MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

vietām. ,Romanuss kulisēs čukstus apsveica Patrikejevu par to, cik viņš vīrišķīgi un pamatoti iebildis Vladičin- skim, kuru jau sen esot laiks saukt pie kārtības.

16. noda|a IZDEVĪGAS PRECĪBAS

Jūnijā kļuva vēl karstāk, nekā bija maijā.

Tas man iespiedies atmiņā, bet pārējais brīnumainā kārtā no atmiņas izdzisis. Kaut kādi fragmenti tomēr ir saglabājušies. Tā atcerQS Dirkina drošku pie teātra ieejas, pašu Dirkinu vatētā, zilā kaftānā uz bukas un pārsteigtos šoferus, kuri apbrauca Dirkina drošku.

Bez tam atceros lielu zāli, kurā bija nekārtīgi salikti krēsli, un uz šiem krēsliem sēdošos aktierus. Bet pie galda, kas apklāts ar vadmalu, Ivans Vasiļjevičs, Foma Strižs un es.

Biju iepazinies ar Ivanu Vasiļjeviču tuvāk un varu teikt, viss šis laiks palicis atmiņā kā ļoti saspringts. Tas bija tāpēc, ka visas savas pūles es veltīju tam, lai atstātu uz Ivanu Vasiļjeviču labu iespaidu, un rūpju man bija ļoti daudz.

Ik pārdienu devu Dusjai gludināt savu pelēko uzvalku un akurāti maksāju viņai par to desmit rubļus.

Es atradu pavārti ar sagrabējušu, it kā no kartona uz­slietu būdiņu un pie drukna cilvēka, kam uz pirkstiem mirdzēja divi briljanta gredzeni, nopirku divdesmit iestĶ vinātas apkaklītes un katru dienu, iedams uz teātri, uzliku tīru. Bez tam — ne jau pavārtē, bet valsts universālvei­kalā — biju iegādājies sešus virskreklus: četrus baltus, vienu ar violetām svītriņām, vienu ar zilām rūtiņām uņ astoņas kaklasaites dažādās krāsās. Pie cilvēka, kurš jeb­kuros laika apstākļos bez cepures sēdēja kādā stūrī pašā pilsētas centrā līdzās letei, uz kuras bija sakārtas kurpju šņores, nopirku divas bundžiņas dzeltena apavu smēra un ho rītiem, paņēmis no Dusjas suku, tīrīju savas dzeltenās kurpes, bet pēc tam tās spodrināju ar rītasvārku malu.

Šie neticamie, baismīgie izdevumi noveda pie tā, ka es divās naktīs sacerēju mazu stāstiņu ar nosaukumu «Blusa» un no mēģinājumiem brīvajā laikā ar šo stāstu kabatā staigāju pa nedēļas žurnālu un laikrakstu redakcijām, Cenzdamies stāstu pārdot. Sāku ar «Kuģniecības vēstnesi», kur stāsts patika, bet kur atteicās to drukāt aiz tā pilnīgi pamatotā iemesla, ka tarn ar upes kuģniecību nav nekāda sakara. Būtu ilgi un garlaicīgi stāstīt par to, kā apstai­gāju redakcijas un kā man tajās atteica. Atceros tikai to, ka mani nez kāpēc visur uzņēma nelaipni. It īpaši atminos kādu pilnmiesīgu cilvēku ar pensneju, kurš manu sacerē­jumu ne tikai strikti atraidīja, bet nolasīja man arī kaut ko līdzīgu notācijai.

— : Jūsu stāstā jūtami nevēlami mājieni, — sacīja tuk­lais cilvēks, un es manīju, ka viņš skatās uz mani ar pre­tīgumu.

Jūtu nepieciešamību sevi attaisnot. Tuklais cilvēks maldījās. Nekādu mājienu stāstā nebija, bet jāatzīst (ta­gad to var darīt), ka šis stāsts bija garlaicīgs, neveikls un autoru pilnīgi atmaskoja: viņš nevar rakstīt nekādus stāstus, viņam nav tāda talanta.

Tomēr notika brīnums. Trīs nedēļas ar stāstu kabatā nostaigājis un pabijis Varvarkā, Vozdviženkā, Tīrajos dī­ķos, Strastnijas bulvārī un pat, cik atceros, Pļuščihā, es negaidot pārdevu savu sacerējumu Mjasņickā, Zlatoustin- skas ieliņā, ja nemaldos, piektajā stāvā, kādam.cilvēkam ar lielu dzimumzīmi uz vaiga.

Saņēmis naUclu un izlīdzinājis briesmīgo robu savās fi­nansēs, atgriezos teātrī, bez kura vairs nevarēju dzīvot kā morfinists bez morfija.

Ar smagu sirdi jāatzīstas, ka visas manas pūles bija veltas un, man par šausmām, deva pat pretēju rezultātu. Burtiski, ar katru dienu es Ivanam Vasiļjevičarn patiku aizvien mazāk un mazāk.

