ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Tomēr Airtona gatavība nodot savu likteni Glenervena rokās bez kādām garantijām aizkustināja klātesošos, īpaši pēc tam, kad bocmanis beigās piemetināja:

— Tātad, milord, esmu jūs brīdinājis — šis darījums būs izdevīgāks man nekā jums.

— Tas nav svarīgi, — Glenervens atbildēja. — Es pieņemu jūsu priekš­likumu, Airton. Dodu jums vārdu, ka izsēdināšu jūs kādā no Klusā okeāna salām.

— Labi, milord, — bocmanis atbildēja.

— Es tiešām esmu Toms Airtons.

Vai šis savādnieks bija apmierināts ar Glenervena lēmumu? Par to varēja šaubīties, jo viņa bezkaislīgajā sejā neatplaiksnījās nekādas jūtas. Šķita, ka viņš runā nevis par sevi, bet kādu citu.

— Esmu gatavs atbildēt, — viņš sacīja.

— Mēs neuzdosim jums jautājumus, — Glenervens sacīja. — Izstās­tiet mums visu, ko jūs zināt, Airton, un vispirms pasakiet, kas jūs īsti esat!

— Kungi, — Airtons iesāka, — es tiešām esmu Toms Airtons, «Britā­nijas» bocmanis. 1861. gada 12. martā ar Harija Granta kuģi es atstāju Glazgovu. Četrpadsmit mēnešus mēs kopā vagojām Klusā okeāna ūdeņus, meklēdami piemērotu vietu, kur varētu dibināt skotu koloniju. Harijs Grants bija aicināts veikt diženus darbus, taču mēs bieži vien nesapratā- mies. Mūsu raksturi bija gaužām nesaderīgi. Es neprotu pakļauties, bet, kad Harijs Grants bija pieņēmis kādu lēmumu, tur vairs neko nevarēja grozīt, milord. Sis cilvēks bija ciets kā dzelzs tiklab pret sevi, kā arī pret citiem. Es tomēr iedrošinājos pret viņu sacelties. Es mēģināju sadumpot komandu un dabūt kuģi savās rokās. Vai es rīkojos pareizi vai ne, šobrīd tas nav svarīgi. Lai nu kā, Harijs Grants bez svārstīšanās izsēdināja mani 1862. gada 8. aprīlī Austrālijas rietumu krastā.

— Austrālijas? — majors pārtrauca Airtona stāstu. — Tātad jūs at­stājāt «Britāniju», pirms tā iegriezās Kalao ostā, no kurienes par kuģi saņemtas pēdējās ziņas.

— Jā, — bocmanis atbildēja, — kamēr es atrados uz kuģa, «Britānija» neizmeta enkuru Kalao ostā. Pedija O'Mūra fermā stāstīju par Kalao vie­nīgi tāpēc, ka biju to uzzinājis no jums.

— Turpiniet, Airton, — Glenervens sacīja.

— Tātad es atrados viens pats gandrīz pilnīgi neapdzīvotā krastā, taču tikai divdesmit jūdzes no Pērtas katorgas cietuma. Klīzdams pa piekrasti, es sastapu izbēgušu katordznieku bandu un pievienojos tai. Atļaujiet, milord, nestāstīt jums par savu dzīvi divarpus gadu laikā. Pateikšu vienīgi to, ka, pieņēmis Bena Džoisa vārdu, es kļuvu par noziedznieku bandas vadoni. 1864. gada septembrī es ierados īru kolonista fermā un salīgu tur par laukstrādnieku ar savu īsto — Airtona vārdu. Es gaidīju šai fermā izdevīgu gadījumu, lai sagrābtu kādu kuģi. Tā bija mana karstākā vēlē­šanās. Pēc diviem mēnešiem atbrauca «Dunkans». Ieradušies fermā, jūs, milord, izstāstījāt visu par kapteini Grantu. No jūsu stāsta es uzzināju to, kas man vēl nebija zināms: par «Britānijas» iegriešanos Kalao ostā 1862. gada jūnijā, kad es jau divus mēnešus kā biju izsēdināts krastā, par atrasto dokumentu, par kuģa bojā eju uz trīsdesmit septītās paralēles un, beidzot, par jūsu nopietnajiem apsvērumiem, kas likuši jums meklēt Hariju Grantu Austrālijas kontinentā. Es nesvārstījos ne mirkli. Es nolēmu iegūt «Dunkanu», šo brīnišķīgo kuģi, kam līdzās nevar stāties pat visātrākie britu flotes kuģi. Taču kuģis bija stipri cietis un tam bija vajadzīgs re­monts. Tāpēc es ļāvu jahtai doties uz Melburnu, bet pats, pateicis, ka esmu «Britānijas» bocmanis, kā tas patiesībā arī bija, piedāvājos aizvest jūs uz iedomāto katastrofas vietu Austrālijas austrumu krastā. Tā es vedu jūsu •ekspedīciju cauri Viktorijas provincei, kamēr mana banda brīžam sekoja jums, brīžam virzījās jums pa priekšu. Mani ļaudis izdarīja pie Kemdenas tilta nevajadzīgu noziegumu, jo tik un tā, piestājis pie austrumu krasta, «Dunkans» neglābjami nokļūtu manās rokās, bet ar šādu jahtu es kļūtu par okeāna valdnieku. Nemodinādams nekādas aizdomas, es aizvedu jūs līdz Snouvijas krastiem. Saindējušies ar gastrolobiju, zirgi un vērši ap­krita cits pēc cita. Es ievedu ratus Snouvijas purva slīkšņā. Pēc mana ieteikuma … Viss pārējais jums ir zināms, milord. Un varat būt pārlieci­nāts, ka vienīgi Paganela kunga izklaidības dēļ es neesmu «Dunkana» pavēlnieks. Tas ir viss, mani kungi, ko varu jums pavēstīt. Mans vaļsirdī­gais stāsts diemžēl nevar jums palīdzēt atrast Harija Granta pēdas. Kā redzat, jūs esat noslēdzis ar mani neizdevīgu darījumu.

