Dzeks Londons: Dzīvotgriba

Tad viņš atkal sāka ķert zivi un atkal saduļķoja ūdeni. Bet viņš nevarēja gaidīt. Atraisījis katliņu, viņš saka smelt ūdeni laukā no peļķes. Sākumā viņš smēla dedzīgi, aplaistīdams pats sevi un izliedams ūdeni tik tuvu, ka tas attecēja atpakaļ peļķē. Tad viņš sāka rīkoties uzmanīgāk, cenzdamies būt mierīgs, lai gan sirds dauzījas un rokas drebēja. Pēc pusstundas peļķe bija gandrīz sausa. Tās dibenā palika tikai lase ūdens. Bet zivs nebija. Viņš ierau­dzīja starp akmeņiem slēptu spraugu, pa kuru tā bija ieslīdējusi citā — daudz lielākā lāmā, tik lielā, ka to ne­varētu izsmelt ne diennakts laikā. Ja viņš būtu agrak pa­manījis šo spraugu, tad būtu varējis aizsprostot to ar akmeni un zivs nebūtu viņam izbēgusi.

To iedomājoties, viņš saguma un noslīga uz miklās ze­mes. Viņš sāka klusu raudāt, tad rēkt, vērdamies nežēlī­gajā tuksnesī, kas ieslēdza viņu kā lokā, un iigi nevarēja nomierināties, elsodams bez asarām.

Viņš sakūra ugunskuru, sasildījās, izdzerdams pāris krūzīšu karsta ūdens, un iekārtojās nakts dusai uz akme­ņiem tāpat kā iepriekšējā naktī. Pirms apgulšanās viņš pārbaudīja, vai nav samirkuši sērkociņi, un uzvilka pulk­steni. Segas bija miklas un lipīgas. Potīte sāpīgi pulsēja. Bet viņš sajuta tikai izsalkumu un trauslajā miegā sap­ņoja par svētkiem un dzīrēm un visdažādakā veidā pa­sniegtiem un sagatavotiem ēdieniem.

Cilvēks pamodās nosalis un slims. Saules nebija. De­besu un zemes pelēkums bija kļuvis biezāks un dziļāks. Puta skarbs vējš, un pakalnu galus jau klāja pirmais sniegs. Kamēr viņš iekūra uguni un uzvārīja ūdeni, gaiss it kā sabiezēja un kļuva balts. Sāka krist sniegs kopā ar lietu, un pārslas bija lielas un miklas. Sākumā tās izkusa, pieskardamās zemei, bet tad to sakrita arvien vairāk, zeme pārklājās ar baltu autu, uguns apdzisa un savāk­tās sūnas kļuva mitras.

Cilvēkam tā bija zīme, ka atkal jāņem sainis plecos un atkal jāmaldās uz priekšu nezināmā virzienā. Viņu jau vairs neinteresēja ne «Mazo nūju zeme», ne Bills, nedz arī noliktava zem apgāztās laivas pie Dižas upes. Par viņu valdīja tikai viens vārds: ēst! Būdams bez prāta aiz bada, viņš vairs nemeklēja ceļu, bet centās tikai turēties ieplakās. Viņš brida pa slapjo sniegu, sataustīja un rāva ūdeņainās purva ogas un vilka ārā niedres ar visām sak­nēm. Bet šī bezgaršīga barība neremdināja izsalkumu. Tad viņš atrada kaut kadu zāli ar skābu garšu un apēda visu, cik vien varēja dabūt, bet zāles nebija daudz, jo tā bija pieplakusi pie zemes un apsnigusi.

Tai naktī viņam nebija ne ugunskura, ne karsta ūdens, viņš ietinās segā, lai aizmirstos izsalkuša cilvēka nemierī­gajā miegā. Sniegs pārvērtas aukstā lietu. Viņš bieži pa­modās un juta, ka tas līst viņam sejā. Atausa diena — pelēka diena bez saules. Lietus bija mitējies. Izsalkums vairs nebija tik ass. Viņš vairs nespēja ilgoties pēc ēdiena. Cilvēks sajuta vēderā trulas, smagas sāpes, bet nepieversa tam uzmanību. Viņa domas darbojās lietišķāk, un viņš atkal sāka prātot par «Mazo nūju zemi» un pārtikās krā­jumu pie Dīzas upes.

Viņš saplēsa strēmelēs vienas segas paliekas, pārsēja līdz asinīm apdauzītās kājas, pārmainīja apsēju izmež­ģītajai potītei un sagatavojās ceļam. Kravadams saini, viņš ilgi noraudzījas uz cieši piebāzto briežādās maisiņu, tomēr paņēma to līdzi.

Sniegs lietū bija nokusis, tikai pakalnu gali vēl arvien bija balti. Parādījās saule, un cilvēkam izdevās noteikt debess puses, lai gan tagad viņš jau zināja, ka ir no­maldījies. Acīm redzot, iepriekšējo dienu klejojumi bija aizveduši viņu pārāk talu pa kreisi. Tagad viņš sāka tu- rēties vairāk pa labi, cenzdamies atkal iziet uz pareiza ceja.

