ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

— Lai dievs dod, Mērij! — Roberts sacīja, aiz lepnuma nosarkdams.

— Bet kā mēs varēsim atlīdzināt lordam un lēdijai Glenerveniem? — Mērija Granta ieminējās.

— O! Tas nav nemaz tik grūti izdarāms! — Roberts iesaucās jaunek­līgā pašapziņā. — Mēs viņus mīlēsim, cienīsim, teiksim viņiem to, cieši apkampsim viņus un, tiklīdz būs nepieciešams, ziedosim viņu labā dzīvību!

— Nē, labāk jau dzīvosim viņiem par prieku! — jaunā meitene sacīja, pārklādama skūpstiem brāļa pieri. — Tas būs viņiem vairāk pa prātam un man arī!

Pēc tam abi kapteiņa Granta bērni raudzījās melnajā nakts tumsā, ļau­dami vaļu sapņiem. Domās viņi vēl arvien sarunājās, uzdeva jautājumus un atbildēja uz tiem. Rāmā jūra viegli viļņojās, un tumsā mirguļoja kuģa skrūves sakultais ūdens. Te pēkšņi notika kaut kas dīvains un neticams. Brālis un māsa, kurus vienoja magnētiskas strāvas, kas neizdibināmā veidā plūst no dvēseles uz dvēseli, vienā un tai pašā laikā dzirdēja vienu un to pašu halucināciju. Tumsā spīguļojošajā viļņu klaidā Mērija un Ro- bērts, šķiet, saklausīja kādu balsi, kuras dobjā, žēlabainā skaņa iespiedās līdz pašiem sirds dziļumiem.

— Šurp! Šurp! — kāds sauca.

— Mērij, vai tu dzirdēji? — Roberts jautāja. — Vai tu dzirdēji?

Spēji pārliekušies pār margapli, abi kapteiņa bērni saspringti lūkojās nakti.

Taču viņi neredzēja neko citu kā vienīgi bezgalīgu tumsu, kas pletās visapkārt.

— Robert, — Mērija sacīja, nobālusi aiz satraukuma. — Man likās… Jā, man likās tāpat kā tev … Mēs abi murgojam, mīļais Robert…

Taču viļņu klaidā atkal atskanēja palīgā sauciens, un šoreiz ilūzija bija tik pilnīga, ka abiem kapteiņa bērniem no sirds dziļumiem izlauzās viens un tas pats kliedziens:

— Tēvs! Tēvs! …

Tas sniedzās pāri Mērijas Grantas spēkiem. Aiz lielā pārdzīvojuma viņa bezsamaņā ieslīga Roberta rokās.

— Palīgā! — Roberts iesaucās. — Mana māsa! Mans tēvs! Palīgā!

Piesteidzās stūresvīrs, lai paceltu samaņu zaudējušo meiteni. Atstei­dzās sardzes matroži un drīz vien arī Džona Mengla uzmodinātie lēdija Helēna un Glenervens.

— Mana māsiņa mirst, bet mūsu tēvs ir tur! — Roberts iesaucās, no­rādīdams uz viļņiem.

Neviens nekā nesaprata.

— Jā, — zēns atkārtoja. — Mans tēvs ir tur! Es dzirdēju sava tēva balsi! Un arī Mērija dzirdēja!

Šai brīdī Mērija atguva samaņu un arī iesaucās, gluži kā prātu zau­dējusi:

— Tēvs! Mans tēvs ir tur!

Nabaga meitene, pārliekusies pār margām, dzīrās mesties jūrā.

— Milord, lēdija Helēna, vai dzirdat, mans tēvs ir tur! — Mērija at­kārtoja, rokas lauzīdama. — Ticiet man, es dzirdēju viņa balsi! Tā nāca no viļņiem gluži kā vaids, kā pēdējās ardievas!

Nabaga meitenei uznāca konvulsijas. Viņa drebēja kā drudzī. Viņu va­jadzēja aiznest uz kajīti. Lēdija Helēna sekoja Mērijai, lai sniegtu viņai palīdzību, bet Roberts aizvien vēl atkārtoja:

— Mans tēvs! Mans tēvs ir tur! Es to skaidri zinu, milord!

Šā skumjā skata aculiecinieki beidzot saprata, ka abi kapteiņa Granta bērni redzējuši halucinācijas. Bet kā lai pārliecina viņus, ka tas ir bijis tikai māns?

Liedagā stāvēja kāds virs.

Glenervens tomēr meģinaja to darīt. Viņš saņēma Robertu aiz rokas un sacīja viņam:

— Tu dzirdēji tēva balsi, manu zēn?

— Jā, milord, tur, viļņos. Viņš sauca: «Šurp! Šurp!»

— Un tu pazini šo balsi?

— Vai es pazinu viņa balsi, milord? Jā, jā! Es jums zvēru! Arī mana māsa dzirdēja šo balsi un pazina tāpat kā es. Vai tiešām jūs domājat, ka

mēs abi būtu varējuši kļūdīties? Milord, steigsimies tēvam palīgā! Nolai­diet laivu! Laivu! ,

Glenervens redzēja, ka pārliecināt nabaga zēnu nebūs iespējams. To­mēr viņš nolēma vēlreiz mēģināt un pasauca stūresvīru.