Naivi būtu domāt, ka visus aprēķinus es balstīju tikai uz dzeltenajām kurpēm, kurās atspīdēja pavasara saule. Nē! Tā bija viltīga, sarežģīta kombinācija, kurā, piemē­ram, ietilpa tāds paņēmiens kā runu teikšana klusā, dzijā un iekšējas pārliecības pilnā balsī, šī balss apvienojās ar tiešu, atklātu, godīgu skatienu, ar vieglu smaidu uz lūpām (ne jau ar lišķīgu, bet vaļsirdīgu). Es biju ideāli sa­sukājies, noskuvies tā, ka, pārvelkot ar plaukstu pār vaigu, nebija jūtams ne mazākais asumiņš, es izteicu īsus, gudrus, ar jautājuma izpratnes dziļumu pārsteidzošus spriedumus, un nekas neiznāca. Sākumā Ivans Vasiļjevičs, mani satiekot, smaidīja, pēc tam viņš smaidīja aizvien retāk un retāk un beidzot pavisam pārstāja smaidīt.

Tad es pa naktīm noturēju mēģinājumus. Paņēmu mazu spogulīti, nosēdos tā priekšā, skatījos atspīdumā un ru­nāju:

— Ivan Vasiļjevič! Redziet, kas par lietu: pēc manām domām, kinžalu nevar lietot…

Un viss gāja kā smērēts. Uz lūpām rotājās pieklājīgs un lēnprātīgs.smaids, acis no spoguļa raudzījās tieši un gudri, piere bija gluda, matu celiņš stiepās pār melno galvu kā balts diegs. Tam visam bija jādod rezultāti, un tomēr viss iznāca aizvien sliktāk un sliktāk. Es zaudēju spēkus, novājēju un ģērbos drusku nevīžīgāk. Atļāvos vienu un to pašu apkaklīti uzlikt divas reizes.

Reiz naktī nolēmu izdarīt pārbaudi un, spogulī neskatī­damies, norunāju savu monologu, bet pēc tam ar zaglīgu kustību pagriezu acis sāņus un, kontroles pēc ieskatī­damies spogulī, aiz šausmām sastingu.

No spoguļa uz mani raudzījās seja ar sarauktu pieri, atieztiem zobiem un acīm, kuras pauda ne tikai satrau­kumu, bet arī kādu apslēptu nolūku. Es saķēru galvu; sapratis, ka spogulis mani nodevis un piemānījis, nometu to uz grīdas. No tā izlēca trīsstūrains gabaliņš. Runā- — tā esot slikta zīme, ja saplīstot spogulis. Ko tad lai saka par bezprāti, kurš pats saplēš savu spoguli?

— Muļķis, muļķis, — iesaucos, bet, tā kā es svepstēju, tad man šķita, ka nakts klusumā būtu ieķērkusies vārna — tātad es biju labs tik ilgi, kamēr skatījos spo­gulī, bet, līdzko to novācu, tūdaļ zuda kontrole un mana seja atradās manu domu varā un … ek, velns mani rāvis!

Es nešaubos par to, ka manas piezīmes, ja vien tajās kāds ieskatīsies, atstās uz lasītāju ne visai4abu iespaidu,

Viņš domās, ka viņam darīšana ar viltīgu, divkosīgu cil­vēku, kurš kaut kādas savtības dēļ cenšas atstāt uz Ivanu Vasiļjeviču patīkamu iespaidu.

Nesteidzieties nosodīt. Es jums tūlīt pateikšu, kas tā bija par savtību.

Ivans Vasiļjevičs ietiepīgi un uzstājīgi centās izmest no lugas to ainu, kurā Bahtins (Behtejevs) nošaujas, kurā spīd mēness un spēlē ermoņikas. Bet es tai pašā laikā zināju un redzēju, ka tad luga beigs eksistēt. Taču tai vajadzēja eksistēt, jo es zināju, ka tajā ir patiesība. Rak­sturojumi, kas doti par Ivanu Vasiļjeviču, bija pārāk skaidri. Lai gan, jāatzīstas, tie bija lieki. Es viņu izpētīju un izpratu jau pirmajās mūsu pazīšanās dienās un ap­jēdzu, ka nekāda cīņa ar Ivanu Vasiļjeviču nav iespējama. Man palika viens vienīgs ceļš — panākt, lai viņš mani uzklausa. Dabiski, ka sakarā ar to vajadzēja darīt visu, lai viņš savā priekšā redzētu patīkamu cilvēku. Lūk, kā­pēc sēdēju pie spoguļa. Es pūlējos izglābt šāvienu, gri­bēju, lai būtu dzirdams, cik baismīgi uz tilta dzied ermo­ņikas, kamēr mēness apspīdētajā sniegā izplešas asins- traips. Man gribējās, lai redzētu melno sniegu. Vairāk neko es negribēju.

Un atkal ieķērcās vārna.

— Muļķis! Vajadzēja saprast galveno! Kā var patikt cilvēkam, kurš tev pašam nepatīk? Ko tu iedomājies? Ka tu šo cilvēku apmānīsi? Tev pašam kaut kas būs pret viņu, bet viņam tu centīsies iedvest pret sevi simpātijas? Tas taču nekad neizdosies, lai tu spoguļa priekšā lauzītos cik lauzīdamies.