Dzeks Londons: Li Vana ar gaišo ādu

— Nemaz nesteidzies, — Kanims piebrīdināja, kad Li Vana sāka siet siksnās trūcīgo apmetnes iekārtu, gata­vodama savu nesamo. — Saule vēl ir karsta, taka ved lejup, un ceļš ir labs.

Viņa paklausīgi pameta darāmo un atkal apsēdās.

Kanims viņu aplūkoja domīga ziņkārē.

— Tu nekad netupi uz pirkstgaliem kā citas sievietes, — viņš piezīmēja.

— Nē, — Li Vana atteica. — Tā ir neērti. Tupēdama es nogurstu un nevaru atpūsties.

— Un kāpēc tu ejot pēdu liec nevis taisni, bet ar pirkst­galiem uz āru?

— Es nezinu, kāpēc, zinu tikai, ka manas kājas nav tādas kā citām sievietēm.

Kanima acis tīksmīgi iemirdzējās, bet citādi viņš neko neizrādīja.

— Mati tev ir melni tāpat kā citām sievietēm. Bet vai tu esi ievērojusi, ka tie ir mīksti un smalki — mīkstāki un smalkāki nekā citām?

— Esmu ievērojusi, — Li Vana strupi atteica, jo viņai nepatika šāda sīka viņas sievišķīgo trūkumu analizē.

— Jau gads, kopš es aizvedu tevi no tavas cilts, — viņš turpināja, — bet tu arvien vēl esi tikpat bikla un baidies no manis tāpat kā toreiz, kad es pirmoreiz uz tevi paskatījos. Kāpēc tā?

Li Vana papurināja galvu.

— Es baidos 110 tevis, Kanim, tu esi tik liels un tik svešāds. Bet arī pirms tam, kad tu uz mani paskatījies, es baidījos no visiem jaunajiem vīriešiem. Es nezinu… nemāku pateikt… tikai man ir tāda sajūta, it kā es ne­būtu piemērota viņiem, it kā …

— Nu, nu, — Kanims nepacietīgi skubināja.

— It kā viņi nebūtu no manas sugas.

— Ne no tavas sugas? — viņš gausi atkārtoja. — Bet kāda tad ir tava suga?

— Es nezinu, es … — Viņa apjukusi nopurināja galvu.

— Es nemāku izteikt vārdos, kā es to izjūtu. Es biju tāda kā sveša. Es nelīdzinājos citām meitenēm, kas koķetēda­mas vilināja jauniešus. Es tā nespēju uzvesties. Man šķita, ka tas ir nepareizi, ka tas ir pat slikti.

— Saki — ko tu atceries pašu pirmo? — Kanims ne­gaidīti noprasīja.

— Pauvakānu, savu māti.

— Bet vēl agrāk, pirms Pauvakānas?

— Neko citu.

Bet Kanims, ar skatienu urbdamies Li Vanas acis, iespiedās viņas dvēseles slēptākajās dzīlēs un redzēja to svārstāmies.

— Padomā, Li Vana, padomā labi cieši! — viņš uzstāja.

Li Vana stomījās, un acis tai bija žēlabainas un lūdzo­šas, taču viņa griba ņēma virsroku un rautin izrāva no viņas lūpām negribīgus vārdus.

— Bet tie bija tikai sapņi, Kanim, agrās bērnības ne­lāga sapņi — kā ēnas no lietām, kuru nemaz nav. Tā kādreiz suņi, gulēdami siltā saulītē, kaut ko redz sapņos un žēli smilkst.

— Pastāsti man, — viņš pavēlēja, — par to, kas bija pirms Pauvakānas, tavas mātes.

— Es visu esmu aizmirsusi, — viņa turējās pretī.

— Bērns būdama, es sapņoju nomodā, ar vaļējām acīm dienas laikā, bet, kad es stāstīju par visu dīvaino, ko esmu redzējusi, mani izsmēja, un citi bērni baidījās un vairījās no manis. Bet, ja es par to, ko esmu redzējusi, stāstīju Pauvakānai, viņa mani izbāra un teica, ka tie esot slikti sapņi; viņa mani pēra arī. Man liekas, 'tā bija slimība, tikpat kā krītamā kaite, kas uzbrūk veciem vī­riem; ar laiku es atveseļojos un vairs nesapņoju. Bet ta­gad … es vairs nevaru atcerēties, — viņa satrauktā mulsā spieda roku pie pieres, — tie ir kaut kur te, bet es tos nespēju atrast, tikai vienu …

— Tikai vienu … — Kanims atkārtoja, viņu uzmundri­nādams.

— Tikai vienu redzējumu. Bet tu smiesies par tā apla­mību, tas ir tik neticams.

— Nē, Li Vana. Sapņi paliek sapņi. Varbūt tie ir at­miņas par citām dzīvēm, ko esam dzīvojuši. Es reiz esmu bijis alnis. Pēc tā, ko esmu redzējis un dzirdējis pa sap­ņiem, noteikti ticu, ka esmu bijis alnis.

