Dzeks Londons: Li Vana ar gaišo ādu

Li Vana bija gluži pārbijusies no visas šīs ņurdzas.

— Šie cilvēki taču ir traki, — viņa teica Kanimam.

— Nav ko brīnīties. Zelts, ko viņi rneklē, ir varens spēks,- — viņš atbildēja. — Tas ir visvarenākais spēks pasaulē.

Stundām ilgi viņi ar grūtībām virzījās uz priekšu caur šo alkatības haosu, Kanims — visu vērodams ar mērķtie­cīgu interesi, Li Vana — izvārguši un vienaldzīga. Viņa apzinājās, ka ir bijusi uz noslēpuma atklāsmes robežas, juta, ka visu laiku tuvojas šai atklāsmei, taču pārdzīvo­tais sasprindzinājums sievieti bija novārdzinājis, un viņa inerti gaidīja to, kam jānotiek, nezinādama, kas tas būs. Ik uz soļa jutekļi uztvēra neskaitāmus jaunus iespaidus, 1111 kajrs no tiem deva trulu impulsu pārmocītajai iztēlei. Kaut kur Li Vanas apziņas dzīlēs kādas stīgas atsau­cīgi ievibrējās par atbildi visam, kas brāzmoja apkārt, atmiņā atblāzmoja atceres par kaut ko sen aizmirstu, ne jau sapņos skatītu; viņa to atskārta kūtrā apātijā un sirds dziļumos skuma par šo bezjūtibu, taču nejaudāja rast sevī gara spriegumu, lai spētu visu notiekošo domās aptvert un izprast. Ta nu Li Vana gurdi vilkās pa sava pavēlnieka pēdām, un viņai atlika vienīgi gaidit, kamēr notiks tas, kam — to viņa droši zināja — kaut kur kaut kādā veida bija jānotiek.

Pēdīgi izlauzies no cilvēka uzspiestā negantā jūga, pēc smagā darba piegružots un duļķains, strauts atkal bija atgriezies ierastajā gultnē un laiski viļņoja caur līdzenām pļavām un koku skupsnām pa ieleju, kas, tu­vojoties deltai, pletās arvien platāka. Šeit «bagatās smil­tis» izbeidzās, un cilvēki te uzkavēties nekāroja, jo dāsns guvums vilināja citur. Un šeit, apstājusies, lai ar spieķi paskubinātu Olo, Li Vana izdzirda sudrabaini skanīgus sievietes smieklus.

Pie būdas sēdēja sieviete ar balti rožainu seju kā bēr­nam un līksmi, dzidri smējās par atbildi tam, ko, durvīs stāvēdama, bija teikusi otra sieviete. Sēdošo sievieti viļ­ņiem vien apņēma vesels mākulis tumšu, valgu matu, kas garoja saules siltumā.

Uz mirkli Li Vana palika stāvam kā piekalta. Pēkšņi viņu apžilbināja it kā spožs uzliesmojums, šķita, ka ap­ziņā kaut kas nokrakstot pašķirtos; vienā mirklī acu priekšā izgaisa pie būdas sēdošā sieviete, izgaisa pati būda, stalto priežu stumbri, izrobotā apvāršņa līnija, un Li Vana skaidri ieraudzīja citu sievieti, citas saules ap­mirdzētu, — šī sieviete sukāja savu melno matu mākuli un sukādama dziedāja. Li Vana saklausīja dziesmas vār­dus, saprata tos un atkal bija bērns. Viņu satricināja skaidrais redzējums, kurā sakusa un savienojās visi mur­gainie sapņi, visas rēgainās ēnas bija pieņēmušas pie­rastus apveidus un viss kļuvis skaidrs, saprotams un pa­tiess. Li Vanas gara acu priekšā aizslīdēja neskaitāmas ainas, dīvaini notikumi, koki, puķes, cilvēki. Viņa tos visus redzēja un visus pazina.

— Toreiz, kad tu biji putniņš, mazs putniņš, — ierunā­jās Kanims, kas nebija nolaidis no viņas urbīgo skatienu.

— Toreiz, kad es biju mazs putniņš, — Li Vana no­čukstēja tik klusu, ka viņš tikko spēja saklausīt. Un, no­liekdama galvu zem nesama siksnām un atkal uzsāk­dama vienmērīgo gaitu pa taku, viņa apzinājās, ka melo.

Viss šķita tik dīvaini, ka patlaban notiekošais kļuva nereāls. Vēl jūdzi garais gājiens un apmetnes ierīkošana strauta malā likās kā murgaina dēka. Li Vana izvārīja gaļu, pabaroja suņus, atsaitēja saiņus — un visu to da­rīja kā pa sapņiem; viņa atjēdzās tikai tad, kad Kanims sāka risināt turpmākā ceja plānus.

