Dzeks Londons: Dzīvotgriba

Vēl viena miglaina diena. Puse pēdējās segas jau bija izlietota kāju autiem. Viņam vairs neizdevās atrast Billa pēdas. Bet tas jau bija vienalga. Bads neatlaidīgi dzina viņu uz priekšu. Vai tiešām — vai tiešām arī Biils būtu apmaldījies? Ap pusdienas laiku sainis kļuva neizturami smags. Viņš atkal sadalīja zeltu, šoreiz pusi izbērdams vienkārši zemē. Pēcpusdienā viņš aizsvieda projām arī visu pārējo, atstādams sev tikai gabalu segas, katliņu un šauteni.

Viņu sāka mocīt halucinācijas. Pēkšņi viņam likās, ka palikusi viena patrona. Tā ir stobrā, viņš tikai nav to pa­manījis. Tai pašā laikā viņš skaidri zinaja, ka šautene ir tukša. Bet halucinācija joprojām viņu mocīja. Vairākas stundas viņš cīnījās ar to, tad apskatīja ieroci un pārlie­cinājās, ka tas nav pieladets. Vilšanās bija tik rūgta, it kā viņš patiešām būtu cerējis stobrā atrast patronu.

Kādu pusstundu viņš ar pūlēm turpināja savu ceļu, bet tad halucinācija atkārtojās. Viņš atkal cīnījās ar to, bet tā tomēr atgriezās, un, lai pārliecinātu sevi, viņam atkal vajadzēja apskatīt šauteni. Brīžiem viņa domas aizklīda kaut kur tālu, un viņš turpināja čāpot kā automāts, bet viņa smadzenēs kā tārpi grauzās dīvaini redzējumi un untumainas iedomas. Taču tas nevilkās ilgi, jo bada mo­kas viņu atgrieza īstenībā. Reiz viņam pēkšņi lika atjēg­ties skats, no kura viņš gandrīz zaudēja samaņu. Viņš sagrīļojās un sašūpojās kā piedzēries, visiem spēkiem pū­lēdamies nepakrist. Viņa priekšā stāvēja zirgs. Zirgs! Viņš neticēja pats savām acīm, jo tas apmiglojās un tajās sāka lēkāt gaismas punktiņi. Viņš nikni izberzēja acis, lai aiz­dzītu rēgu, un ieraudzīja nevis zirgu, bet lielu, brūnu lāci. Zvērs aplūkoja viņu naidīgā ziņkārē.

Cilvēks jau gandrīz pacēla šauteni pie pleca, bet tad at­jēdzas. Viņš to nolaida un izvilka no zīlēm izrakstī­tas maksts mednieku nazi. Viņa priekšā bija gaļa — dzī­vība. Viņš pārvilka ar īkšķi naža asmenim. Tas bija ass. Arī smaile bija asa. Viņš gribēja mesties uz laci un to nogalināt. Taču sirds brīdinoši sāka dauzīties tuk-luk-tuk, tad it kā palecas uz augšu un sīki ietrīsējās, pieri sāka žņaugt it kā dzelzs stīpa — un apziņa apmiglojās.

Izmisuma drosmi nomainīja baiļu viļņi. Kas būs, ja lācis viņam uzbruks šai vājuma brīdī? Viņš saslējās visā augumā, cieši sažņaudza nazi un raudzījās lācim acīs. Lācis neveikli panācās uz priekšu pāris soļu, pacēlās uz pakaļkājām un nedroši ierēcās. Ja cilvēks mestos bēgt, tas dzītos viņam pakaļ. Bet cilvēks nebēga. Cilvēku pārņēma izmisuma drosme. Arī viņš mežonīgi un briesmīgi ierēcās, ļaudams vaļu bailēm, kas nav šķiramas no dzīvības un cieši savijas ar pašām tās saknēm.

Draudoši rēkdams, lācis atkāpās, izbijies no noslēpu­maina radījuma, kas stāvēja saslējies un nekā nebaidījas. Bet cilvēks nekustējās. Viņš stāvēja kā sastindzis, līdz briesmas bija garam, tad sāka drebēt kā drudzī un nokrita slapjajās sūnās.

Saņēmies viņš gāja tālāk, izjuzdams jaunas bailes. Ta­gad viņam nebija bail, ka varētu nomirt aiz barības trū­kuma, viņš baidījās no varmācīgas nāves, pirms bads butu notrulinājis viņa pēdējo tieksmi saglabāt dzīvību. Te bija vilki. No visām pusēm šai drūmajā tuksnesī atskanēja io kaucieni, kas pat gaisu ap viņu pārvērta dzīvos draudos, tik jūtamos, ka viņš neviļus pacēla rokas, atstumdams tos no sevis, it kā tie būtu vēja izplestas teltenes sienas.

Vilki šad tad pa diviem vai trim pārskrēja viņam pār ceļu. Bet tie turējās attālu. To nebija daudz, un pie tam tie vajāja briežus, kas neizrādīja pretestību, kamēr no šā divkājainā radījuma varēja sagaidīt, ka tas sāks kost un skrāpēties.

