Dzeks Londons: Li Vana ar gaišo ādu

Viņa kaut ko nomurmināja, pateicīga un atzinīga par sava kunga visžēlīgo labvēlību, uzmeta plecos siksnas un salīka zem nastas svara.

— Kad es nākamreiz piedzimšu, es vēlētos piedzimt

par balto cilvēku, — Kanims noteica un sāka vienmērīgi soļot pa taku, kas veda lejup dziļā aizā.

Kanimam cieši pa pēdām sekoja suņi, Li Vana gāja pēdējā. Tomēr domas viņai kavējās tālumā, aiz Ledus kalniem austrumu pusē, sīkajā zemes stūrītī, kur pagājusi viņas bērnība. Li Vana atcerējās, ka jau bērnu dienās viņu bija uzlūkojuši par tādu dīvainu, it kā viņai būtu kāda kaite. Nu jā, viņa taču mēdza redzēt sapņus ar vaļē­jām acīm, un par tiem redzējumiem, ko pastāstīja, da­būja gan rājienus, gan brāzienus, līdz pēdīgi ar gadiem šie sapņi izbeidzās. Taču ne pavisam. Kad Li Vana bija pieaugusi, viņa vairs nesapņoja nomodā, bet miegā murgi viņu neatstāja, un dažu nakti meitene nomocījās kā ar lietuvēnu, skatīdama netveramas ēnas, neskaidras un ne­sakarīgas. Saruna ar Kanimu bija Li Vanu satraukusi, un visu laiku, soļodama pa taku, kas līkumoja lejup pa ūdensšķirtnes grēdu nogāzi, viņa domās kavējās pie sa­viem fantastiskajiem sapņu redzējumiem.

— Atvilksim elpu, — teica Kanims, kad viņi pusceļā bija šķērsojuši galveno strautu.

Viņš pieslēja savu nastu uz klints izciļņa, nobraucīja no pieres nesamo siksnu un apsēdās. Li Vana atsēdās vi­ņam līdzās, un abi suņi elsodami izlaidās zemē tiem bla­kus. Pie kājām viņiem burbuļoja no pakalniem plūstošā ledaina urga, bet ūdens tajā bija duļķains un neskaidrs, it kā pēc zemes nobrukuma.

— Kāpēc tā? — Li Vana jautāja.

— Tāpēc, ka baltie cilvēki rok zemi. Ieklausies! — Ka­nims pacēla roku, un viņ'a saklausīja gan lāpstu un kapļu šķindēšanu, gan arī cilvēku balsis. — Viņi ir traki aiz zelta un rokas bez mitas, lai to sameklētu.' Zelts? Tas ir dzeltens, to atrod zemē, un viņi to uzskata par milzu vērtību. Ar zeltu mēro arī cenas.

Bet Li Vanas apkārt klīstošās acis bija kaut ko ievēro­jušas, un viņa vairs nemaz neklausījās. Dažus jardus ze­māk, pa daļai jaunu eglīšu zaru aizsegts, zvilnēja baļķu cirtnis, un pāri tam slīga velēnu jumts. Li Vana nodre­bēja, un visi sapņu tēli sarosījās un samudžinājās viņas galvā.

— Kanim, — viņa čukstēja it kā drudžaina priekšno­jautā, — Kanim, kas tas ir?

— Ta ir baltā cilvēka tipi, tajā viņš ēd un guļ.

401

Viņa to alksmīgi vēroja, ar vienu skatienu aptverdama

26 — Džeks Londons — I sēj.

tas vērtīgas īpašības, un atkal notrīsēja nesaprotama sa­traukumā.

— Tur vajag būt silti sala laikā, — viņa teica skaļā balsī, juzdama, ka no lūpām grasās raisīties kādas svešā­das skaņas. Viņa juta nepieciešamību tās izrunāt, taču neuzdrīkstējās, un tai brīdī Kanims teica:

— To sauc par būdu.

Li Vanas sirds sparīgi salēcās. Šīs skaņas! Tieši tās pašas skaņas! Pēkšņās izbailēs viņa pavērās apkārt. Kā viņa varēja zināt šo svešo vārdu, ne reizi to vēl nedzir­dējusi? Kā tas var būt? Un tad pēkšņi — pusizbīlī un puslīksmē — Li Vana pirmoreiz mūžā atskārta, ka sapņi tai pateikuši priekšā kaut ko saprotamu un nozīmīgu.

— Būda, — viņa klusu atkārtoja. — Būda.

Nesakarīgu sapņu tēlu jūklis uzvirmoja viņas galvā,

viņai uznāca reibonis un sirds vai stājās pukstēt. Ēnas un rēgaini priekšmetu atveidi, neizprotamas asociācijas plūsmoja un virpuļoja viņā, un velti viņa pūlējās tās uz­tvert un apjēgt. Li Vana nojauta, ka šajā atmiņu burzmā meklējama visu noslēpumu atslēga; ja tikai viņa spētu to satvert un saturēt ciet, viss acumirklī kļūtu skaidrs un vienkāršs …

O, Kanim! Ak, Pauvakāna! Ak, rēgi un tēli, — kas tad tas?

