MIHAILS BULGAKOVS: Teātra romāns

Bet Ivans Vasiļjevičs man nepatika. Arī krustmāmiņa Nastasja Ivanovna nepatika, ārkārtīgi nepatika Ludmila Silvestrovna. Bet tas jau ir jūtams.

Dirkina droška nozīmēja, ka Ivans Vasiļjevičs brauc uz teātri, uz «Melnā sniega» mēģinājumiem.

Katru dienu ap pusdienas laiku Pakins teciņus ieskrēja tumšajā parterā, aiz šausmām smaidīdams un nesdams rokās galošas. Aiz viņa nāca Augusta Avdejevna ar rū­tainu pledif rokās. Aiz Augustas Avdejevnas — Ludmila Silvestrovna ar piezīmju kladi un mežģīņu lakatiņu.

Parterā Ivans Vasiļjevičs uzāva galošas, apsēdās pie , režisora galda, Augusta Avdejevna apmeta Ivanam Va- siļjevičam ap pleciem pledu, un sākās skatuves mēģinā­jums.

Šā mēģinājuma laikā Ludmila Silvestrovna, piemetusies netālu no režisora galdiņa, kaut ko rakstīja kladē, rei­zumis izdvesdama paklusus sajūsmas saucienus.

Tagad pienācis laiks paskaidrojumam. Manas nepatikas iemesls, ko es muļķīgā veidā centos neizrādīt, nebūt ne­slēpās pledā vai galošās un pat ne Ludmilā Silvestrovnā, bet gan tanī apstāklī, ka Ivanš Vasiļjevičs, kurš piecdesmit piecus gadus strādāja par režisoru, bija izgudrojis plaši pazīstamu un, pēc vispārējām domām, ģeniālu teoriju par to, kā aktierim jāgatavo sava loma.

Es ne mirkli nešaubījos par to, ka teorija ir patiesi ģe­niāla, bet mani noveda līdz izmisumam šīs teorijas prak­tiskais pielietojums.

Lieku galvu ķīlā — ja es no kaut kurienes atvestu uz mēģinājumu neko nezinošu cilvēku, viņš būtu ļoti pār­steigts.

Patrikejevs manā lugā tēloja sīku ierēdni, kurš iemī­lējies sievietē, kas pret viņu vienaldzīga.

Loma bija komiska, un pats Patrikejevs tēloja nepa­rasti komiski un ar katru dienu aizvien labāk. Viņš bija tik labs, ka man sāka likties, it kā tas nebūtu Patrikejevs, bet tieši tas ierēdnis, kuru esmu izdomājis. Šķita, ka Patrikejevs ir eksistējis pirms šā ierēdņa un kaut kādā brīnumainā kārtā es viņu esmu uzminējis.

Līdzko Dirkina droška parādījās pie teātra un Ivanu Vasiļjeviču ietina pledā, sākās darbs tieši ar Patrikejevu.

— Nu-u, sāksim, — Ivans Vasiļjevičs aicināja.

Parterā iestājās goddevīgs klusums, un uztrauktais

Patrikejevs (bet aiz uztraukuma viņam acis kļuva raudu­līgas) notēloja ar aktrisi mīlestības atklāšanas ainu.

— Tā, — Ivans Vasiļjevičs noteica, enerģiski caur lor­netes stikliem acis zibinādams, — tas nekur neder.

Es iekšēji novaidējos, un man vēderā kaut kas pārtrūka. Nevarēju iedomāties, ka to varētu notēlot kaut kripatiņu labāk, nekā tēloja Patrikejevs. «Un, ja viņš to panāks,» es nodomāju, ar cieņu skatīdamies uz Ivanu Vasiļjeviču, «es teikšu, ka viņš patiesi ir ģeniāls.»

Nekur neder, — Ivans Vasiļjevičs atkārtoja, — kas tad tas ir? Tie ir kaut kādi jociņi un nepārtraukta uzspēle. Kā viņš izturas pret šo sievieti?

— Viņš to mīl, Ivan Vasiļjevič! Ak, kā mīl! — iesaucās Foma Strižs, kurš bija visu šo ainu vērojis.

— Tā, — Ivans. Vasiļjevičs attrauca un atkal griezās pie Patrikejeva: — Bet vai jūs esat padomājis par to, kas ir kaislīga mīlestība?

Par atbildi Patrikejevs no skatuves kaut ko nosēca, bet, ko tieši, nevarēja saprast.

— Kaislīga mīlestība, — Ivans Vasiļjevičs turpināja, — izpaužas tā, ka vīrietis mīļotās dēļ gatavs uz visu, — un pavēlēja: — Atvest divriteni!

Ivana Vasiļjeviča pavēle Strižu sajūsmināja, un viņš nepacietīgi uzsauca.

— Ei, butafori! Divriteni! .

Butafors izstūma uz skatuves vecu divriteni ar nobru­žātu rāmi. Patrikejevs uz to raudulīgi paskatījās.

