ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

— Ā! — majors novilka, izteikdams vislielāko neticību.

— Vispirms uzklausiet, Makneb, — Paganels sacīja, — plecus varēsit raustīt pēc tam. Es nerunāju par to agrāk, zinādams, ka jūs tik un tā neticēsit. Turklāt tas arī nemaz nebija vajadzīgs. Ja patlaban es iedro­šinos runāt, tad vienīgi tāpēc, ka Airtona viedoklis pilnīgi saskan ar manējo.

— Tātad Jaunzēlande? — Glenervens vaicāja.

— Uzklausiet mani un spriediet paši, — Paganels atbildēja. — Vēs­tulē iezagusies kļūda, kas mūs izglāba, nebija nejauša, tai bija savs pa­mats. Toreiz, kad rakstīju, Glenervenam diktējot, vārds «Zēlande» neat­laidīgi urdīja manas smadzenes. Tūlīt jūs uzzināsit, kāpēc. Atcerieties, mēs visi sēdējām ratos. Maknebs pastāstīja lēdijai Helēnai par katordz­niekiem un iedeva viņai laikraksta «Australian and Zealand Gazette» nu­muru, kurā bija aprakstīta katastrofa pie Kemdenas tilta. Brīdī, kad rak­stīju vēstuli, šī avīze mētājās uz grīdas un bija tā salocīta, ka no tās no­saukuma bija redzami tikai divi balsieni. Šie divi balsieni bija aland. Te pēkšņi pār mani nāca apskaidrība. Vārds aland taču bija angļu valodā rakstītajā dokumentā, un līdz šim mēs bijām to tulkojuši kā «krasts», lai gan patiesībā tas nav nekas cits kā vārda Zealand divi pēdējie balsieni.

— Kas to būtu domājis! — Glenervens iesaucās.

— Jā, — Paganels turpināja, dziļi pārliecināts, — šāds skaidrojums man agrāk nebija ienācis prātā. Un vai jūs zināt, kāpēc? Tāpēc, ka mēs galvenokārt studējām franču dokumentu, jo tas bija pilnīgāks nekā pārē­jie divi, taču tieši šajā dokumentā trūka šī svarīgā vārda.

— Ai, ai! — majors iesaucās. — Jums, Paganel, ir pārlieku neapval­dīta fantāzija, un jūs viegli aizmirstat savus iepriekšējos skaidrojumus.

— Jautājiet man, major, esmu gatavs jums atbildēt.

— Tad pasakiet, — Maknebs attrauca, — ko varētu nozīmēt vārds austra?

— To pašu, ko agrāk. Tas nozīmē — vienīgi Dienvidu puslodes zemes.

— Labi, un zilbes indi, kuras sākumā mēs tulkojām kā indietis — in­diāņi —, bet pēc tam kā indigenēs — iezemieši?

— Tad klausieties šā vārda trešo un pēdējo tulkojumu, — Paganels atbildēja. — Tās ir pirmās zilbes no vārda indigence — trūkums.

— Un contin\ Vai tas joprojām ir «kontinents»? — Maknebs iesaucās.

— Nē, protams, nē, jo Jaunzēlande ir tikai sala.

— Kas tad? — Glenervens jautāja.

— Dārgais lord, — Paganels atbildēja, — es tūdaļ nolasīšu jums do­kumentu jaunajā — trešajā skaidrojumā, un jūs paši varēsit spriest. Jums jāievēro tikai divi noteikumi: pirmkārt, aizmirstiet, cik vispār iespējams, agrākos skaidrojumus un atbrīvojiet prātu no iepriekšpieņemtajiem ap­svērumiem; otrkārt, ņemiet vērā, ka dažas vietas jums var likties samocī­tas, un iespējams, ka es tās aplam tulkoju, taču šīm vietām nav izšķirošas nozīmes, starp citu, grūtības man sagādā vārds agonie, kuru es tomēr nekā citādi nevaru iztulkot. Turklāt mans skaidrojums pamatojas uz franču valodā uzrakstīto dokumentu, un neaizmirstiet, ka to ir rakstījis anglis, kas varēja arī nezināt dažas franču valodas nianses. Bet tagad klausieties, es sāku.

Un Paganels, skaidri izrunādams katru balsienu, nolasīja:

— «1862. gada 27. jūnijā trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas pēc ilgas agonijas avarēja dienvidu jūrās pie Jaunzēlandes krastiem — angliski Zealand. Diviem matrožiem un kapteinim Grantam izdevās sa­sniegt krastu. Šeit, pastāvīgi ciezdami nežēlīgu trūkumu, viņi iemeta šo dokumentu …garuma un 37°ir platuma grādos. Sniedziet viņiem palī­dzību, citādi viņi būs pazuduši.»