Bocmanis apklusa, sakrustoja, kā parasti, rokas uz krūtīm un gaidīja. Glenervens un viņa draugi klusēja. Viņi noskārta, ka šis savādais ļaun­daris stāstījis tīru patiesību. «Dunkans» nebija nonācis viņa rokās vienīgi neparedzētas apstākļu sagadīšanās dēļ. Viņa līdzdalībnieki bija ieradušies pie Tufolda līča — par to liecināja katordznieku uzsvārcis, ko bija atradis Glenervens. Seit saskaņā ar sava barveža pavēli viņi gaidīja jahtu, bet beigu beigās, kad viņiem bija apnicis gaidīt, viņi atkal, bez šaubām, sāka laupīt un dedzināt Jaunās Dienvidvelsas provinces fermas. Pirmais boc­maņa iztaujāšanu atsāka majors, cerēdams iegūt tuvākas ziņas par «Bri­tāniju».

— Tātad, — viņš vaicāja bocmanim, — jūs izsēdināja Austrālijas rietumu krastā 1862. gada 8. aprīlī?

— Tieši tā, — Airtons atbildēja.

— Vai jūs nezināt, kādi bija Harija.Granta turpmākie plāni?

— Tikai aptuveni.

— Tomēr izstāstiet mums, Airton, — Glenervens sacīja. — Pat šķie­tami nenozīmīgs fakts var uzvest mūs uz īstajām pēdām.

— Es varu pateikt vienīgi to mazumiņu, ko es zinu, — bocmanis at­bildēja. — Kapteinim Grantam bija padomā apmeklēt Jaunzēlandi. Kamēr es atrados uz «Britānijas», šo savu nodomu viņš vēl nebija izpildījis. Tādējādi nav izslēgts, ka «Britānija» no Kalao devusies taisnā ceļā uz Jaunzēlandes krastiem. Tas nerunā pretī arī dokumentā norādītajam buri­nieka bojā ejas datumam — 1862. gada 27. jūnijam.

— Skaidrs, — Paganels noteica.

— Bet vārdu paliekās, kas saglabājušās dokumentā, itin nekas neno­rāda uz Jaunzēlandi, — Glenervens iebilda.

— Uz to nevaru nekā atbildēt, — bocmanis atteica.

— Labi, Airton, — Glenervens sacīja. — Jūs esat turējis savu vārdu, un es turēšu savējo. Mēs apspriedīsimies, kādā Klusā okeāna salā jūs izsēdināt.

— Tas man ir pilnīgi vienalga, milord, — Airtons atbildēja.

— Ejiet atpakaļ uz savu kajīti un .gaidiet mūsu lēmumu, — Glenervens paziņoja.

Bocmanis aizgāja divu matrožu pavadībā.

— Šis nelietis vēl varētu kļūt par cilvēku, — majors ieminējās.

— Jā, — Glenervens atbildēja. — Viņš ir gudrs vīrs ar spēcīgu rak­sturu. Tikai savas spējas viņš veltījis ļauniem darbiem.

— Bet kā ar Hariju Grantu?

— Baidos, ka atrast viņu nebūs iespējams. Nabaga bērni! Kas gan varētu viņiem pateikt, kur atrodas viņu tēvs?

— Es varu, — Paganels atsaucās. — Jā, es!

Parasti tik runīgais un nepacietīgais ģeogrāfs Airtona pratināšanas laikā nebija bildis gandrīz ne vārda. Viņš tikai klausījās, toties nupat izteiktie skopie vārdi atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka Glenervens pat nodrebēja.

— Jūs?! — viņš iesaucās. — Jūs, Paganel, zināt, kur atrodas kapteinis Grants?

— Cik nu tas vispār ir iespējams, — ģeogrāfs atbildēja.

— Un kā jūs to uzzinājāt?

— No tā paša dokumenta.