ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Izdzirdis Mērijas kliedzienu, kapteinis pastiepa pretī rokas un nokrita smiltīs kā zibens ķerts.

No prieka neviens nemirst. Gan tēvs, gan bērni atguva samaņu, iekāms laiva vēl nebija piestājusi pie jahtas. Kā lai attēlo to visu? Ar vārdiem tas nav izdarāms. Visa komanda raudāja, redzēdama šos trīs cilvēkbēr­nus citu cita apkampienos. Uzkāpis uz jahtas klāja, Harijs Grants noslīga ceļos. Dievbijīgais skots, sperdams kāju uz klāja, kas viņam nozīmēja dzimtenes zemi, par savu izglābšanos vispirms gribēja pateikties dievam.

Pēc tam, pagriezies pret lēdiju Helēnu, lordu Glenervenu un viņu bied­riem, Harijs Grants pateicās saviem glābējiem aiz saviļņojuma drebošā balsī. Pa ceļam no jahtas līdz salai Mērija un Roberts jau bija paguvuši dažos vārdos viņam pastāstīt par «Dunkana» neparasto ceļojumu.

Cik bezgala daudz gan kapteinis Grants bija parādā šai cēlsirdīgajai sievietei un viņas ceļabiedriem! Vai viņi visi, sākot ar lordu Glenervenu un beidzot ar pēdējo matrozi, — vai tad viņi visi nebija par viņu cīnīju­šies un viņa dēļ tik daudz cietuši? Harijs Grants izteica savu pateicību, kas lauzās no sirds dziļumiem, ar tādu vienkāršību, ar tādu cēlumu un viņa vīrišķīgo seju apgaroja tik patiesas un siltas jūtas, ka visa komanda jutās pārpārēm gandarīta par visām pārciestajām grūtībām. Pat aukstasi­nīgajam majoram acīs sariesās asaras, kuras viņš nebija spējīgs apvaldīt. Bet cienījamais Paganels raudāja gluži kā bērns, nemaz nedomādams slēpt asaras.

Harijs Grants nevarēja vien nolūkoties meitā. Cik gan daiļa un apbu­roša tā bija kļuvusi! Viņš pateica to arī skaļi, piesaukdams par liecinieci lēdiju Helēnu, itin kā lai pārliecinātos, ka tēva mīlestība nav viņu maldi­nājusi. Pēc tam, pagriezies pret dēlu, viņš jūsmīgi iesaucās:

— Cik ļoti viņš izaudzis! īsts vīrietis!

Un viņš nevarēja vien beigt skūpstīt savus mīļos bērnus, jo viņa sirds bija pārpilna maigām jūtām, kas bija sakrājušās garajos nošķirtības gados.

Roberts iepazīstināja tēvu pēc kārtas ar saviem draugiem, un viņam bija grūti atrast atšķirīgus vārdus, jo par visiem bija sakāms viens un tas pats. Itin visi ceļabiedri bija izturējušies pret abiem bāreņiem bezgala labi. Kad pienāca Džona Mengla kārta, jaunais kapteinis nosarka kā mei­tene, un, atbildot Mērijas tēvam, viņa balss drebēja.

Tad arī lēdija Helēna pastāstīja kapteinim Grantam par viņu ceļojumu un sacīja, ka viņš var lepoties tiklab ar dēlu, kā meitu.

Harijs Grants uzzināja par Roberta varoņdarbiem, uzzināja, ka zēns jau daļēji atlīdzinājis Glenervenam tēva parādu. Pēc tam par Mēriju stās­tīja Džons Mengls un turklāt tik jūsmīgi, ka Harijs Grants, kuru lēdija Helēna jau dažos vārdos bija paguvusi informēt, ielika savas meitas roku jaunā kapteiņa vīrišķīgajā rokā un, pagriezies pret lordu un lēdiju Glener- veniem, sacīja:

— Milord un jūs, kundze, svētīsim mūsu bērnus!

Kad viss bija reižu reizēm pārrunāts, Glenervens pastāstīja Harijam Grantam par Airtonu. Grants apliecināja, ka viss, ko bocmanis teicis par viņa izsēdināšanu Austrālijas krastā, ir patiesība.

— Viņš ir gudrs un bezbailīgs vīrs, — kapteinis piemetināja, — tikai kaislības viņu aizvīlušas neceļos. Cerēsim, ka viņš visu pārdomās, nožēlos savu rīcību un kļūs par godīgu cilvēku.

Taču pirms Airtona nometināšanas Marijas Terēzes salā Harijs Grants vēlējās uzņemt savā klintājā jaunos draugus. Viņš ielūdza tos apmeklet viņa koka namiņu un paēst pusdienas pie Okeānijas robinsona galda. Glenervens un ceļabiedri ar prieku pieņēma šo uzaicinājumu. Roberts un Mērija Granta dega nepacietībā ātrāk ieraudzīt šīs vientuļās vietas, kur kapteinis tik ilgi skumis pēc viņiem.

