MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Tomēr otrā dienā neviens par divriteni pat neieminējās un es redzēju citas — ne mazāk pārsteidzošas izdarības. Tam pašam Patrikejevam vajadzēja pasniegt mīļotajai puķu pušķi. Tas sākās pulksten divpadsmitos dienā un turpinājās līdz pulksten četriem.

Pie kam puķu pušķi pasniedza ne tikai Patrikejevs, bet visi pēc kārtas: gan Jelagins, kurš tēloja ģenerāli, gan pat Adalberts, kurš tēloja laupītāju bandas vadoni. Tas mani ārkārtīgi izbrīnīja. Bet Foma arī šinī gadījumā mani nomierināja, paskaidrodams, ka Ivans Vasiļjevičs, kā vienmēr, rīkojoties neparasti gudri, uzreiz iemācīdams kādu skatuvisku paņēmienu veselam pulkam aktieru. Un patiesi Ivans Vasiļjevičs pavadīja mācību stundu ar in­teresantiem un pamācīgiem stāstiem par to, kā jāpasniedz ziedi dāmām un kā kurš tos pasniedzis. Sakarā ar to uz­zināju, ka labāk par visiem to esot darījis tas pats Koma- rovskis-Bionkūrs (Ludmila Silvestrovna, izjaukdama mē­ģinājuma kārtību, iesaucās: «Ak, jā, jā, Ivan Vasiļjevič, nevaru aizmirst!») un itāļu baritons, kuru Ivans Vasiļje­vičs pazinis Milānā 1889. gadā.

Es, jāatzīstas, šo baritonu nepazīdams, varu teikt, ka labāk par visiem ziedus pasniedza pats Ivans Vasiļjevičs. Viņš aizrāvās, uzgāja uz skatuves un kādas trīspadsmit reizes parādīja, kā jāpasniedz šī jaukā dāvana. Vispār sāku pārliecināties, ka Ivans Vasiļjevičs ir apbrīnojams un patiesi ģeniāls aktieris.

Nākamajā dienā nokavēju mēģinājumu un, kad ierados, redzēju, ka uz skatuves krēslos cieši cits pie cita sēž gan Olga Sergejevna (aktrise, kura tēloja varoni), gan Vešņa- kova (viešņa), gan Jelagins, gan Vladičinskis, gan Adal­berts, gan daži man nepazīstami un pēc Ivana Vasiļjeviča komandas «viens, divi, trīs» izņem no kabatām neredzamus kabatas portfeļus, pārskaita tajos neredzamu naudu un atliek tos atpakaļ.

Kad šī etīde bija beigusies (bet tai par iemeslu, cik sa­pratu, bija tas, ka Patrikejevs šinī ainā skaitīja naudu), sakas cita etīde. Andrejs Andrejevičs saaicināja uz ska­tuves veselu pulku cilvēku, un, apsēdušies krēslos, viņi ar neredzamiem spalvaskātiem uz neredzama papīra un neredzamiem galdiem sāka rakstīt vēstules un tās aizlīmēt (atkal jau Patrikejevs!). Pats trakākais bija tas, ka tai vajadzēja būt mīlestības vēstulei.

Šī etīde iezīmējās ar pārpratumu: proti — rakstītāju vidū kļūdas pēc bija iekļuvis butafors.

Ivans Vasiļjevičs, skubinādams tos, kam jāiznāk uz ska­tuves, un pēc izskata slikti pazīdams jaunos, kuri šogad bija uzņemti palīgsastāvā, ievilka neesošās vēstules sa­cerēšanā jaunu, cekulainu butaforu, kurš klaiņoja gar skatuves malu.

— Ko jūs gaidāt, — Ivans Vasiļjevičs viņam uzkliedza, — vai jums jāsūta atsevišķs ielūgums?

Butafors apsēdās uz krēsla un sāka kopā ar visiem rak­stīt gaisā un spļaut uz pirkstiem. Manuprāt, viņš to ne­darīja sliktāk par citiem, bet rakstot tā bikli smaidīja un sarka.

Tas bija par iemeslu Ivana Vasiļjeviča saucienam:

— Kas tas tur malā par klaunu? Kā viņu sauc? Viņš varbūt grib strādāt cirkā? Kas tā par nenopietnību?

— Viņš ir butafors! Butafors, Ivan Vasiļjevič! — Foma iestenējās, un Ivans Vasiļjevičs apklusa, bet butaforu aiz­sūtīja projām ar labu.

Tā dienas aizritēja nemitīgā darbā. Es pieredzēju ļoti daudz. Noskatījos, kā aktieru bars, ko vadīja Ludmila Silvestrovna (kura, starp citu, lugā nepiedalījās), klieg­dams skrēja pa skatuvi un pieplaka pie neredzamiem logiem.

Lieta tāda, ka tajā pašā ainā ar puķu pušķi un vēstuli bija skats, kad mana varone pieskrien pie loga, ieraudzī­dama tajā tālu blāzmu.

Tas arī deva pamatu plašai etīdei. Šī etīde ārkārtīgi izvērtās un, teikšu atklāti, noveda mani līdz visdrūmāka­jam garastāvoklim.

