ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Sai brīdī Paganela plecu ķēra tik spēcīgs dūres zvēliens, ka viņš tik tikko noturējās kājās. Sādu rīcību šoreiz bija atļāvies majors, pirmo reizi pārkāpdams labās uzvedības normas.

— Ģeogrāfs! — Maknebs noteica ar vislielāko nicinājumu.

Taču Paganels, šķiet, pat nesajuta majora dūres zvēlienu. Ko gan no­zīmēja šis sitiens salīdzinājumā ar triecienu, kādu bija saņēmis viņa ģeogrāfa prestižs!

Un tomēr, kā tas tika izstāstīts kapteinim Grantam, Paganels pamazām bija tuvojies patiesībai! Viņš taču bija atšifrējis gandrīz pilnīgi neatšifrē­jamu dokumentu! Patagoniju, Austrāliju, Jaunzēlandi viņš bija citu pēc

citas uzskatījis par vienīgajām īstajām avārijā cietušo jūrnieku atrašanās vietām. Vārda daļa contin, kas sākumā tika tulkota kā continent — kon­tinents —, pamazām atguva savu īsto nozīmi continuelle — pastāvīgi. Vārds indi sākumā nozīmēja indiens — indiāņi —, pēc tam indigenes — iezemieši —, un beidzot tam tika atrasts pareizs tulkojums indigence — trūkums. Vienīgi pusizdzisušais vārds abor bija maldinājis gaišredzīgo ģeogrāfu. Paganels apstulbots nevarēja saskatīt tajā neko citu kā vienīgi darbības vārda abor der sakni, lai gan patiesībā tas bija īpašvārds Tabora, tās salas franciskais nosaukums, kura bija devusi patvērumu «Britānijas» jūrniekiem. Sāda kļūda bija viegli izskaidrojama — vēl vairāk tāpēc, ka «Dunkana» pusložu kartēs šī sala bija atzīmēta ar Marijas Terēzes vārdu.

— Bet tik un tā, — Paganels kliedza, plēsdams sev matus, — es ne­drīkstēju aizmirst, ka salai ir divi vārdi! Tā ir nepiedodama kļūda. Ģeo­grāfijas biedrības sekretāra necienīga alošanās! Es esmu apkaunots!

— Paganela kungs, jūs velti tik ļoti uztraucaties, — lēdija Helēna viņu mierināja.

— Nē, kundze, nē, es esmu ēzelis!

— Turklāt nemācīts ēzelis, — majors itin kā mierinādams piebilda.

Kad pusdienas bija paēstas, Harijs Grants sakārtoja savu nelielo saim­niecību. Viņš neko neņēma līdzi, gribēdams, lai noziedznieks mantotu go­dīga cilvēka mantu.

Visi atgriezās uz jahtas. Glenervens bija nolēmis izbraukt šai pašā dienā un tāpēc pavēlēja izsēdināt bocmani krastā. Airtonu atveda uz klāja, kur atradās arī Harijs Grants.

— Tas esmu es, Airton, — Grants sacīja.

— Es redzu, — Airtons atbildēja, neizrādīdams ne mazāko izbrīnu, ka sastapis šeit kapteini Grantu. — Priecājos jūs redzēt sveiku un veselu!

— Acīmredzot, Airton, es izdarīju kļūdu, izsēdinādams jūs krastā ap­dzīvotā zemē.

— Acīmredzot, kaptein.

— Tagad jūs paliksit manā vietā šai vientuļajā saliņā. Lai dievs jums palīdz nožēlot savu rīcību!

— Lai notiek! — Airtons mierīgi atbildēja.

Pēc tam bocmani uzrunāja Glenervens:

— Vai jūs, Airton, joprojām vēlaties, lai jūs atstāj vientuļā salā?

— Jā, milord.

— Vai Taboras sala jūs apmierina?

' — Pilnīgi.

— Bet tagad, Airton, uzklausiet manus pēdējos vārdus. Seit jūs atrā­dīsities tālu prom no visām citām zemēm un jums nebūs nekādas saskar­smes ar citiem cilvēkiem. Brīnumi nenotiek bieži, jums nebūs neftādas iespējas aizbēgt no šīs salas, uz kuras jūs atstās «Dunkans». Jūs būsit gluži viens, jūsu sirdī ielūkosies tikai dieva visu redzošā acs, taču jūs ne­būsit pazudis un pilnīgi atrauts no ārpasaules kā kapteinis Grants. Kaut arī jūs neesat pelnījis, lai cilvēki jūs atcerētos, viņi tomēr jūs neaizmirsīs. Es zinu, kur jūs var atrast, Airton, un es nekad to neaizmirsīšu.

— Lai dievs sargā jūsu augstību! — Airtons vienkārši atbildēja.

Tie bija pēdējie vārdi, ko Glenervens pārmija ar bocmani. Laiva jau gaidīja. Airtons iekāpa tajā.

