Dzeks Londons: Dzīvotgriba

Tas vismaz ir kaut kas īsts, cilvēks nodomāja un atkal pagriezās atpakaļ, lai redzētu pasauii, ko viņam līdz šim bija aizklājušas sapņu vīzijas. Bet jūra vēl arvien tāpat mirdzēja tālumā — un kuģis bija skaidri saredzams. Var­būt tomēr arī tas ir īsts? Viņš aizvēra acis, ilgi domāja un beidzot saprata visu. Viņš bija gājis uz ziemeļaustru­miem, attālinādamies no Dīzas upes, uz Kopcrmainas ieleju. Šī platā un lēnā upe ir Kopermaina. Šī mirdzošā jūra — Ziemeļu Ledus okeāns. Šis kuģis ir valzivju med­nieku kuģis, kas no Mekenzijas grīvas devies uz austru­miem, tālu uz austrumiem un stāv noenkurojies Kronēša­nas līcī. Viņš atcerējās Hudzona līča sabiedrības karti, ko bija redzējis pirms krietna laika, un tagad viss viņam kļuva skaidrs un saprotams.

Cilvēks piecēlās sēdus un sāka domāt, ko vispirms iesākt. No segas pagatavotie tinamie bija noplīsuši un viņa satūkušās kājas nobrāztas jēlas. Pēdējā sega bija iz­lietota. Šautene un nazis bija pazuduši. Arī cepuri viņš bija kaut kur pazaudējis un līdz ar to sērkociņus, kas bija aizbāzti aiz oderes, bet sērkociņi uz krūtīm, ietīti perga­menta papīrā un paslēpti tabakas makā, bija saglabāju- šies un sausi. Viņš paskatījās pulkstenī. Tas rādīja vien­padsmit un tikšķēja. Acīm redzot, viņš arvien bija to uz­vilcis.

Cilvēks bija mierīgs un pie pilnas apziņas. Lai arī no­vājējis līdz pēdējam, tomēr viņš sāpes nejuta. Nebija arī izsalkuma. Viņam pat negribējās domāt par ēdienu, un visu, ko viņš darīja, to darīja aiz prāta apsvērumiem. Viņš noplēsa līdz ceļgaliem abus bikšu stilbus un apsēja ar tiem kāju pēdas. Katliņš viņam, kā par brīnumu, bija sa­glabājies. Vajadzēja iedzert karstu ūdeni, pirms sāka ceļu uz kuģi, ļoti grūtu ceļu, tik daudz viņš saprata.

Viņa kustības bija lēnas. Viņš trīcēja kā paralītiķis. Gribēdams saplūkt sausas sūnas, viņš pārliecinājās, ka nevar piecelties kājās. Veltīgi izmēģinājies, sāka vilkties četrrāpus. Reiz viņš nokļuva pavisam tuvu slimajam vil­kam. Tas negribot pakāpās atpakaļ, laizīdams žokļus ar mēli, ko tikko varēja pakustināt. Cilvēks ievēroja, ka mē­lei nebija parastais veselīgais sarkanums, tā bija dzel- tcni brūna un šķita pārklāta ar biezām, pa pusei sakaltu­šām gļotām.

Padzēries karstu ūdeni, viņš juta sevī pietiekami daudz spēka, lai pieceltos kājās un pat ietu, cik labi vien mirējs spēj staigāt. Gandrīz ik mirkli viņam vajadzēja apstāties un atpūsties. Cilvēks gāja gurdiem un nedrošiem soļiem, un tādiem pašiem gurdiem un nedrošiem soļiem viņam pa pēdām sekoja vilks; kad pienāca nakts un mirdzošā jūra iegrima tumsā, cilvēks bija ticis krastam tuvāk ne vairāk par četrām jūdzēm.

Visu nakti viņš dzirdēja klepojam slimo vilku un šad tad briežu maurošanu. Visapkārt bija dzīvība, spēka un veselības pilna dzīvība, un viņš zināja, ka slimais vilks nāk viņam pa pēdām cerībā, ka cilvēks nomirs pirmais. No rīta, atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka vilks raugās viņā skumīgi un kāri. Tas bija pieplacis pie zemes, iemiedzis asti kājstarpi, kā nožēlojams un padzīts suns. Tas drebēja aukstajā rīta vējā un žēli atņirdza zobus, kad cilvēks uz­runāja to aizsmakušā čukstā.

Uzlēca spoža saule, un visu rīta cēlienu cilvēks klup­dams un krizdams gāja mirdzošās jūras un kuģa virzienā. Laiks bija jauks. Bija iestājusies īsā atvasara, kā tas šai apvidū parasts. Tā varēja ilgt nedēļu, varēja izbeigties rīt vai parīt.

Pēcpusdienā viņš uzdūrās pēdām. Tās bija cilvēka pē­das, kas nebija gājis, bet līdis četrrāpus. Viņam iešāvās prātā, ka tas varētu būt bijis Bills, bet šī doma nesatrauca viņa trulo vienaldzību. Viņā vairs nebija ziņkāres. Viņam bija zudusi katra spēja reaģēt uz iespaidiem. Viņš vairs nejuta sāpju. Vēders un nervi bija iemiguši. Viņu dzina uz priekšu tikai dzīvības dziņa. Viņš bija ļoti pie­kusis, bet dzīvība viņā negribēja dzist. Un tāpēc, ka tā negribēja dzist, viņš vēl arvien ēda purva ogas un grun­duļus, dzēra karsto ūdeni un neizlaida no acīm slimo vilku.

