Dzeks Londons: Li Vana ar gaišo ādu

— Saule slīd uz rietu, Kanim, un dienas karstums ir noplacis!

Li Vana uzsauca šos vārdus vīrietim, kas bija paslēpis galvu zem vāverādu pārsega, bet sauca viņa klusināti, it kā nevarētu izšķirties starp pienākumu modināt un bažām pamodināt. Jo Li Vana baidījās no sava staltā vīra, kas nelīdzinājās nevienam citam vīrietim, kādus viņa pazinusi.

Brieža gaja sāka neganti čurkstēt, un Li Vana pavilka pannu uz kvēlošo ogļu kaudzītes malu. Strādādama sie­viete piesardzīgi pašķielēja uz abiem Hudzona līča su­ņiem, kas vēroja katru viņas kustību, kārīgi izkāruši sar­kanās mēles, no kurām pilēja slienas. Tie bija milzīgi, pinkaini dzīvnieki, kas tupēja pievēja pusē pret sīko dūmu strūkliņu, lai paglābtos no moskītu miriādēm. Kamēr Li Vana pavērsās sānis, lai pamestu skatienu lejup pa krauju, kur starp pakalniem viļņoja ūdens pārpilnā Klon- daika, viens no suņiem, līzdams uz vēdera kā tārps, pie­lavījās pie ugunskura un ar veiklu ķepas sitienu, gluži kā kaķis, norausa no pannas gabalu karstās gaļas. Tomēr ar acs kaktiņu Li Vana suni bija pamanījusi un zvēla ar apdeguli tam pa purnu, bet suns, zobus atņirdzis, ņurdē­dams pavilkās atpakaļ.

— Neko darīt, Olo, — Li Vana pasmējās, atlikdama ga­ļas gabalu atpakaļ vietā un nenolaizdama acu no suņa. — Tu allaž esi badains, un tālab tavs deguns tevi mūždien ieved visādās nepatikšanās.

Taču Olo biedrs bija viņam pievienojies, un nu abi suņi sadumpojās pret sievieti. Arvien uzplūstošajos niknuma viļņos spalva uz muguras un kumbra tiem sabozās, plā­nās lūpas raucās sirdīgās krunkās un savilkās augšup, biedīgi un draudīgi atsedzot ilkņus. Pat rievotās nāsis trī­sēja mežonīgā satraukumā, un abi suņi rūca kā vilki, ar visu savai sugai piemītošo niknumu un ļaunprātību, kas tos skubināt skubināja lēkt sievietei klāt un raut viņu gar zemi.

— Tu arī, Baš, esi tikpat negants kā tavs saimnieks, un arvien tu centies iekost rokā, kas tevi baro! Nu ko tu jau­cies svešās darīšanās! Še tev par to! Še vēlreiz!

Klaigādama Li Vana vēzējās pret suņiem ar apdegušu zaru, taču dzīvnieki izvairījās no sitieniem un pat nedo­māja atkāpties. Viņi pašķiras un nu tuvojās sievietei katrs no savas puses, ņurdēdami un zemu pieplakuši. Li Vana bija cīnījusies ar vilku suņiem par virskundzību jau kopš tā laika, kad vēl ģeņģeroja starp tipi zvērādu starpsie­nām, tāpēc saprata, ka nupat tuvojas krīze. Bašs bija jau apstājies un ar spriegi savilktiem muskuļiem gatavojās lēcienam, Olo vēl virzījās tuvāk, izvēlēdamies piemērotu cīņas distanci.

Turēdama katrā rokā pa liesmojošam zaram aiz apde­gušajiem galiem, Li Vana salīkusi gāja zvēriem tieši virsū. Olo pakāpās atpakaļ, bet Bašs lēca, un tieši lēcienā viņa tam trāpīja ar degošo ieroci. Suns novēlās zemē, un sieviete iegrūda kvēlošos gruzduļus tam pašā rīklē; atskanēja skaudri sāpju kaucieni, un nosmirdēja pēc gruz­došas miesas un vilnas. Nikni atkozdamies, suns sāniski lēca projām, vai traks aiz bailēm, cenzdamies aizrāpties drošā attālumā, kur sieviete to nevarētu aizsniegt. Olo otrā pusē jau bija sācis atkāpties, kad Li Vana tam at­gādināja savu virskundzību, iesviezdama ar smagu pagali pa sāniem. Abi dzīvnieki degošo pagaļu krusā manījās projām un apstājās tikai pašā apmetnes malā, kur, pār­maiņus smilkstēdami un rūkdami, sāka aplaizīt brūces.

Li Vana nopūta pelnu,s no gaļas un atkal apsēdās. Sirds tai ne brīdi nebija iepukstējusies straujāk, un sadursmi tā jau tūdaļ bija aizmirsusi, jo tas bija parasts, ikdie­nišķs notikums. Kanims visas jezgas laikā nebija pat pa­kustējies, gluži otrādi — viņš krāca vēl dūšīgāk.