Bocmanis stāvēja nekustīgs, rokas uz krūtīm sakrustojis.

Džons Mengls jau iepriekš bija licis aizvest uz salu vairākas kastes ar konserviem, darbarīkus, ieročus, kā arī šaujampulveri un skrotis. Tādējādi bocmanim bija dota iespēja strādāt un darbā pārtapt. Viņam nekā netrūka, pat grāmatu, starp kurām bija arī angļiem tik dārgā bībele.

Pienāca šķiršanās brīdis. Komanda un pasažieri sapulcējās uz klāja. Daudziem sāpēs sažņaudzās sirds. Mērija Granta un lēdija Helēna neva­rēja noslēpt satraukumu.

— Vai tiešām tas ir vajadzīgs? — jaunā sieva jautāja vīram. — Vai tiešām šis nelaimīgais jāatstāj vientujā salā?

— Jā, tas ir vajadzīgs, Helēna, — lords Glenervens atbildēja. — Tā viņš izpirks savu vainu.

Šai mirklī Džona Mengla vadītā laiva atīrās no jahtas borta. Kā vien­mēr, nesatricināmi mierīgais Airtons, kājās stāvēdams, svinīgi pacēla ce­puri sveicienam.

Glenervens un kopā ar viņu visa komanda noņēma cepures, kā atvado­ties no mirēja, un laiva, dziļa klusuma apņemta, devās prom.

Tiklīdz laiva piestāja pie krasta, Airtons nolēca liedaga smiltīs, bet vedēji atgriezās atpakaļ uz kuģa. Bija jau pulksten četri pēc pusdienas. No pakaļējā klāja pasažieri varēja redzēt, kā bocmanis, rokas uz krūtīm sakrustojis, nekustīgs kā statuja stāv uz klints un lūkojas uz kuģi.

— Vai braucam, milord? — Džons Mengls jautāja.

— Jā, Džon, — Glenervens ātri atbildēja, cenzdamies neizrādīt savu saviļņojumu.

— Pilnu tvaiku! — Džons uzsauca mehāniķim.

Caurulēs iešņācās tvaiks, kuģa skrūve sāka kult ūdeni, un pulksten -astoņos pēdējā Taboras salas virsotne izgaisa vakara dūmakā.

18. martā, vienpadsmit dienas pēc tam, kad «Dunkans» bija atstājis Taboras salu, pie apvāršņa parādījās Amerikas krasti, un nākamajā dienā jahta izmeta enkuru Talkavanas līcī.

«Dunkans» šeit atgriezās pēc piecu mēnešu ilga ceļojuma, kura laikā, cieši turēdamies pie trīsdesmit septītās paralēles, tas bija apbraucis apkārt visai zemeslodei. Sās Ceļotāju kluba vēsturē vienreizējās ekspedīcijas da­lībnieki bija šķērsojuši Cīli, pampas, Argentīnas republiku, Atlantijas okeānu, da Kuņjas salas, Indijas okeānu, Amsterdamas salas, Austrāliju, Jaunzēlandi, Taboras salu un Kluso okeānu. Viņi nebija veltīgi pūlējušies un tagad veda atpakaļ uz dzimteni avārijā cietušās «Britānijas» jūrniekus.

Netrūka neviena no brašajiem skotiem, kuri, atsaukdamies uz sava lorda aicinājumu, bija devušies tālajā ceļojumā. Viņi visi sveiki un veseli atgriezās atpakaļ savā vecajā Skotijā, un visa šī ekspedīcija, šķiet, bija līdzīga kādai senatnes kaujai «bez asarām».

Papildinājis savus krājumus, «Dunkans» devās gar Patagonijas kras­tiem uz dienvidiem, apbrauca apkārt Hornas ragam un uzsāka ceļojumu pāri Atlantijas okeānam.

Ceļojums noritēja vislabvēlīgākajos apstākļos. Jahta, liekas, bija pie­krauta līdz malām ar laimi. Uz kuģa vairs nebija nekādu noslēpumu. Pat Džona Mengla maigās jūtas pret Mēriju Grantu bija visiem zināmas.

Un tomēr nē: kāda mīkla joprojām nedeva mieru Maknebain. Kāpēc Paganels staigā vienmēr tik cieši nopogājies un ietinies šallē līdz ausīm? Majors alktin alka ātrāk atklāt šīs dīvainās izturēšanās cēloņus, taču, par spīti visiem Makneba vaicājumiem, aizrādījumiem un nepārprotamiem mājieniem, Paganels savus svārkus tomēr vaļā nepogāja.

Pat tai dienā, kad «Dunkans» šķērsoja ekvatoru un piecdesmit grādu karstumā klāja dēļu spraugās kusa darva.

— Viņš ir tik izklaidīgs, ka iedomājas sevi Pēterburgā, — majors sa­cīja, redzēdams ģeogrāfu tīstāmies platā apmetnī, itin kā dzīvsudraba sta­biņš termometrā draudētu sasalt.