— Klondaika ietek Jukonā, — viņš runāja. — Tā ir varena upe, vēl varenāka nekā Makenzija, ko tu jau pa­zīsti. Tad mēs abi, tu un es, aiziesim līdz Jukonas fortam. Ar suņiem ziemas laikā ceļš ilgst divdesmit miegus. Tālāk mēs dosimies gar Jukonu uz rietumiem — vienu simtu miegu, divus simtus — nezinu, neesmu dzirdējis. Tas ir ļoti talu. Un tad mēs nonāksim pie jūras. Tu nezini, kas ir jūra, es tev pastāstīšu. Cik liels ir ezers pret salu, tik liela ir jūra pret zemi, visas upes ietek jūrā, un tai nekur nav gala. Es esmu redzējis jūru pie Hudzona līča, tagad man tā jāredz pie Aļaskas krastiem. L'n tad mēs ar milzum lielu laivu brauksim pa jūru, tu un es, Li Vana, vai arī ceļosim pa sauszemi gar krastu — daudzus simtus miegu. Bet, kas būs tālāk, to es nezinu, zinu tikai, ka esmu Kanims, Kanoe, ceļotājs, kas tālu izstaigājis visas zemes malas.

Li Vana sēdēja un klausījās, un sirds sažņaudzās, iedo­mājoties šo bezgalīgo ceļojumu nezināmās mežonīgās tālēs.

— Tas ir grūts ceļš. — Vairāk viņa neko neteica un palika sēžam, skumjā vienaldzībā noguldījusi galvu uz ceļiem.

Te Li Vanai iešāvās prāta lieliska ideja, nu tik brīnu­maina, ka viņai pat vaigi aizsvilās. Viņa noskrēja lejup pie urgas un nomazgāja no sejas sakaltušo māla kārtu. Kad ūdens līmenis pārstāja virmot, sieviete ilgi raudzī­jās savā spoguļattēlā; taču saule un vēji bija darījuši savu, un viņas sejas āda bija raupja un bronzaini brūna, nevis samtaini maiga kā bērnam. Tomēr ideja bija lie­liska un kveldināja Li Vanu arī vēl tad, kad viņa atlai­dās blakus vīram zem vāverādu pārsega.

Viņa gulēja nomodā, raudzīdamās debesu zilgmē un gaidīdama, līdz Kanims ieslīgs pirmajā ciešajā nomidzī. Kad tas pēdīgi bija noticis, Li Vana lēnām un piesardzīgi izslīdēja no segas apakšas, sačubināja to ap vīra augumu un piecēlās. Sievietei sperot nākamo soli, Bošs nikni ieņur­dējās. Viņa to labinot uzrunāja un pameta ašu skatienu uz vīru. Taču Kanims krāca pilnā sparā. Tad Li Vana pagriezās un ātriem, klusiem soļiem traucās pa taku at­pakaļ.

Misis Evelina van Vika patlaban gatavojās likties gulēt. Apnikusi pildīt augstākās sabiedrības uzliktos pienāku­mus, apnikusi savas bagātības un laimīgi kļuvusi atraitne, viņa bija atbraukusi uz Ziemeļzemi, lai nodotos saimnie­košanai omulīgā būdiņā zeltraktuvju iecirkņa malā. Te nu viņa, savas draudzenes un līdzdalībnieces Mirtlas Gi- dingsas rosināta un pabalstīta, spēlēja dzīvi pie. dabas krūts, izsmalcinātā aizrautībā iztēlodamās pirmatnējo me­žonību.

Viņa ilgojās atbrīvoties no paaudzēm ilgi kultivētā sa­lonu izlases publikas dzīves veida un kāroja atgūt saikni ar zemi, ko viņas senči jau sen bija zaudējuši. Misis van

Vikai patika ierosīt sevi garastāvokļus un jūtoņas, ko viņa naivi iedomājās par tipiskām akmenslaikmeta cilvēkiem, un arī patlaban, sakārtodama matus naktsguļai, viņa ka­vēja sev laiku, iztēlodamās mīlas atklāšanas ainas paleo­lītā. Kā detaļas figurēja galvenokārt alu mītnes ar sa­dauzītu smadzeņkaulu grēdām, papušķojumam noderēja asinskāri plēsoņas, spalvaini mamuti un divkaujas ar rupji atskaldītu kramakmens šķembu nažiem. Ak, kas tās bija par aizraujošām izjūtām! Bet, kad Evelina van Vika starp drūmām mūžamežu kolonādēm slapstījās no sava zvērādās ģērbtā, slīppierainā pielūdzēja pārāk karstasinī­gās uzmācības, piepeši bez kāda pieklājības klauvējiena atvērās būdas durvis un ienāca zvērādās ģērbta mežo­nīga, pirmatnēja sieviete.

— Ak dievs!

Ar lēcienu, kas būtu darījis godu pat alu sievietei, mis Gidingsa patvērās drošībā aiz galda. Taču misis van Vika drosmīgi aizstāvēja kaujas lauku. Viņa ievēroja, ka ienā­cēja ir ārkārtīgi satraukta, un ar žiglu skatienu pār plecu pārliecinājās, ka atkāpšanās ceļš līdz guļvietai ir brīvs, bet tur zem spilvena atradās liels kolts.

— Esi sveicināta, ak, Sieviete ar Brīnišķīgajiem Ma­tiem, — Li Vana teica.