Viņa pavērsās pret Kanimu mēma un dreboša, savu sapņu tēlu neprātīgā burzguļa pievārēta. Viņa jutās vārga un slima, klausīdamās valdzinošajās skaņas, kas brīnu­mainos ritmos viļņoja šurp no būdas.

— Aha, vijole, — Kanims, rādīdams savu gudrību, ne­vērīgi izmeta.

Li Vana pat nesaklausīja šos vārdus, jo augoša aiz­grābtībā viņai šķita, ka nupat, nupat viss pēdīgi kļūs skaidrs. Tūdaļ, tūdaļ! — viņa domāja. Pēkšņi it kā migla aizplīvuroja viņas acis, un pa vaigiem sāka ritēt asaras. Noslēpums sāka atsegties, bet viņu pašu pārvarēja vār­gums. Kaut nu viņa spētu noturēties pietiekami ilgi! Kaut nu … bet zeme visapkart piepeši it kā salocījās un sa­čokurojās, un pakalni sāka šūpoties visgarām debess ma­lai; Li Vana pietrūkās kājās un iekliedzās: — Tēti! Tēti!— Bet tad saule sagriezās virpulī, negaidot uzvēlās tumsa, un Li Vana visā garuma nogāzās starp akmeņiem ar seju lejup.

Kanims pieliecās pārbaudīt, vai smaga nasta krītot nav

pārlauzusi sievai sprandu, tad atvieglots nomurdēja kaut ko un sāka Li Vanu apšļākt ar ūdeni no strauta. Viņa lēnām atžilba un, saraustīti elsodama, pacēlās sēdus.

— Nav labi, ja karsta saule spīd uz galvas, — Ka­mīns aizrādīja.

Li Vana atbildēja:

— Nē, nav gan labi, un arī nasta mani ir nomocījusi.

— Mēs ierīkosim apmetni tā paagrāk, lai tu varētu labi izgulēties un atgūt spēkus, — viņš laipni teica. — Un, ja mēs tūdaļ iesim tālāk, tad ātrāk tiksim pie gulēšanas.

Li Vana, ne vārda neteikusi, paklausīgi pieslējās kājās un grīļodamās uztramdīja suņus. Viņa mehāniski pieska­ņojas vīra vienmērīgajai gaitai un, tikko uzdrošinādamās ievilkt elpu, sekoja tam garām būdai. Taču no turienes vairs neviļņoja nekādas skaņas, kaut gan durvis stāvēja vaļa un no skārda dūmeņa mutuļodama cēlās dūmu strūkla.

Strauta līkumā viņi uzdūrās kādam cilvēkam ar baltu ādu un zilām acīm, un Li Vana uz mirkli skatīja savā priekšā kādu citu cilvēku sniegā. Tomēr redzējums bija miglains, jo no visa pārdzīvotā sieviete bija slāba un gurdena. Taču viņa ziņkārīgi apskatīja šo cilvēku, un arī Kanims apstājās, lai pavērotu tā darbu. Vīrietis skaloja granti lielā, plakanā bļoda, turēdams to ieslīpi un riņķ­veidīgi kustinādams. Kamēr abi skatījās, vīrietis ar strauju kustību izšļāca ūdeni, un bļodas dibenā platā strē­melē mirguļoja dzeltenais zelts.

— Šis strauts ir ļoti bagāts, — Kanims teica sievai, kad abi atkal uzsāka ceļu. — Kādreiz es arī sameklēšu šādu strautu, un tad es kļūšu liels vīrs.

Arvien biežāk viņi redzēja gan būdas, gan cilvēkus, un pēdīgi viņu acu priekšā atklājās strauta gultnes gal­venā krātuve. Tā bija iznīcības un postažas aina. Zeme visapkārt bija uzvandīta un izkārpīta, it kā te milži būtu cīkstējušies. Malu malās slējās augstu sabērtas smilšu kaudzes, bet starp tam rēgojās lielas bedres, grāvji un dziļi ierakumi, kur biezais zemes slānis bija izrakņāts līdz pamatnes iezim. Strauts te bija zaudējis ierauto gultni, un tā ūdeņi bija gan sapludināti aiz dambjiem, gan sadalīti attekās, gan, milzu ūdensratu pacelti aug­stās caurulēs, brāzās pa gaisu, no kurienes lāsoja un strūkloja dīķos un lāmās, — tūkstošējādos veidos ūdeņi tika izmantoti cilvēku vajadzībām. Visi koki piekrastes

pakalnos bija nocirsti, bet kailās nogāzes izrobotas un izvagotas ar garām baļķu teknēm un pārbaudes raku­miem. Un viscaur kā milzu skudru pūznis mudžēja cilvēku bari — dubļiem notriepušies, netīri, noskranduši tie kā- paļāja pašu izraktajās bedrēs iekšā un ārā, kā lieli vaguli rāpoja gar ūdens novada kanāliem, sviedriem noplūduši, pūlējās ap smilšu kaudzēm, tās nemitīgi pārsijādami, — cik tālu vien acis sniedza, visur kūņojās cilvēki, pat pakalnu virsotnēs, rakādami, plosīdami un kašādami dabas sej u.