ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Naktī no 1862. gada 26. uz 27. jūniju jau sešas dienas vētras mētātā «Britānija» uztriecās uz Marijas Terēzes salas klintīm. Jūra tā trakoja, ka organizēt glābšanu nebija nekādas iespējas, un visa mana nelaimīgā komanda aizgāja bojā. Pēc daudziem veltīgiem mēģinājumiem sasniegt krastu izdevās vienīgi matrožiem Bobam Līrsam, Džo Belam un man.

Mēs nokļuvām uz piecas jūdzes garas un divas jūdzes platas neapdzī­votas saliņas. Tajā auga apmēram trīsdesmit koki, tur bija vēl dažas pļa­vas un skaidrs avots, kas, par laimi, nekad neizsīka. Nonācis ar abiem matrožiem šai pasaules nostūrī, es nezaudēju dūšu. Es paļāvos uz dievu un sagatavojos sūrai cīņai. Mani krietnie nelaimes biedri Bobs un Džo man palīdzēja kā varēdami.

— Si saliņa ir ista paradīze.

Tāpat kā Daniela Defo romānā attēlotais Robinsons, mēs vispirms sa­vācām kuģa atliekas, paņēmām darbarīkus, mazliet šaujampulvera, ieročus, un maisu ar mūsu apstākļos tik dārgajiem graudiem. Pirmās dienas bija grūtas, taču drīz vien medības un zveja mums deva iespēju sagādāt pie­tiekami daudz pārtikas, jo salas vidienē klaiņoja savvaļas kazas, bet pie­krastes ūdeņos netrūka zivju un citu jūras dzīvnieku. Pamazām mūsu dzīve iegāja normālās sliedēs.

Tā kā man bija izdevies izglābt mērinstrumentus, es precīzi noteicu salas atrašanās vietu. Es zināju, ka mūsu sala atrodas tālu prom no visiem kuģu ceļiem un ka glābt mūs var vienīgi laimīgs gadījums. Nemitīgi do­mādams par tiem, kuri man bija tik dārgi un kurus es vairs necerēju ierau­dzīt, es vīrišķīgi pacietu uzbrukušo nelaimi un katru dienu savās lūgšanās pieminēju savu abu bērnu vārdus.

Visu laiku mēs cītīgi strādājām. Drīz vien vairāki akri tika apsēti ar graudiem, kas bija atradušies uz «Britānijas». Mūsu galdu papildināja kartupeļi, cigoriņi un skābenes, vēlāk arī citi dārzeņi. Mēs noķērām vairā­kus kazlēnus, kurus nebija nemaz tik grūti pieradināt. Mums bija arī piens un sviests. No nardes, kas auga izsusējušu strautu gultnēs, mēs cepām diezgan sātīgu maizi, vārdu sakot, materiālā puse mums vairs nesagādāja nekādas raizes.

Mēs uzbūvējām no krastā izmestajām «Britānijas» atliekām dēļu na­miņu un apjūmām to ar rūpīgi nodarvotām burām. Šai pajumtē mēs lai­mīgi pārlaidām lietus periodu. Kādus vien plānus mēs tur neapspriedām, kādus sapņus neizsapņojām, no kuriem visbrīnišķīgākais sapnis tagad ir piepildījies!

Sākumā es gribēju doties jūrā ar laivu, ko varētu uzbūvēt no «Britā­nijas» atliekām, taču tuvākā cietzeme, Pomotu arhipelāga salas, bija vai­rāk nekā pusotra tūkstoša jūdžu tālu. Neviena laiva nevarētu izturēt tik garu jūras braucienu. Tāpēc atteicos no šī nodoma un paļāvos tikai uz brīnumu.

Ai, mani dārgie bērni, cik bieži mēs stāvējām uz augstajām krasta klin­tīm, gaidīdami, vai tālumā neparādīsies kāds kuģis! Pa visu laiku, kamēr mēs atrodamies šai trimdā, pie apvāršņa pavīdēja tikai divas trīs buras, bet arī tās tūdaļ nozuda. Tā pagāja divarpus gadi. Mēs vairs nelolojām nekādas cerības, taču nekritām arī izmisumā.

Beidzot vakar, uzkāpis visaugstākajā salas virsotnē, es ieraudzīju rie­tumu pamalē dūmu strūkliņu. Tā kļuva aizvien lielāka. Drīz vien varēja saskatīt kuģi. Tas brauca, šķiet, tieši uz mūsu salu. Bet vai tas nepabrauks mums garām? Šai salā taču nemaz nebija kur piestāt.

Ai, cik mokpilna bija šī diena! Kā mana sirds varēja to izturēt! Mani biedri sakūra ugunskuru uz kādas kalna virsotnes. Nāca virsū nakts, bet jahta nedeva nekādu signālu, ka mēs būtu pamanīti. Šis kuģis taču bija mūsu vienīgais glābiņš. Vai arī šoreiz tas izzudīs mūsu skatieniem!

