Dzeks Londons - Dzīvotgriba

Ap pulksten deviņiem viņš pret asu akmeni sadauzīja kājas īkšķi un aiz liela vājuma un pārguruma sagrīļojās un pakrita. Kādu laiku viņš nekustēdamies gulēja uz sā­niem. Tad viņš atbrīvojās no saiņa siksnām un neveikli saslējās sēdus. Tumsa vēl nebija sabiezējusi, un vieglajā mijkrēslī viņš sāka taustīties pa klinšakmeņiem un plūkt sausu sūnu. Savācis veselu kaudzīti, viņš iededzināja ugunskuru — gruzdošu, dūmainu ugunskuru — un uz­lika katliņa vārīties ūdeni.

Viņš atraisīja saini un vispirms saskaitīja sērkociņus. To bija sešdesmit septiņi. Lai būtu drošs, viņš pārskaitīja trīs reizes. Viņš sadalīja sērkociņus vairākās daļas, ietina pergamenta papīra un paslēpa vienu žūksnīti tukšajā ta­bakas makā, otru — aiz apdilušās cepures oderes un trešo zem krekla uz krūtīm. Kad tas bija izdarīts, viņu piepeši pārņēma paniskas bailes, viņš iztina sērkociņus un pār­skaitīja no jauna. To bija tikpat, cik iepriekš, — sešdesmit septiņi.

Pēc tam viņš pie uguns izžavēja izmirkušos apavus. No mokasīniem bija palilaišas pāri tikai skrandas, no segas sašūtās zeķes vietām bija izdilušas cauras, un kajas bija noberztas līdz asinīm. Izmežģītā potīte pulsēja, un viņš to uzmanīgi aplūkoja. Tā bija satūkusi un tikpat resna ka celis. Viņš noplēsa garu strēmeli vienai no savām divām segām un cieši pārsēja potīti. Tad viņš noplēsa vēl da­žas strēmeles un aptina sev ap kājām, tām vajadzēja aiz­stāt kā zeķes, tā mokasīnus. Beidzot viņš izdzēra kar­sto, kūpošo ūdeni, uzvilka pulksteni un ietinās segās.

Viņš gulēja kā nosists. Ap pusnakti uz īsu brīdi sa­tumsa, un drīz atkal sāka aust gaisma. Saule uzlēca zie­meļaustrumos, pareizāk sakot — tanī pusē sāka vizēt ausma, pašu sauli klāja pelēki mākoņi.

Ap pulksten sešiem ceļa virs, mierīgi gulēdams uz mu­guras, pamodās. Viņš palūkojās augšup uz pelēkajām de­besīm un sajuta izsalkumu. Pacēlies uz elkoņa, viņš pēk­šņi izdzirda skaļu sprauslošanu un ieraudzīja lielu briedi, kas vēroja viņu bailēs un ziņkārē. Briedis atradās tikai kādu pāris desmit soļu attālumā, un vīrs tūliņ iedomājās brieža gaļas gabalu, kā tas cepas un čurkst pannā, pat sajuta tā garšu. Viņš neapzināti satvēra nepielādēto šau­teni, notēmēja un nospieda gaili. Briedis nosprauslājās un lieliem lēcieniem, nagiem klaudzot un rībot, aizskrēja pro­jām pa akmeņiem.

Vīrs izlamājās un aizsvieda šauteni. Celdamies augšā no zemes, viņš skaļi ievaidējās. Tas bija grūts un ilgs darbs. Viņa locītavas krakšķēja, kustēdamās it kā sarū­sējušos gultņos, un katra to saliekšana vai izstiepšana prasīja milzīgu gribasspēku. Kad viņš beidzot piecēlās kājās, pagāja vēl krietns brīdis, lai pilnīgi izstieptos un ieņemtu cilvēkiem parasto taisno stāju.

Viņš uzkāpa nelielā paugurā un apskatījās apkārt. Ne- redzeja ne koku, ne krūmu, bija tikai pelēka sūnu jūra, kurā vietām pārmaiņu radīja pelēkas klintis, pelēkas la­mas un pelēki strautiņi. Arī debesis bija pelekas. Sauie nebija redzama, un nebija arī ne mazāko zīmju, kur ta varētu atrasties. Cilvēks vairs nezināja, kur ir ziemeļi, un viņš bija aizmirsis, no kuras puses pagājušo nakti te atnācis. Tomēr viņš nebija pazaudējis ceļu. Viņš to zi- naja. Drīz būs «Mazo nūju zeme». Tai jābūt kaut kur pa kreisi, netālu — varbūt jau aiz nākamā zemā paugura.