No kuģa atkal atīrās laiva, un drīz vien kapteinis ar abiem bērniem, lords un lēdija Glenerveni, majors, Džons Mengls un Paganels izkāpa vientuļās salas krastā.

Lai pārstaigātu Harija Granta īpašumus, pietiktu ar pāris stundām. Sī saliņa patiesībā bija zemūdens kalna virsotne, ar bazalta klintīm un vul­kānisko iežu drupām nosēta plakankalne. Vulkāniskās darbības rezultātā šis kalns Zemes ģeoloģiskajās ērās pamazām bija pacēlies no Klusā okeāna dzīlēm. Taču jau kopš vairākiem gadu simteņiem vulkāns bija kļu­vis par parastu kalnu, tā krāteris aizsērējis un viļņu klaidā radusies jauna saliņa. Pēc tam uz salas izveidojās auglīga zemes virskārta un jauno zemi pamazām pārņēma savā ziņā augu valsts. Braukdami garām, valzivju mednieki uz salas atstāja mājas dzīvniekus — kazas un cūkas —, kas me­žonīgajā salā ātri savairojās. Un tādējādi šai Klusā okeāna vidū izniru- šajā saliņā sāka valdīt daba ar savu augu, minerālu un dzīvnieku valsti.

Kad saliņā atrada patvērumu avārijā cietušie «Britānijas» jūrnieki, da­bas spēkus sāka vadīt cilvēka roka. Divarpus gadu laikā Harijs Grants un viņa matroži saliņu pilnīgi pārvērta. Vairāki akri rūpīgi iekoptas zemes deva viņiem lielisku dārzeņu ražu.

Viesi pienāca pie zaļu gurnijkoku apēnota namiņa. Logu priekšā pletās majestātiska, saules staros mirguļojoša jūra. Harijs Grants lika novietot galdu zem kuplajiem kokiem, un viesi apsēdās. Galdā tika celts kazas ce­petis, nardes maize, dažas krūzes piena, divas trīs savvaļas cigoriņu sak­nes un skaidrs, vēss ūdens. Tā bija vienkārša un sātīga Arkādijas ganu maltīte.

Paganels bija aizgrābts. Prātā nāca jaunības sapņi kļūt par robinsonu.

— Blēdim Airtonam laimējies! — ģeogrāfs jūsmīgi iesaucās. — Šī sa­liņa ir īsta paradīze.

— Jā, — Harijs Grants atsaucās, — tā tiešām bija paradīze trim avā­rijā cietušiem jūrniekiem, taču man sāp sirds, ka Marija Terēze nav plaša un auglīga sala, kur strauta vietā plūstu liela upe un mazā līcīša vietā būtu ērta osta.

— Kāpēc jums par to sāp sirds, kaptein? — Glenervens vaicāja.

— Tāpēc, ka šeit, Klusajā okeānā, es dibinātu koloniju un dāvinātu to Skotijai.

— Tātad jūs, kapteini Grant, neesat atteicies no nodoma, kas padarījis jūs tik populāru mūsu vecajā tēvzemē? — Glenervens vaicāja.

— Nē, milord, un, manuprāt, dievs jums vēlējis mani izglābt, lai es varētu piepildīt šo savu nodomu. Es gribu, lai mūsu nelaimīgie brāļi, senās Kaledonijas iedzīvotāji, visi, kas cieš trūkumu, atrastu patvērumu jaunajā zemē. Es gribu, lai mūsu mīļajai tēvzemei šais jūrās būtu sava kolonija, kas piederētu vienīgi viņai un kur viņa varētu rast kaut mazu daļiņu no tās neatkarības un labklājības, kā viņai tik ļoti trūkst Eiropā!

— Tie ir lieliski vārdi, kapteini Grant, — lēdija Helēna sacīja. — Jūsu nodoms ir labs un cēls! Taču šī saliņa …

— Nē, kundze, šis klintājs varētu pabarot tikai dažus kolonistus, tur­pretī mums vajadzīga plaša un auglīga zeme.

— Lai notiek, kapteini, — Glenervens iesaucās, — nākotne pieder mums! Meklēsim šo zemi kopīgi!

Harijs Grants un Glenervens paspieda viens otram cieši roku, itin kā apstiprinādami doto solījumu.

Pēc tam šai pašā saliņā, šai pašā necilajā namiņā visi vēlējās dzirdēt stāstu par to, kā avarējušās «Britānijas» jūrnieki'šeit pavadījuši vientulībā divus garus gadus. Harijs Grants labprāt izpildīja savu jauno draugu vē­lēšanos.

— Man klājās tāpat kā visiem robinsoniem, — viņš iesāka, — kuri izmesti vientuļā salā un spiesti paļauties vienīgi uz dievu un paši uz sevi, spiesti cīnīties ar dabas spēkiem par savu eksistenci.