnobin, dod atpakaļ!

Tilts bija savā vietā. Pēc tam nogurušajās acīs no augšas iešļāca sānu gaismas, atkailinājās vēderainas spuldzes, tad atkal pazuda, un no augšas nolaidās rupji apgleznots audekls, kas karājās ieslīpi. «Sarga būdiņa…» es domāju, maldīdamies pa skatuves ģeometriju, nervo­zēju, centos aplēst, kā tas viss izskatīsies, kad barikādes vietā, kura sastāvēja no dažādiem citu lugu krāmiem, kas pirmie pagadījušies pa rokai, beidzot iztaisīs īstu tiltu. Kulisēs uzzibsnīja izvelbti prožektori ar jumtiņiem, no apakšas skatuvi pārplūdināja silts, dzīvs gaismas vilnis. «Rampa iedegta …»

Tumsā, acis samiedzis, pamanīju figūru, kura ar no­teiktiem soļiem tuvojās režisora galdiņam.

«Romanuss nāk, tātad tūlīt kaut kas notiks…» es do­māju, ar roku aizsegdamies no lampas.

Un, patiesi, pec dažiem mirkļiem virs manis parādījās pāršķirta bārdiņa, pustumsā spīgoja diriģenta Romanusa satrauktās acis. Pogcaurumā Romanusam mirgoja jubi­lejas nozīmīte ar burtiem «NT».

— Se non e vero, e beti trovatoun varbūt arī stiprāk vēl! — kā parasti, iesāka Romanuss, viņa acis šaudījās, degdamas kā vilkam stepē. Romanuss meklēja upuri un, to neatradis, atsēdās man līdzās.

— Kā jums tas patīk? Ko? — acis piemiedzis, Roma­nuss man jautāja.

«Ievilks — ak vai! — ievilks viņš mani tūlīt sarunā…» es domāju, sēdēdams pie lampas un viebdamies.

— Nē, esiet tik labs, pasakiet savas domas, — Roma­nuss runāja, manī ar acīm urbdamies, — tas ir īpaši in­teresanti tāpēc, ka jūs esat rakstnieks un nevarat vienal­dzīgi izturēties pret nejēdzībām, kas pie mums notiek.

«Skat, cik veikli viņam tas iznāk …» es nodomāju un sadrūmu tā, ka iekņudējās miesa.

— Iesist koncertmeistaram un turklāt vēl sievietei pa muguru ar trombonu? — Romanuss ar azartu jautāja. — Nē-e. Nekā nebija! Es trīsdesmit piecus gadus strādāju uz skatuves, bet kaut ko tādu vēl neesmu redzējis. Vai Strižs domā, ka muzikanti ir cūkas un tos var sadzīt kūtī? Interesanti, kā tas ir no rakstnieka viedokļa?

Ilgāk no sarunas izvairīties neizdevās.

— Kas tad noticis?

Romanuss tikai to vien bija gaidījis. Skanīgā balsī, cenzdamies, lai dzirdētu strādnieki, kuri aiz ziņkāres pul­cējās pie rampas, Romanuss pavēstīja, ka Strižs esot iegrūdis muzikantus skatuves kabatā, kur neesot nekādas iespējas muzicēt sekojošu iemeslu pēc: pirmkārt — šauri, otrkārt — tumši, bet-treškārt — zālē neesot dzirdama ne skaņa, ceturtkārt — viņam neesot kur stāvēt, muzikanti viņu neredzot.

— Tiesa, — Romanuss spalgi paziņoja, — ir tādi cil­vēki, kuri no mūzikas nesaprot vairāk kā daži kustoņi…

«Kaut tevi velns parautu!» es nodomāju.

—… no dažiem augļiem!

Romanusa pūles vainagojās ar panākumiem — no elek­triķu būdiņas atskanēja smiekli, no būdiņas izspraucās galva.

— Tiesa, tādām personām nevajag nodarboties ar re­žiju, bet tirgot kvasu pie Novodevičjes kapsētas!… — Romanuss aizsvilās.

Smiekli atkārtojās.

1 Ja ari tā nav patiesība, tad labi izdomāts (itāl.).

Tālāk noskaidrojās, ka nejēdzības, ko pieļāvis Strižs, nav palikušas bez sekām. Trombonists tumsā iedūris ar trombonu koncertmeistarei Annai Anufrijevnai Deņžinai mugurā tā, ka …

-— … rentgens parādīs, ar ko tas beigsies!

Romanuss piebilda, ka ribas cits citam varot lauzt nevis teātrī, bet alus dzertuvē, kur, starp citu, daži guvuši savu aktierisko izglītību.