Ivans Vasiļjevičs, kura teorijai, starp citu, piederēja atklājums, ka tekstam mēģinājumos nav nekādas nozīmes un ka raksturi lugā jārada, tēlojot katram pašam ar savu tekstu, lika šo blāzmu pārdzīvot visiem.

Tālab katrs, kurš skrēja pie loga, kliedza to, kas viņam šķita nepieciešams.

— Ak dievs, ak dievs! — kliedza lielākā daļa.

— Kur deg? Kas tas? — Adalberts iesaucās.

Dzirdēju vīriešu un sieviešu balsis, kas bļāva:

— Glābieties! Kur ūdens! Tur deg Jeļisejevs!! (Velns zina kas!) Glābiet! Glābiet bērnus! Tas ir sprādziens! Iz­sauciet ugunsdzēsējus! Mēs esam pagalam!

Visu šo brēku pārkliedza Ludmilas Silvestrovnas spalgā balss, kas spiedza galīgas muļķības:

— Ak, mans dievs! Ak, dievs visvarenais! Kas notiks ar manām lādēm?! Un briljanti, un mani briljanti!!

Tumsdams kā mākonis, skatījos uz Ludmilu Silves- trovnu, kura lauzīja rokas, un domāju par to, ka manas lugas varone saka tikai vienu:

«Paskatieties… blāzma…» — un saka to lieliski, tā ka man ir pavisam neinteresanti gaidīt, kamēr šo blāzmu iemācīsies pārdzīvot Ludmila Silvestrovna, kura lugā ne­piedalās. Mežonīgie kliedzieni par kaut kādām lādēm, kam nebija nekāda sakara ar lugu, mani tik ļoti uztrauca, ka man sāka raustīties seja.

Ivana Vasiļjeviča nodarbību trešās nedēļas beigās mani pārņēma izmisums. Tam bija trīs iemesli. Pirmām kārtām es izdarīju aritmētiskus aprēķinus un pārbijos. Mēs mē­ģinājām trešo nedēļu un visu laiku vienu un to pašu ainu. Bet lugā bija septiņas ainas. Tātad, ja katru ainu ņemtu tikai trīs nedēļas…

— Ak dievs, — es bezmiegā čukstēju, mājās uz dīvāna valstīdamies, — trīsreiz septiņi… divdesmit viena ne­dēļa vai pieci… jā, pieci… vai arī seši mēneši!! Kad gan mana luga tiks izrādīta?! Pēc nedēļas beigsies sezona, un mēģinājumi nebūs līdz septembrim! Ak debesu tēvs! Septembris, oktobris, novembris …

Nakts strauji tuvojās ausmai. Logs bija atvērts, bet vē­sumu nejutu. Es ierados uz mēģinājumiem ar migrēnu, kļuvu dzeltens un novājēju.

Otrs izmisuma iemesls bija vēl nopietnāks. Sai burt­nīcai es varu savu noslēpumu uzticēt: man radās šaubas par Ivana Vasiļjeviča teoriju. Jā! Ir briesmīgi to izrunāt, bet tā tas bija.

Jau pirmās nedēļas beigās manā sirdī iezagās visļaunā­kās aizdomas. Otrās nedēļas beigās es jau zināju, ka ma­nai lugai šī teorija acīmredzot neder. Patrikejevs tik un tā nesāka labāk pasniegt puķu pušķi, rakstīt vēstuli vai atklāt mīlestību. Nē! Viņš kļuva tāds kā sasaistīts un sauss un nekādā ziņā nebija smieklīgs. Bet, galvenais, viņš negaidot saslima ar iesnām.

Kad es par pēdējo apstākli skumji paziņoju Bombardo- vam, viņš iesmējās un sacījaj

— Nu, iesnas viņam ātri pāries. Viņš jau jūtas labāk un vakar un šodien spēlēja klubā biljardu. Līdzko šīs ainas mēģinājumi beigsies, tūdaļ viņa iesnas rimsies. Gaidiet: vēl būs iesnas arī citiem. Un vispirms, es do­māju, Jelaginam.

— Ak, velns parāvis! — es iesaucos, sākdams saprast.

Bombardova pareģojums tūdaļ arī piepildījās. Nāka­majā dienā no mēģinājuma pazuda Jelagins, un Andrejs Andrejevičs protokolā par viņu ierakstīja: «Atbrīvots no mēģinājuma. Iesnas.» Tā pati nelaime piemeklēja Adal- bertu. Tāds pats ieraksts protokolā. Pēc Adalberta — Veš- ņakova. Es griezu zobus, savā aprēķinā pieskaitīdams vēl mēnesi iesnām. Bet nenosodīju ne Adalbertu, ne Patrike- jevu. Patiesi, kāpēc laupītāju vadonim tērēt laiku cetur­tajā ainā ar kliedzieniem par neesošu ugunsgrēku, ja viņam paredzētās laupītāja izdarības iesaistīja viņu tre­šās un tāpat piektās ainas darbībā.

Bet, kamēr Patrikejevs, alu dzerdams, spēlēja ar mar­ķieri amerikanku, Adalberts mēģināja Šillera «Laupītājus» Sarkanās Presņas klubā, kur vadīja teātra pulciņu.