— Mīlētājs savas mīļotās dēļ dara visu, — Ivans Va­siļjevičs skanīgi sacīja, — ēd, dzer, staigā un brauc…

Pamiris aiz ziņkāres un intereses, ielūkojos Ludmilas Silvestrovnaš rūtiņu kladē un ieraudzīju, ka viņa bērna rokrakstā ieraksta: «Mīlētājs savas mīļotās dēļ dara visu…»

— …tātad — esiet tik labs un pabraukājiet savas mī­ļotās meitenes dēļ ar divriteni, — Ivans Vasiļjevičs pavē­lēja un norija piparmētru tabletīti.

Es nenovērsu acis no skatuves. Patrikejevs uzsvempās uz riteņa, aktrise, kura tēloja viņa iemīļoto, atsēdās krēslā, piespiedusi pie vēdera milzīgu lakādas somu. Patri­kejevs iekustināja pedāļus un nedroši sāka braukāt apkārt krēslam, ar vienu aci lūrēdams uz sufliera būdu, kurā bai­dījās iekrist, bet ar otru uz aktrisi.

Zālē sāka smaidīt.

— Tas nav tas, — Ivans Vasiļjevičs aizrādīja, kad Patrikejevs apstājās, — kāpēc jūs blenžat uz butaforu? Vai jūs braucat viņa dēļ?

Patrikejevs brauca atkal, šoreiz ar abām acīm uz ak­trisi blenzdams, nepaspēja pagriezties un aizbrauca aiz kulisēm.

Kad viņu atgrieza, divriteni aiz stūres stumjot, Ivans Vasiļjevičs arī šo braucienu neatzina par pareizu — un Patrikejevs braucā trešo reizi, pagriezis galvu uz aktrises pusi.

— Šausmīgi! — Ivans Vasiļjevičs sarūgtināts no­teica. — Muskuļi saspringti, jūs sev neticat. Atslābiniet muskuļus, atbrīvojiet tos! Nedabiska galva, jūsu galvai nevar ticēt.

Patrikejevs brauca, galvu noliecis, skatīdamies caur pieri.

— Tukšs brauciens, jūs braucat pa tukšo, jūs neesat aizpildīts ar savu mīļoto.

Un Patrikejevs sāka braukt atkal. Vienreiz viņš brauca, iespiedis roku sānos un pārgalvīgi skatīdamies uz mī­ļoto. Vadot stūri ar vienu roku, viņš strauji pagrieza un uzbrauca virsū aktrisei, ar netīro riepu nosmērēdams viņai svārkus, un viņa izbailēs iekliedzās; Iekliedzās arī Lud­mila Silvestrovna parterā.

Apvaicājies, vai aktrise nav ievainota un vai viņai nav vajadzīga kāda medicīniska palīdzība, un uzzinājis, ka nekas briesmīgs nav noticis, Ivans Vasiļjevičs atkal lika Patrikejevam braukt pa apli, un viņš brauca daudzas rei­zes, kamēr beidzot Ivans Vasiļjevičs pajautāja, vai viņš neesot noguris. Patrikejevs atbildēja, ka noguris neesot, bet Ivans Vasiļjevičs teicās redzam, ka Patrikejevs ir no­guris, un viņš tika atbrīvots.

Patrikejevu nomainīja viesu grupa. Es izgāju bufetē uzpīpēt un, kad atgriezos, redzēju, ka aktrises soma guļ uz grīdas, bet viņa pati sēž uz savām rokām tieši tāpat kā trīs viņas viesi un viena viešņa, tā pati Vešņakova, par kuru tika rakstīts no Indijas. Visi viņi pūlējās izrunāt tās frāzes, kas attiecīgajā vietā bija paredzētas lugas dar­bības gaitā, bet nekādi nevarēja tikt uz priekšu, jo Ivans Vasiļjevičs ik reizi apturēja katru, kurš kaut ko pateica, paskaidrodams tam, kas par nepareizību. Gan viesu, gan Patrikejeva mīļotās -*- lugas galvenās varones grūtības pavairoja tas, ka viņiem ik brīdi gribējās atbrīvot rokas un pavadīt vārdus ar žestiem.

Redzēdams manu izbrīnu, Strižs man čukstus paskaid­roja, ka Ivans Vasiļjevičs tīšām aizliedzis aktieriem dar­boties ar rokām tāpēc, lai viņi pierastu izteikt domas ar vārdiem, nelietojot žestus.

Jauno, neparasto iespaidu pārpilns devos no mēģinā­juma mājās, spriezdams tā:

«Jā, tas viss ir brīnumaini. Bet brīnumaini tikai tāpēc, ka es šajā ziņā esmu profāns. Katrai mākslai ir savi likumi, noslēpumi un paņēmieni. "Piemēram, mežonim lik­sies smieklīgi un sayādi, ka cilvēks ar suku tīra zobus, piedzīdams muti ar krītu. Nezinātājam šķitīs jocīgi, ka ārsts, kam tūdaļ vajadzētu ķerties pie operācijas, rīkojas ar slimnieku tik dīvaini, piemēram, ņem izmeklēšanai asi­nis un tamlīdzīgi…»

Visvairāk es alku redzēt, kā nākamajā mēģinājumā beigsies scēna ar divriteni, tas ir, paskatīties, vai Patrike- jevam izdosies braukt «viņas dēļ».