— Celies, Kanim! — Li Vana uzsauca. — Dienas kar­stums ir mitējies, un taka gaida mūsu kājas.

Vāverādu pārsegs sakustējās, un brūnīgsnēja roka to parausa sānis. Aizmigušā plakstiņi notrīsēja un atkal aiz­krita ciet.

«Viņa nesamais ir smags,» Li Vana nodomāja, «viņš ir noguris pēc šārīta pūliņa.»

Moskīts iedzēla viņai skaustā, un viņa apzieda neaiz­segto vietu ar mitriem māliem no pikas, kas atradās ērti pa rokai. Visu rīta cēlienu, ar pūlēm kāpdami augšup pa ūdensšķirtnes kalnāju, viņi bija ietīti šās kustoņas mākulī, un kā vīrietis, tā sieviete bija triepuši sev uz mie­sas šķidro javu, kas, saulē izžūdama, apldāja viņu sejas kā ar māla masku. Sejas muskujiem kustoties, šī maska arvien apdrupa un nepārtraukti tika atjaunota, tā ka mālu kārta bija nevienāda biezuma, un abi viņi izskatījās visai dīvaini.

Li Vana maigi, bet neatlaidīgi purināja Kanimu, līdz tas pacēlās sēdus. Viņa pirmais skatiens pievērsās saulei, un, izpētījis šo debess laikrādi, viņš aptupās pie uguns­kura un kārīgi ķērās pie gaļas. Viņš bija slaiks indiānis, veselas sešas pēdas garš, ar platām krūtīm un spēcīgiem muskuļiem, acis viņam bija skadrākas un izstaroja daudz vairāk inteliģences nekā lielākai tiesai viņa tautības cil­vēku. Skarbas līnijas dziļi vagoja viņa seju, un šis ārē­jais skarbums, apvienots ar primitīvu bardzību, liecināja par nelokāmu raksturu, par to, ka šis cilvēks nemēdz no­vērsties no mērķa un iespītējies ir spējīgs uz negantu nežēlību.

— Rītdien, Li Van, mēs dzīrosim. — Viņš pamatīgi iz­sūkāja smadzeņu kaulu un pasvieda to suņiem. — Mēs ēdīsim ar kausētu speķi ceptas pankūkas un cukuru, kas ir vēl garšīgāks par …

— Pankūkas? — viņa pārjautāja, dīvaini izrunādama šo nepierasto vārdu.

— Jā, — Kanims augstprātīgi attrauca, — un es tev iemācīšu jaunus ēdiena gatavošanas paņēmienus. Tu ne­pazīsti ēdienus, kurus es pieminēju, un daudz ko citu tu vēl nepazīsti. Tu savas mūža dienas esi nodzīvojusi sīkā zemes stūrītī un nekā nezini. Bet es … — viņš izslējās un lepni palūkojās sieva, — es esmu liels ceļotājs un esmu bijis visās vietās, pat pie baltajiem cilvēkiem; es zinu viņu paražas un vēl daudzu citu tautu paražas. Es neesmu koks, dzimis stāvēšanai visu mūžu viena vietā, nezinot, kas atrodas aiz nākamā pakalna, jo es esmu Kanims — Kanoe, radīts, lai kustētos šurp un turp, lai ceļotu un izpētītu pasauli krustām un šķērsām.

Li Vana pazemīgi nolieca galvu.

— Tas ir tiesa. Es visu mūžu esmu ēdusi tikai zivis, gaļu un ogas, dzīvodama sīkā zemes stūrītī. Pat sapņos man nenaca prātā, ka pasaule ir tik plaša, pirms tu nebiji mani nozadzis manai ciltij, lai es gatavotu tev ēdienu un nestu nastas pa bezgalīgam takām. — Viņa piepeši pa­skatījās vīrā. — Saki, Kanim, — vai šai takai kaut kur ir gals?

— Nē, — viņš atbildēja. — Mana taka ir tāda pati kā pasaule, tai gala nav nekur. Mana taka ir visa pasaule, un esmu gājis pa to no brīža, kopš kājas spēja mani nest, un iešu līdz pat nāvei. Varbūt mans tēvs un māte ir mi­ruši, bet es jau sen neesmu viņus redzējis un neko ar nebēdāju. Mana cilts ir tāda pati kā tavējā. Tā uzturas vienā vietā — tas ir tālu no šejienes —, bet es nebēdāju par savu cilti, jo es esmu Kanims — Kanoe!

— Un vai man, Li Vanai, kas esmu tik nogurusi, va­jadzēs iet pa tavu taku līdz nāvei?

— Tu, Li Vana, esi mana sieva, un sieva iet pa vīra taku visur, kur vien iet viņš. Tāds ir likums. Un, ja arī tāda likuma nebūtu, tad tas būtu Kanima likums, jo Ka­nims ir likumdevējs pats sev un savējiem.

Viņa atkal nolieca galvu, jo cita likuma viņa nepazina kā vien to, ka vīrs ir sievietes pavēlnieks.