Viņš gāja pa otra cilvēka pēdām un drīz vien ieraudzīja viņa ceļa galu — dažus nesen apgrauztus kaulus mitrajā sūnā, kurā vēl bija palikušas vilku ķetnu pēdas. Turpat mētājās cieši piebāzts briežādas maisiņš — tāds pats, kāds bija viņam, tikai asu zobu apgrauzts. Viņš pacēla šo maisiņu, lai gan tāds smagums bija gandrīz par lielu viņa vārgajiem pirkstiem. Tātad Bills līdz pašām beigām ne­bija šķīries no tā. Ha-ha! Viņš var pasmieties par Billu.

Viņš paliks dzīvs un paņems maisiņu līdzi uz kuģa, kas stāv vizošajā jūrā. Viņa smiekli skanēja aizsmakuši un baigi kā kraukļa ķērciens, un slimais vilks pievienojās viņam, žēli iekaukdamies. Cilvēks pēkšņi apklusa. Kā gan viņš var smieties par Billu, ja tas ir Bills, ja šie tīrie, balt- sārtie kauli ir viss, kas palicis no Billa?

Viņš novērsās. Lai arī Bills bija viņu pametis, viņš ne­ņems tā zeltu un nesūkās tā kaulus. Bills droši vien ne­vilcinātos to darīt, ja būtu noticis otrādi, viņš, tālāk kli­bodams, prātoja.

Cilvēks nonāca pie kādas lāmas un, noliecies paskatī­ties, vai tanī nav grunduļu, kā dzelts atrāva atpakaļ galvu. Viņš bija ieraudzījis ūdenī savu atspulgu. Skats bija tik briesmīgs, ka atmodināja notrulināto apziņu un viņš ilgāku laiku jutās satriekts. Lāmā peldēja trīs grun­duļi, bet tā bija par lielu, lai to izsmeltu. Kādu brīdi velti nopūlējies noķert zivis ar katliņu, cilvēks atteicās no šā nodoma. Viņš baidījās, ka aiz vājuma iekritīs ūdenī un noslīks. Aiz šā paša iemesla viņš neriskēja laisties pa upi jāteniski uz kāda no baļķiem, kuru smilšu sērēs bija tik daudz.

Sai dienā cilvēks samazināja atstatumu starp sevi un kuģi par trim jūdzēm, nākamajā — par divām, jo tagad viņš līda četrrāpus, tāpat kā bija līdis Bills. Piektās die­nas beigās kuģis vēl arvien atradās septiņu jūdžu atta- lumā no viņa, bet viņš vairs nespēja noiet ne jūdzi dienā. Atvasara vēl arvien pieturējās, un cilvēks vēl arvien ra- poja uz priekšu, brīžiem zaudēdams samaņu, bet aiz viņa visu laiku klepoja un gārdza slimais vilks. Ceļgali, tāpat kā kāju pēdas, cilvēkam asiņoja, un, lai gan viņš tos bija aptinis ar krekla strēmelēm, sūnās un uz akmeņiem aiz viņa stiepās asiņaina sliede. Reiz atskatījies viņš redzēja, ka vilks kāri laiza šo asiņaino sliedi, un skaidri sev iz­tēlojās, kāds gals viņu gaida, ja tikai — ja tikai viņš pats nenogalinās vilku. Tad sākās drūmākā traģēdija cīņā par eksistenci, kāda jebkad risinājusies, — slimais cilvēks, kas rāpoja uz priekšu, slimais vilks, kas kliboja viņam nopa­kaļ, divi pusdzīvi radījumi, vilkās pa tuksnesīgo klajumu, uzglūnēdami viens otram.

Ja vilks būtu vesels, cilvēks samierinātos ar savu lik­teni, bet viņam riebās domāt, ka viņu aprīs šis pretīgais, pussprāgušais radījums. Viņš vēl spēja sajust riebumu. Tad viņa apziņa atkal aptumšojās un viņš nonāca haluci­nāciju varā, bet skaidras apziņas brīži kļuva arvien retāki un retāki.

Viņš atmodās no nemaņas, juzdams kādu gārdzoši elpo­jam pie pašas auss. Vilks neveikli atlēca atpakaļ un pa­krita aiz nespēka. Tas bija smieklīgi, bet cilvēks nesmējās. Viņam nebija arī bail. Viņš jau bija pārkāpis visu cilvē­cisko sajūtu robežas. Bet viņa apziņa uz mirkli apskaid­rojās, un viņš gulēdams sakārtoja domas. Līdz kuģim bija atlikušas vairs tikai četras jūdzes. Izberzējis aizmiglotās acis, viņš gluži skaidri saskatīja kuģi, un vēl viņš ierau­dzīja mazu laivu ar baltu buru, kas traucās pa mirdzošo jūru. Bet viņam vairs nenorāpot šīs četras jūdzes. Viņš to apzinājās un vairs neuztraucās. Viņam nenorāpot pat ce- turtdaļjūdzi. Un tomēr viņš gribēja dzīvot. Pēc visa pār­ciestā nebija nekādas jēgas nomirt. Liktenis prasīja no viņa pārāk daudz. Pat mirstot viņš cīnījās ar nāvi. Var būt, ka tas bija neprāts, bet, atrazdamies jau nāves ska­vās, cilvēks izaicināja to un turpināja cīņu.