Pievakarē viņš uzdūrās izmētātiem kauliem, jo vilkiem bija laimējies uzbrukt laupījumam. Pēc atliekām varēja spriest, ka tas bija bijis jauns briedis, kurš pirms stun­das vēl dzīvības pilns līksmi maurojis un draiskojies. Cil­vēks aplūkoja tīri apgrauztos, gludos, bet vēl sārtenos kaulus, kuru šūnās vēl sila dzīvība. Vai iespējams, ka šās dienas beigās arī no viņa paliks pāri tikai kauli? Vai tāda ir dzīve? Niecīga un iznīcīga. Un tikai tā sagadā sāpes. Nāvē nav ciešanu. Nomirt — ir tikpat kā aizmigt. Nāve ir beigas, miers. Bet kāpēc tad viņam negribas mirt?

Cilvēks tomēr neprātoja ilgi. Viņš pietupās sūnās, pa­cēla kaulu pie mutes un sāka sūkāt no tā dzīvības palie­kas, kas vēl krāsoja to bālgani sārtu. Saldā gaļas garša, smalka un tikko uztverama kā tāla atmiņa, darīja viņu vai traku. Viņš saspieda žokļus ap kaulu un sāka grauzt. Reizēm lūza kauls, reizēm viņa zobi. Tad viņš sāka dauzīt kaulus ar akmeņiem, sasmalcināt un rīt tos. Steigā sitieni trāpīja viņam arī pa pirkstiem, un tomēr viņš brīdi pat pabrīnījās, ka tie neko daudz nesāp, kad tiem trāpa ak­mens.

Pienāca briesmīgas dienas — sniegainas un lietainas. Cilvēks vairs neapjauta, kad apstājās pārnakšņot, kad do­das ceļā. Viņš gāja kā nakti, tā dienu. Atpūtās tur, kur no­krita. bet, kad dziestošā dzīvība uzliesmoja un dega viņā mazliet gaišāk, rāpās uz priekšu. Viņš necīnījās vairs kā saprātīgs radījums. Viņu dzina uz priekšu pati dzīvība, kas negribēja mirt. Cilvēks nejuta ciešanu. Viņa nervi bija notruluši, aprimuši, bet smadzenes bija pilnas dīvainām vīzijām un jaukiem sapņiem.

Viņš nebeidza sūkāt un košļāt sadrumstalotos kaulus, kurus visus līdz pēdējam bija salasījis un paņēmis līdzi. Viņš vairs nekāpa pakalnos, bet neapzināti gāja uz priekšu gar lielu upi, kas plūda pa plašu un lēzenu ieleju. Viņa acis neredzēja ne šo upi, nedz ieleju. Viņu ap­ņēma tikai vīzijas. Viņa dvēsele un miesa gaja vai rāpās uz priekšu viena otrai līdzās un tomēr savrup — tik vārga bija saite, kas tās saistīja.

Viņš pamodās ar pilnu apziņu, gulēdams uz muguras klinšakmeņos. Saule spīdēja spoži un silti. No tālienes atskanēja jauno briežu maurošana. Viņš neskaidri atcerē­jās lietu, sniegu un vēju, bet nezināja, cik ilgi vētra bija viņu šaustījusi — divas dienas vai divas nedējas.

Kādu brīdi viņš gulēja nepakustēdamies, un labdarīgā saule izlēja pār viņu savus starus un sasildīja viņa nožē­lojamo ķermeni. Skaista diena, viņš nodomāja. Varbūt iz­dosies noteikt, kur viņš atrodas. Ar lielām mokām viņš pavēlās uz sāniem. Leja gausi plūda plata upe. Viņš to nepazina. Viņš vienaldzīgi vēroja tās plūdumu, redzēja, ka tā izliecas starp kailiem un vienmuļiem pakalniem, kai­lākiem, vienmuļākiem un zemākiem par tiem, kurus bija sastapis līdz šim. Lēni, domīgi, vienaldzīgi un gandrīz bez kādas sevišķas intereses viņš vēroja svešās upes straumi un piepeši ieraudzīja, ka ta ieplūst gaišā un mirdzošā jūra. Bet arī tas viņu nesatrauca. Dīvaini, viņš nodomaja, vai ta ir mirāža vai sapņu vīzija? Drīzāk gan sapņu vīzija, slimīgas fantazijas auglis. Šī pārliecība viņam no­stiprinājās vēl ciešāk, kad viņš ieraudzīja kuģi, kas bija noenkurojies mirdzošajā jūrā. Mirkli viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Savadi, cik šis sapnis neatlaidīgs! Bet kas gan te savāds? Viņš taču labi zināja, ka šo kla­jumu vidū nav ne jūras, nedz kuģu — tāpat kā viņa šau­tenē nav patronu.

Cilvēks izdzirda aiz sevis šņākoņu — apslāpētu gār- dzienu vai klepu. Ļoti lēnam, juzdams briesmīgu vājumu un stingumu visā ķermenī, viņš pagriezās uz otriem sā­niem. Tuvumā nekas nebija redzams, bet viņš sāka pacie­tīgi gaidīt. Atkal atskanēja šņākoņa un klepus, un tad tikko desmit soļu attālumā starp diviem robainiem akme­ņiem viņš ieraudzīja vilka pelēko galvu. Tā ausis nebija tik smaili saslietas kā parasti vilkiem, acis bija nespodras un asinīm pieplūdušas, galva šķita gurdi un nevarīgi nokārta. Zvērs visu laiku blisināja acis spilgtajā gaismā. Tas, acīm redzot, bija slims. Kad cilvēks paskatījās, vilks atkal iegārdzās un ieklepojās.