Paganels apklusa. Viņa skaidrojums bija pieļaujams. Taču tieši tāpēc, ka šķita tikpat patiesīgs kā visi iepriekšējie, tas varēja būt arī kļūdains. Glenervens un majors pat nemēģināja to apstrīdēt. Tā kā «Britānijas» pē­das nebija atrastas nedz Patagonijas krastos, nedz Austrālijas piekrastē, kur abas šīs zemes šķērso trīsdesmit septītā paralēle, priekšroka, bez šau­bām, bija dodama Jaunzēlandei. Sis pēdējais Paganela apsvērums ietek­mēja draugus visvairāk.

— Bet sakiet, Paganel, — Glenervens ierunājās, — kāpēc veselus divus mēnešus jūs slēpāt no mums savu jauno skaidrojumu?

— Tāpēc, ka negribēju jums dot veltas cerības, turklāt mēs jau tāpat braucām uz Oklendu, kas atrodas tieši dokumentā norādītajos platuma grādos.

— Bet pēc tam, kad mēs novirzījāmies no kursa, — kāpēc tad jūs nekā neteicāt?

— Tāpēc, ka mans jaunais dokumenta skaidrojums, lai cik pareizs tas. būtu, nevar glābt kapteini Grantu.

— Kāpēc jūs tā domājat, Paganel?

— Ja kapteinis Grants tiešām cietis avāriju pie Jaunzēlandes kras­tiem — un kopš tā laika jau pagājuši veseli divi gadi —, tad tas nozīmē, ka viņš vai nu gājis bojā jūras viļņos, vai arī kļuvis par zēlandiešu upuri.

— Un kādi būtu jūsu secinājumi? — Glenervens jautāja.

— Manuprāt, varbūt varētu atrast avarējušās «Britānijas» paliekas, bet katastrofā cietušie jūrnieki neglābjami gājuši bojā.

— Vairs ne vārda par to, dārgie draugi! — Glenervens noteica. — Un atļaujiet man izvēlēties piemērotu brīdi, lai paziņotu šo skumjo vēsti kapteiņa Granta bērniem.

«Dunkana» komanda drīz vien uzzināja, ka Airtona vaļsirdīgā atzīša­nās nav palīdzējusi atšķetināt kapteiņa Granta mīklu. Visi jutās dziļi vīlu­šies, jo uz bocmani bija liktas vislielākās cerības, bet izrādījās, ka bocma­nis nezina neko tādu, kas «Dunkanam» ļautu doties pa «Britānijas» pēdām..

Jahta joprojām brauca tālāk pa nosprausto kursu. Vēl vajadzēja tikai izraudzīties salu, uz kuras atstāt Airtonu. . , ., , ,

Kapteiņa bērni raudzijas uz jūru.

Paganels un Džons Mengls ielūkojās kuģa kartēs. Tieši uz trīsdesmit septītās paralēles Klusā okeāna vidū atradās vientuļš klintājs, Marijas Terēzes saliņa, kuru no Amerikas šķīra trīsarpus tūkstoši jūdžu, bet no Jaunzēlandes pusotra tūkstoša jūdžu. Ziemeļos tuvākā cietzeme bija Pomotu arhipelāgs, kas atradās Francijas aizbildniecībā, bet dienvidos ne­bija nekādu zemju līdz pat Dienvidpola mūžīgajiem ledājiem. Neviens ku­ģis nekad nepiestāja pie šīs vientuļās saliņas krastiem. Līdz tai nenonāca

nekādas pasaules notikumu atbalsis. Vienīgi vētrasputni pēc garajiem pār­lidojumiem nometās šeit atpūsties, un daudzās kartēs šis Klusā okeāna viļņu apskalotais klintājs nemaz nebija norādīts.

Ja uz zemeslodes varēja būt pilnīga nošķirtība no ārpasaules, tad tā bija uz šīs saliņas, kas atradās tālu prom no visiem jūras ceļiem. Airtonam tūdaļ tika paziņota izraudzītās salas atrašanās vieta. Bocmanis bija ar mieru apmesties uz dzīvi šai vientuļajā saliņā tālu prom no cilvēkiem, un «Dunkans» uzņēma kursu uz Marijas Terēzes salu. Tagad uz vienas līnijas atradās «Dunkans», Marijas Terēzes sala un Talkavanas līcis.

Pēc divām dienām pulksten divos pēc pusdienas sardzes matrozis ziņoja, ka pie apvāršņa redzama zeme. Tā bija Marijas Terēzes sala, zema, iegarena, tik tikko pacēlusies virs bangotnes, līdzīga milzīgai valzivij. Vēl trīsdesmit jūdzes to šķīra no jahtas, kuras priekšvadnis šķēla viļņus ar sešpadsmit mezglu ātrumu stundā.

Pamazām pie apvāršņa iezīmējās salas apveidi. Rietumu pamalē slīg­stošā saule spoži izgaismoja klintāja dīvaini izroboto siluetu. Dienas spī­dekļa staros mirdzēja dažas pazemas virsotnes.