Kaut gan Kanims pūlējās neko neizrādīt, skaidri bija manāma viņa augošā nepacietība, taču Li Vana, cenzda­mās sameklēt vārdus, ar kuriem attēlot redzēto, nekā ne­pamanīja.

— Es redzu sniegkupenām klātu klajumu starp ko­kiem, — viņa iesāka, — un pāri sniegam stiepjas pēdu sliede — tur kāds cilvēks ar mokām rāpojis uz cejiem, bal­stīdamies uz rokām. Un es redzu ari šo cilvēku sniegā, un šķiet, ka skatos viņā pavisam tuvu. Viņš nav līdzīgs īstam cilvēkam, jo viņam ir mati uz sejas, daudz matu, un šie mati, kas klāj viņa seju un galvu, ir dzelteni ka zebiek­stes vasaras akots. Acis viņam aizvērtas, bet tās atveras un meklējot raugās apkārt. Tās ir zilas kā debesis, tās ielūkojas manī un tad vairs neko nemeklē. Un viņa rokas sakustas — lēni, it kā aiz vārguma, un es jūtu …

— Jā, — Kanims piesmakušā čukstā paskubināja. — Tu jūti?…

— Nē! Ne! — Li Vana steigšus atsaucas. — Es neko nejūtu. Vai tad es teicu, ka jūtu? Es tā nedomāju. Nevar taču būt, ka es varētu tā domāt. Es redzu, es vienigi redzu, un tas arī ir viss, ko es redzu, — cilvēks sniegā, acis zilas kā debess un mati kā zebiekstes spalva. Esmu to ska­tījusi daudz reižu, un allaž tas ir viens un tas pats — cilvēks sniegā …

— Bet vai pati sevi tu redzi? — Kanims jautāja, pa­liecies uz priekšu, un cieši raudzījās Li Vanā. — Vai esi kādreiz redzējusi sevi kopā ar šo cilvēku sniegā?

— Kā es varētu redzēt pati sevi? Vai tad es neesmu īstenībā?

Kanima muskuļi atslāba, un viņš ērti atzvila atpakaļ ar līksmu apmierinātības izteiksmi acīs, kuras gan pavērsa sānis, lai sieva tās nepamanītu.

— Es tev paskaidrošu, Li Vana, — viņš apņēmīgā tonī sacīja. — Kad tu visu to redzēji, tu kādā iepriekšējā dzīvē biji putniņš, mazs putniņš, un šīs atmiņas tev saglabā­jušās vēl tagad. Tur nav nekā neparasta. Es kādreiz esmu bijis alnis, un mans tēva tēvs pēc nāves kļuva par lāci—• tā teica šamanis, bet šamanis taču nemelo. Tā mēs pa dievu taku pārejam no dzīves uz dzīvi, un vienīgi dievi to visu zina un saprot. Sapņi un sapņu ēnas — tās ir at­miņas, nekas vairāk, un suns, kas piesaulē pa miegam smilkst, neapšaubāmi atceras agrākās dzīves notikumus. Āre, Bašs kādreiz ir bijis karavīrs. Esmu cieši pārliecināts, ka viņš ir bijis karavīrs.

Kanims pasvieda sunim kaulu un piecēlās.

— Celies, posīsimies. Saule gan vēl ir karsta, bet vē­sāks jau arī vairs nekļūs.

— Un baltie cilvēki — kādi viņi ir? — Li Vana, saņē­musi drosmi, ievaicājās.

— Tādi paši kā es un tu, — viņš atbildēja, — tikai viņu āda nav tik tumša. Tu būsi pie viņiem, pirms vēl diena izdzisīs.

Kanims piesēja guļamo pārsegu pie sava simt piecdes­mit mārciņu smagā saiņa, notriepa seju ar šķidriem mā­liem un apsēdas atpūsties, kamēr Li Vana būs apkrāvusi suņus. Olo sarāvās čokurā, redzēdams rungu viņas rokās, un bez kādas pretošanās ļāva sev piesprādzēt vairāk nekā četrdesmit mārciņu smago saini. Bet Bašs bija neapmie­rināts un nikns, kad viņam ar varu uzsēja nastu, viņš, nespēdams valdīties, ņurdēja un rūca. Kamēr Li Vana sa­vilka siksnas ciešāk, suns bozās un ņirdza zobus, mez­dams uz viņu ļaunus skatienus te no sāniem, te atpakaļ pār plecu. Kanims pasmējās un piebilda:

— Vai es neteicu, ka viņš reiz bijis dižs karavīrs?

Šīs zvērādas aizies par dārgu cenu, — viņš pieme­tināja, aplikdams ap galvu nesamo siksnu un itin viegli paceldams savu saini no zemes. — Dārgu cenu. Par šā­dām mantām baltie cilvēki labi maksā, jo viņiem nav laika medīt un viņi ir vārīgi pret aukstumu. Drīz mēs dzīrosim, Li Vana, tā, kā tu vēl neesi dzīrojusi nevienā no iepriek­šējām dzīvēm.