Montiera līksmā seja rēgojās virs būdas cauruma, un mute viņam vai plīsa pušu no smiekliem.

Bet Romanuss apgalvoja, ka tā tas nebeigšoties. Viņš pamācījis Annu Anufrijevnu, ko darīt. Mēs, paldies die­vam, dzīvojam Padomju valstī, Romanuss viņai atgādi­nājis, ribas arodbiedrības biedriem lauzt nav atļauts. Viņš ieteicis Annai Anufrijevnai uzrakstīt iesniegumu vietējai komitejai.

— Tiesa, es pēc jūsu acīm redzu, — Romanuss turpi­nāja, urbdamies manī un cenzdamies notvert mani gais­mas lokā, — ka jums nav pilnas pārliecības par to, ka mūsu slavenais vietējās komitejas priekšsēdētājs tikpat labi orientējas mūzikā kā Rimskis-Korsakovs vai Šūberts.

«Ir gan tips!» es nodomāju.

— Atvainojiet!… — es sacīju, cenzdamies runāt bargi.

1 — Nē, būsim atklāti! — Romanuss iesaucās, spiezdams man roku. — Jūs esat rakstnieks! Un lieliski saprotat, ka diez vai Mitja Malokrošečnijs, kaut arī viņš divdesmit reižu būtu priekšsēdētājs, atšķir oboju no čella vai Baha fūgu no fokstrota «Aleluja».

Tad Romanuss izteica prieku, ka esot vēl labi, ka tu­vākais draugs…

— … un pudeles brālis! …

Tenorīgajai ķiķināšanai elektriķu būdiņā pievienojās aizsmacis basiņš. Virs būdas jau līksmoja divas galvas.

…Antons Kalošins palīdzot Malokrošečnijam izprast mākslas jautājumus. Tas, starp citu, neesot nekāds brī­nums, jo pirms darba teātrī Antons dienējis ugunsdzēsēju komandā, kur pūtis tauri. Bet, ja nebūtu. Antona, Roma­nuss zvērot, ka dažs labs no režisoriem gluži vienkārši sajauktu «Ruslana» uvertīru ar pašu parastāko «Lai dus nu dieva mierā»!

«Sis cilvēks ir bīstams,» es domāju, skatīdamies uz Ro- manusu, «ļoti bīstams. Pret viņu nav iespējams cīnīties!»

Ja Kalošina nebūtu, pie mums, protams, varētu likt mu­zikantam spēlēt, pakarot viņu pie priekšējās sofites ar kājām gaisā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Ivans Vasi|jevičs teātri nerādās, tomēr teātrim nākšoties samaksāt Annai Anufrijevnai par sadragātajām ribām. Jā, Romanuss vi­ņai esot devis padomu griezties arī savienībā, uzzināt, kā tur skatoties uz tādām lietām, par kurām patiesi varot sacīt:

— Se noti e vero, e ben trovato, — un varbūt arī stiprāk vēl.

Aizmugurē atskanēja klusi soļi, tuvojās glābiņš.

Pie galda stāvēja Andrejs Andrejevičs. Andrejs Andre- jevičs bija teātrī režisora pirmais palīgs, un viņš vadīja lugu «Melnais sniegs».

Andrejs Andrejevičs, paresns, plecīgs blondlns ap ga­diem četrdesmit, kustīgām, pieredzējušām acīm, savu darbu prata labi. Bet šis darbs bija grūts.

Andrejs Andrejevičs, kurš par godu maijam bija ģērbies nevis parastajā tumšajā uzvalkā un dzeltenajos zābakos, bet zilā satīna kreklā un dzeltenīgās brezenta kurpēs, pie­gāja pie galda, turēdams padusē nemainīgos papes vākus.

Romanusa acis uzliesmoja spožāk, un Andrejs Andre­jevičs nepaguva vēl nolikt zem lampas papes vākus, kad uzmutuļoja skandāls.

Tas sākās ar Romanusa frāzi:

— Es kategoriski protestēju sakarā ar vardarbībām pret muzikantiem un lūdzu ierakstīt protokolā to, kas notiek!

— Kādas vardarbības? — Andrejs Andrejevičs jautāja oficiālā balsī un mazliet sarauca uzaci.

— Ja pie mums uzVed lugas, kas vairāk līdzinās ope­rai… — Romanuss iesāka, bet apķērās, ka autors sēž tepat, un turpināja, sašķiebis seju uz manu pusi smaidā, — kas arī ir pareizi! Jo mūsu autors saprot mūzikas lielo nozīmi drāmā! … Tad … Es lūdzu orķestrim ierādīt vietu, kur tas varētu spēlēt!