Svārstīties vairs nebija laika. Tumsa sabiezēja aizvien melnāka. Pa nakti kuģis varēja pabraukt salai garām. Es metos jūrā un peldēju uz kuģi. Cerības vairoja manus spēkus. Ar pārcilvēcisku sparu es šķēlu viļ­ņus. Jau tuvojos jahtai, un mani no tās šķīra vairs tikai kādas trīsdesmit asis, kad kuģis pēkšņi pagriezās.

Tad arī no manām krūtīm izlauzās izmisuma pilnie kliedzieni, kurus sadzirdēja vienīgi mani bērni un kuri nebija nekāda ilūzija.

Pēc tam es peldēju atpakaļ uz krastu un sasniedzu to, zaudējis pēdējos spēkus, skaudrā pārdzīvojuma un noguruma salauzts. Matroži izvilka mani no ūdens vairs tikko dzīvu. Sī pēdējā salā pavadītā nakts bija drausmīga. Mēs jau uzskatījām, ka esam uz mūžīgiem laikiem nolemti vientulībai, kad pēkšņi rītausmā ieraudzījām, ka jahta aizvien vēl lēnām kursē gar krastu. Pēc tam jūs nolaidāt laivu … Mēs bijām glābti! Un kāda debesu dāvana: bērni, mani mīļie bērni bija šai laivā un stiepa man pretī rokas!

Kad Harijs Grants beidza savu stāstu, Mērija un Roberts metās viņu skūpstīt un glāstīt. Un tikai tagad kapteinis uzzināja, ka par savu izglāb­šanu viņam jāpateicas tam diezgan nesaprotamajam dokumentam, kuru nedēļu pēc katastrofas viņš bija ielicis pudelē un uzticējis untumainajiem viļņiem. Bet ko gan domāja Zaks Paganels, kamēr kapteinis Grants stās­tīja savus piedzīvojumus? Cienījamais ģeogrāfs jau tūkstošo reizi pārlika domās dokumenta vārdus. Viņš atsauca atmiņā pēc kārtas visus trīs skaid­rojumus, kas visi izrādījās nepareizi! Kā gan šais jūras ūdens saēstajās lapiņās bija apzīmēta Marijas Terēzes sala? Nevarēdams vairs ilgāk iz­turēt, Paganels satvēra Harija Granta roku.

— Kapteini, — viņš iesaucās, — sakiet taču beidzot — kas īsti bija rakstīts jūsu neatminamajā dokumentā?

Pēc ģeogrāfa jautājuma visi klātesošie saspringa gaidās, jo tūlīt taču vajadzēja atklāties noslēpumam, ko viņi veltīgi bija pūlējušies atminēt veselus deviņus mēnešus.

— Vai jūs, kapteini, — Paganels atsāka, — precīzi atceraties visu, kas bija rakstīts šai dokumentā?

— Pat ļoti labi, — Harijs Grants atbildēja, —* nepagāja taču neviena diena, kad es nebūtu pārcilājis atmiņā šos vārdus, ar kuriem mēs saistījām visas savas cerības.

— Un kādi tad ir šie vārdi, kaptein? — Glenervens jautāja. — Sakiet ātrāk, jo mūsu patmīlība ir vārīgi aizskarta!

— Esmu jūsu rīcībā, — Harijs Grants atbildēja. — Jūs jau zināt: lai izredzes būtu lielākas, es ieliku pudelē trīs dokumentus un katrs no tiem bija uzrakstīts savā valodā. Kādu no šiem dokumentiem jūs vēlaties dzirdēt?

— Vai tad tie nav pilnīgi vienādi? — Paganels iesaucās.

— Atšķirīgs ir tikai viens vārds.

— Tad citējiet mums franču dokumentu, — Glenervens sacīja. — Jūras ūdens to bija vairāk pasaudzējis, un tas noderēja par pamatu mūsu tul­kojumiem.

— Milord, atkārtošu dokumentu vārdu pa vārdam, — Harijs Grants atbildēja. — «1862. gada 27. jūnijā 'trīsmastu kuģis «Britānija» no Glaz- govas avarēja tūkstoš pieci simti jūdzes no Patagonijas Dienvidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants sasniedza Taboras salu . . .»

— Sasodīts! — Paganels iesaucās.

— «…kur,» — Harijs Grants turpināja, — «pastāvīgi ciezdami nežē­līgu trūkumu, viņi iemeta šo dokumentu jūrā 153° garuma un 37°H' pla­tuma grādos. Sniedziet viņiem palīdzību, citādi viņi būs pazuduši.»

Izdzirdis vārdu Tabora, Paganels pēkšņi pietrūkās kājās. Pēc tam, ne­varēdams vairs ilgāk novaldīties, viņš iekliedzās:

— Kāda Tabora? Tā taču ir Marijas Terēzes sala!

— Pilnīgi pareizi, Paganela kungs, — Harijs Grants atbildēja, — an­gļu un vācu kartēs — Marijas Terēzes sala, bet franču kartēs — Tabora.