Dzeks Londons: Dzīvotgriba

Viņš aizvēra acis un ārkārtīgi piesardzīgi sagatavojās. Viņš negribēja padoties smacējošajai nemaņai, kas gluži kā paisums piepildīja visus viņa būtnes dziļumus. Šī nāvē­jošā nemaņa līdzinājās jūras vilnim, kas uzplūda atkal un atkal, pamazām izdzēsdams viņa apziņu. Brīžiem viņš jau gandrīz nogrima, gurdi peldēdams šai aizmirstībā, taču. kaut kāda nesaprotama spēka pamudināts, atrada sevī jaunas gribas drumstalas un uzpeldēja virspusē.

Cilvēks nekustēdamies gulēja uz muguras un dzirdēja, kā palēnām arvien tuvāk un tuvāk nāca slimā vilka gār­dzošā ieelpa un izelpa. Laiks vilkās bezgalīgi, bet cilvēks nekustējās. Vilka elpa bija jau pie pašas auss. Raupjā un sausā mēle kā smilšpapīrs noberza viņam vaigu. Viņš aši izstiepa abas rokas, mazākais, gribēja izstiept. Pirksti sa­liecās kā ķetnas, bet satvēra tikai gaisu. Ātrumam un no­teiktībai ir vajadzīgs spēks, bet viņam tā nebija.

Vilka pacietība bija briesmīga. Cilvēka pacietība bija ne mazāk briesmīga. Veselu pusi dienas viņš nogulēja ne­pakustēdamies, baidīdamies zaudēt samaņu un uzmanī­dams katru tā radījuma kustību, kurš gribēja viņu apēst un ar kuru viņš pats gribēja remdēt savu izsalkumu. Vi­ņam arvien uzplūda aizmirstības viļņi un rādījās gari sapņi, bet kā miegā, ta nomoda viņš gaidīja, ka tūliņ iz­dzirdēs gārdzošo elpu un jutīs raupjās mēles pieskārienu.

Vilka elpu viņš nedzirdēja, bet atkal kadu sapni iztraucēja mēles pieskāriens rokai. Viņš nogaidīja. Vilka ilkņi saspieda roku sākumā vieglāk, tad spēcīgāk. Vilks pē­dējiem spēkiem centās iespiest zobus gaļā, ko tik ilgi bija gaidījis. Bet arī cilvēks bija gaidījis ilgi, un viņa izmocītā roka sažņaudza vilka žokļus. Un, kamēr vilks bezspēcīgi pretojās, bet cilvēka pirksti tikpat bezspēcīgi žņaudza tā žokļus, vilka kaklu aptvēra viņa otra roka. Piecas minūtes vēlāk cilvēks ar visu savu smagumu uzvēlās vilkam. Cil­vēka rokām trūka spēka, lai vilku nožņaugtu, bet viņa seja piespiedās pie vilka kakla un mute bija pilna spalvām. Pa­gāja vēl pusstunda, un cilvēks juta kaklā ieplūstam kaut ko siltu. Sajūta nebija patīkama, it kā viņam iekšā ar varu lietu izkausētu svinu, bet viņš piespieda sevi to norīt. Pēc tam cilvēks apvēlās uz muguras un aizmiga.

Uz valzivju mednieku kuģa «Bedford» atradās vairāki zinātniskās ekspedīcijas dalībnieki. Viņi no klāja pama­nīja krastmalā kādu dīvainu radījumu. Tas virzījās pa pludmali uz jūru. Viņi nevarēja noteikt, kas tas tāds ir, un, būdami zinātņu vīri, nolaida ūdenī laivu un devās uz krastu. Viņi ieraudzīja dzīvu būtni, ko grūti bija nosaukt par cilvēku. Sis radījums neko neredzēja un neko nesa­prata. Viņš locījās pa zemi kā dīvains tārps. Viņa pūles lielāko tiesu bija veltīgas, bet neatlaidīgas, viņš grozījās un vijās, un pavirzījās uz priekšu varbūt kādus pāris des­mit soļus stundā.

Pēc trim nedēļām, gulēdams uz lāviņas valzivju med­nieku kuģī «Bedford» un pārplūzdaims asarām, cilvēks pa­stāstīja, kas viņš tāds un ko viņam vajadzējis pārdzīvot. Viņš kaut ko nesakarīgi šļupstēja arī par savu māti, sau­laino Kaliforniju un ziediem apvītu mājiņu apelsīnu birzī.

Pagāja dažas dienas, un viņš jau sēdēja pie galda kopā ar zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem un kuģa virsnie­kiem. Ar acīm viņš aprija uz galda noliktos daudzos ēdie­nus, nemierīgi vērodams, kā tie pazūd citu mutēs, un viņa sejā parādījās dziļš žēlums. Viņš bija pie pilna prata, bet ēdienu reizēs neieredzēja galda biedrus. Viņu vajāja bai­les, ka barības pietrūks. Viņš iztaujāja pavāru, jungu un kuģa kapteini par kuģa pārtikas rezervēm. Tie neskaitā­mas reizes nomierināja viņu, bet viņš neticēja un veikli iemanījās noliktavā, lai pārliecinātos pats savām acīm.

Tad visi ievēroja, ka šis cilvēks briest. Diendienā viņš kļuva pilnīgāks. Zinātnieki kratīja galvas un izteica dažā­dus minējumus. Viņi ierobežoja vīram ēdienu, tomēr viņš pamatīgi uzbilda, it īpaši jostas vieta.

Jūrnieki smīnēja. Viņi zināja, kāpēc tas tā. Un, kad zi­nātnieki sāka cilvēku novērot, arī viņiem viss kļuva skaidrs. Viņi redzēja cilvēku pēc brokastīm aizzogamies prom un kā ubagu ar izstieptu roku tuvojamies kādam jūrniekam. Jūrnieks pasmīnēja un iedeva viņam sausiņu. Cilvēks kāri satvēra to kā skopulis zeltu un paslēpa azotē. Tādas pašas žēlastības dāvanas viņš dabūja arī no pārējiem smīnoša­jiem jūrniekiem.

Zinātnieki izturējās taktiski. Viņi neko neteica, tikai sle­pus apskatīja viņa lāviņu. Tā bija pilna ar sausiņiem. Ar sausiņiem bija piebāzts arī matracis. Sausiņi rēgojās katrā kaktā un šķirbā. Bet cilvēks bija gluži pie pilna prāta. Viņš nodrošinājās, lai atkal nebūtu jābadojas, — tas bija viss. Zinātnieki nosprieda, ka tas pāries. Un tas patiešām pārgaja, pirms vēl valzivju mednieku kuģis no­enkurojās Sanfrancisko osta.