— Hokins, — viņš jautāja matrozim, — vai jūs stāvējāt pie stūres tai brīdī, kad mis Mēriju tik ļoti satrauca dīvainā parādība?

— Jā, jūsu augstība, — Hokinss atbildēja.

— Un jūs nekā neredzējāt, nekā nedzirdējāt?

— Itin neko.

— Redzi nu, Robert.

— Ja tas būtu Hokinsa tēvs, tad Hokinss gan neteiktu, ka nav nekā dzirdējis! — zēns pārliecināts attrauca. — Tas bija mans tēvs, milord! Mans tēvs! Mans tēvs …

Roberta balss apslāpa čukstos. Bāls, nejaudādams vairs pateikt ne vārda, arī Roberts zaudēja samaņu. Glenervens lika aiznest Robertu uz kajīti un noguldīt gultā. Pārdzīvojumu izmocītais zēns ieslīga dziļā miegā.

— Nabaga bāreņi, — Džons Mengls noteica, — cik smagus pārbaudī­jumus dievs viņiem'uzlicis!

— Jā, — Glenervens atsaucās, — skaudrās bēdas acīmredzot izraisī­jušas abiem vienā un tai pašā laikā līdzīgas halucinācijas.

— Abiem diviem? — Paganels čukstēja. — Dīvaini! Tas runā pretī zinātnei.

Pēc tam, pārliecies pār margapli un pamājis pārējiem, lai ievēro klu­sumu, Paganels ieklausījās naktī. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Paga­nels skaļi iesaucās, vai tuvumā kāda nav, taču neviens viņam neatbildēja.

— Savādi, ļoti savādi! — ģeogrāfs atkārtoja, dodamies uz kajīti. — Ar kopīgām domām un ciešanām šāda parādība tomēr nav izskaidrojama.

Nākamajā dienā, 8. martā, pulksten piecos no rīta,'kad gaisma vēl tikko svīda, visi pasažieri, ari Roberts un Mērija, kurus vairs ilgāk neva­rēja noturēt kajītēs, jau bija sapulcējušies uz «Dunkana» klāja. Ikviens gribēja redzēt zemi, kuru iepriekšējā vakarā viņi bija tikai neskaidri sa­manījuši.

Tālskatu redzokļi alkatīgi taustīja salas galvenos punktus. Jahta lēnām slīdēja jūdzes attālumā no piekrastes. Varēja saskatīt visus sīkumus. Pēk­šņi no Roberta krūtīm izlauzās skaļš kliedziens. Zēns bija ieraudzījis divus cilvēkus, kas skrēja gar krastu un māja ar rokām, kamēr trešais vēcināja karogu.

— Anglijas karogs! — Džons Mengls iesaucās, ielūkojies tālskatī.

— Tiešām! — Paganels apliecināja, spēji pagriezdamies pret Robertu.

— Milord, — Roberts sacīja, drebēdams aiz satraukuma, — milord, ja nevēlaties, lai es peldu uz salu, pavēliet nolaist laivu. Milord, es pazemīgi jūs lūdzu, jaujiet man pirmajam izkāpt uz salas!

Neviens uz klāja nejaudāja izteikt ne vārda. Vai tiešām?! Uz šīs sali­ņas, kuru šķērso trīsdesmit septītā paralēle, atrodas trīs cilvēki, trīs ava­rējuši jūrnieki, trīs angļi! Un ikviens no klātesošajiem, atcerēdamies nakts notikumus, domāja par balsi, ko bija dzirdējuši Roberts un Mērija. Bērni, iespējams, arī bija dzirdējuši kādu balsi, bet vai šī balss bija viņu tēva balss? Sai ziņā viņi droši vien maldījušies. Nē, tas nebija iespējams. Nē, tūkstoškārt nē! Un ikviens domāja par drausmīgo vilšanos, kāda gaidīja kapteiņa Granta bērnus, un bezgala baidījās, ka šis jaunais pārbaudījums varētu galīgi salauzt viņu spēkus. Bet kā lai viņus attur? Lordam Glener­venam nebija tik daudz drosmes.

— Nolaist laivu! — viņš uzsauca.

Vēl mirklis, un laiva jau šūpojās viļņos. Abi kapteiņa Granta bērni, Glenervens un Džons Mengls ielēca tajā, un laiva, sešiem matrožiem spa­rīgi airējot, ātri tuvojās krastam.

Kad līdz krastam vairs bija tikai desmit tuāzes, no Mērijas krūtīm izlauzās sirdi plosošs kliedziens:

— Mans tēvs!

Liedagā starp diviem citiem stāvēja kāds spēcīgs stalta auguma vīrs. Viņa enerģiskajā un mierīgajā sejā bija skaidri saskatāmi Mērijas un Roberta Granta vaibsti. Tas bija tas pats vīrs, par kuru abi bērni tik daudz stāstījuši. Sirdsbalss nebija viņus vīlusi. Tas bija viņu tēvs, tas bija kap­teinis Grants!