Kaut ari bada sāpes vairs nebija tik stipras, cilvēks juta, ka ir zaudējis spēkus. Lasīdams ogas un niedru stiebrus, viņš bieži vien bija spiests apstaties un atpūs­ties. Mēle viņam izkalta un uztūka, un šķita pārklājusies maziem matiņiem; mutē bija rūgta garša. Visvairāk raižu darīja sirds. Viņš nepaguva paiet ne pāris desmit soļu, kad tā sāka savu nepielūdzamo tuk-tuk-tuk, tad apstājās un atkal pulsēja sāpīgi un paātrināti, viņam aptrūka el­pas, apreiba galva un gandrīz zuda samaņa.

Ap dienas vidu viņš atrada lielā lāmā divus grunduļus. Lāmu nebija iespējams izsmelt, bet tagad viņš bija mie­rīgāks — un viņam izdevās tos noķert ar katliņu. Tie ne­bija garāki par viņa mazo pirkstiņu, bet viņš vairs nesa­juta tik briesmīgu izsalkumu. Trulās sāpes vēderā bija kļuvušas vēl trulākās un vājākas, šķita, ka viņa vēders snauž. Viņš apēda zivis jēlas, piespiezdams sevi tās rū­pīgi sakošļāt. Ēst viņam negribējās, viņš padevās tikai saprātam, kas teica, ka jāēd, lai dzīvotu.

Vakarā viņš noķēra vēl trīs grunduļus, divus apēda, bet trešo atstāja brokastīm. Saule izžāvēja retos sūnājus, un viņš sasildījās ar uzvārītu ūdeni. Tai dienā viņš no- gaja tikai kādas desmit jūdzes, bet nākamajā, iedams tikai tad, kad ļāva sirds, ne vairak kā piecas. Vēders vairs nesāpēja. Tas bija it kā iemidzis. Cilvēks tagad atra­dās galīgi nepazīstamā apvidū, briežus te gadījās sa­stapt arvien biežāk, bet tapat arī vilkus. Klajumā nereti atskanēja to kaucieni, un reiz viņš redzēja trīs vilkus pār­skrienam sev par ceļu.

Vēl viena nakts. Rītā, beidzot nācis pie prāta, viņš at­raisīja siksniņu, kas savilka cieši piebāzto maisiņu. No maisiņa izbira graudainas zelta smiltis un daži tīrradņi. Cilvēks sadalīja zeltu apmēram divās daļās, vienu, ieti­nis segas gabalā, paslēpa zem lielāka akmens, otru at­bēra atpakaļ maisiņā. Vienīgo atlikušo segu viņš sāka izmantot kāju autiem. No šautenes viņš negribēja šķir­ties, slēptuvē pie Dīzas upes taču glabājas patronas.

Diena bija miglaina, un šai dienā atkal pamodās izsal­kums. Cilvēks bija kļuvis ļoti vārgs, un viņam tā reiba galva, ka brīžiem viņš nekā neredzēja. Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja Četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkart. Viņš mēģināja iesist tai ar šautenes laidi, bet tā izvairī­jās. Viņš apmētāja putnu ar akmeņiem, un viņam laimē­jās pārsist tam spārnu, irbe aizspurdza projām, ;pa skrieda­mas un vilkdama pa zemi ievainoto spārnu, bet cilvēks nepārstāja to vajāt.

Putnēni bija tikai iekairinājuši viņa ēstgribu. Neveikli lēkadams un klibodams ar sāpošo kāju, viņš meta irbei ar akmeņiem un šad tad aizsmacis iekliedzās; tad viņš atkal lēkāja un kliboja klusēdams, pacietīgi un īgni pie­celdamies pēc katra kritiena vai arī berzēdams ar roku acis, kad uzmācās reibonis.

Vajādams irbi, viņš nokļuva purvainā ieplakā un tur uzdūrās cilvēka pēdām mitrajā sūnā. Tās nebija viņa — tām vajadzēja būt Bilia pēdām. Bet viņš nevarēja apstā­ties, jo irbe bēga arvien tālāk. Vispirms viņš gribēja no­ķert putnu, tad atgriezties un izpētīt pēdas.

Viņš nogurdināja irbi, bet ari pats nogura. Putns, smagi elpodams, gulēja uz sāniem. Viņš, smagi elpodams, gu­lēja tapat uz sāniem apmēram desmit soļus no ta un ne- speja līdz tam aizrapties. Bet, kad viņš bija atpūties, arī putns bija atpūties un aizspurdza no viņa kāri izstiep­tās rokas. Vajāšana atjaunojās. Uznāca nakts, un tā iz­glāba putnu. Grīļodamies aiz noguruma, cilvēks nokrita uz mutes un ievainoja sev vaigu. Sainis, kā arvien, bija viņam uz muguras. Viņš ilgi gulēja nepakustēdamies, tad pagriezās uz sāniem, uzvilka pulksteni un nogulēja tā līdz rītam.