Viņš atgriezās atpakaļ sakravāt savu saini tālākajam ceļam. Pārliecinājies, ka visi trīs sērkociņu žūksnīši ir savā vietā, viņš tos vairs nepārskaitīja, bet, ieraugot mazo, cieši piebāzto briežādas maisiņu, kļuva domīgs. Maisiņš nebija liels. To varēja apsegt ar abam plaukstām. Bet tas svēra piecpadsmit mārciņu, tikpat daudz, cik visas pārējās mantas, un tas viņam darīja raizes. Viņš atlika maisiņu sāņus un sāka kravāt citas lietas. Tad viņš apstājās, paskatījās uz cieši piebāzto briežādas maisiņu, airi pacēla to un pameta visapkārt izaicinošu skatienu, it kā tuksnesis gribētu atņemt viņam šo dārgumu. Kad beidzot viņš piecēlās kājās un grīļodamies sāka iet uz priekšu pretī jaunai dienai, briežādās maisiņš, satīts kopa ar citām mantām, gulēja viņam uz muguras^

Cilvēks pagriežas pa kreisi un gaja, šad un tad noliek­damies pēc ogam. Potīte tagad bija gluži stīva, viņš kliboja daudz stiprāk, bet sāpes kājā nebija nekas salīdzi­nājumā ar graizēm vēdera. Bada mokas kļuva arvien ne­ciešamākas. Tās grauza un grauza, līdz viņš vairs nesa­prata, kurp jāiet, lai nokļūtu «Mazo nūju zemē». Ogas neremdināja šīs graizes, io sīvums tikai kairināja mēli un aukslējas.

Cilvēks nonāca ieplakā, kur no akmeņiem un ciņiem, spārniem švīkstot, pacēlās sniega irbju bars. Tas kliedza «ķerr-ķerr-ķerr». Viņš sāka mest tām ar akmeņiem, bet nevienai netrāpīja. Tad viņš nolika saini zemē un sāka zagties tām klāt kā kaķis zvirbulim. Viņa bikses saplīsa uz asajiem akmeņiem, ievainotie ceļgali atstāja asiņainu sliedi, bet izsalkuma mokas lika aizmirst šīs sāpes. Viņš līda pa slapjajām sūnām, samērcēdams apģērbu un sal­dams, bet to nemaz nemanīja, tik ļoti viņu kratīja bada drudzis. Bet irbes, spārniem švīkstot, arvien izmuka viņa tvērienam, līdz beidzot viņam sāka likties, ka tās ar savu «ķerr-ķerr-ķerr» viņu izsmej, un viņš tās nolādēja un iz­mēdīja.

Reiz viņš uzdūrās irbei, kas laikam bija gulējusi. Viņš ieraudzīja to tikai tad, kad tā iedrāzās viņam taisni seja, izskrējusi no savas akmens slēptuves. Lai cik pēkšņi ta parādījās, viņš tvēra to, bet rokā viņam palika tikai trīs astes spalvas. Vērodams aizlidojam šo putnu, viņš sajuta pret to tādu naidu, it kā tas būtu nodarījis viņam bries­mīgu ļaunumu. Tad viņš atgriezās un uzcēla plecos ne­samo.

Ap pusdienas laiku viņš nokļuva ielejās vai ieplakās, kur dzīvnieku bija vēl vairāk. It kā ķircinādami viņu, šā­viena attālumā pagāja garām pāris desmit briežu. Viņam uznāca neprātīga vēlēšanās dzīties tiem pakaļ, un viņš bija pārliecināts, ka tos panāks. Tad viņš ieraudzīja melnu lapsu ar sniega irbi zobos. Viņš iekliedzās. Tas bija bries­mīgs kliedziens, bet izbiedētā lapsa, projām bēgdama, ne­izlaida irbi no zobiem.

Pievakarē viņš nonāca pie strauta, kas no kaļķiem bija pienaini balts un tecēja caur retiem niedrāja pudurišiem. Cieši satvēris niedri pie pašas saknes, viņš izvilka no ze­mes kaut ko līdzīgu sīpola asnam, ne lielāku par naglas galviņu. Sīpoliņš bija mīksts un garšīgi nokraukšķēja zo­bos. Taču šķiedras izrādījās cietas un tādas pašas ūdeņai­nas ka ogas, un tām nebija nekada sāta. Cilvēks nometa no pleciem saini un četrrāpus sāka līst pa niedrāju grauz­dams un šmakstinādams, kā gremotājs dzīvnieks.

Viņš bija ļoti piekusis, un viņam gribējās atpūsties — apgulties un aizmigt, bet bads — tieši bads, nevis vēlē­šanas nokļūt «Mazo nūju zemē» visu laiku dzina viņu uz priekšu. Viņš meklēja vardes peļķēs un kārpīja ar na­giem zemi, meklēdams tārpus, lai gan zināja, ka tik talu Ziemeļos nav ne tārpu, ne varžu.

Viņš veltīgi ieskatījas katrā peļķē, līdz beidzot, kad jau sāka austies mijkrēslis, vienā peļķē ieraudzīja grun­duļa lieluma zivtiņu. Viņš iegremdēja ūdenī roku līdz ple­cam, bet zivs viņam izslīdēja. Tad viņš sāka to tvarstīt abām rokām un sacēla augšā dūņas. Aizrāvies viņš pa­krita un samērcējās līdz jostas vietai. Ūdenc tā saduļķo- jās, ka zivi vairs nevarēja redzēt, un viņam vajadzēja gaidīt, līdz dūņas nosēžas.