Dzeks Londons: Li Vana ar gaišo ādu

Taču viņa to teica savā valodā — valodā, kāuā runāja vienīgi sīkajā zemes stūrītī, — un svešās sievietes viņu nesaprata.

— Vai man neaiziet pēc palīgiem? — mis Gidingsa šļupstēja.

— Man šķiet, šī nabaga radībiņa ir nekaitīga, — misis van Vika atteica. — Bet tu apskati viņas zvērādu drānas, kaut arī tās ir noskrandušas, ceļojot nonēsātas un tam­līdzīgi. Tik tiešām unikāls eksponāts. Es tās nopirkšu sa­vai kolekcijai. Iedod, lūdzu, manu maisiņu, Mirtla, un sagatavo svarus.

Li Vana vēroja viņas lūpu kustības, tomēr vārdu jēgu nespēja izlobīt, un tad viņa pirmo reizi, mocīdamās ne­ziņā un nespēdama izšķirties, aptvēra, ka viņām abām nav itin nekādas iespejas sazināties.

Kaismīgi izjuzdama savu mēmumu, Li Vana plaši iepleta rokas un iekliedzās:

— Ak, sieviete, tu esi rnana māsa!

Asaras viņai ritēja pa vaigiem, tik ļoti viņa tiecās pēc tuvības ar šīm sievietēm, un aizlūstošā balss liecināja par bēdām, ko viņa neprata izteikt. Mis Gidingsa sāka trīcēt, un pat misis van Vika juta satraukumu.

— Es gribu dzīvot tā, kā dzīvojat jūs. Jūsu ceļi ir mani ceļi, un lai mūsu ceļi ietu kopā. Mans vīrs ir Kanims, Kanoe, viņš ir liels, viņš man ir svešs, un es baidos no viņa. Viņa taka ir visa pasaule, un gala tai nav, bet es esmu nogurusi. Mana māte bija līdzīga tev, viņai bija tādi mati kā tev un acis arī. Toreiz dzīve man bija jauka un saule spīdēja silti.

Viņa pazemīgi noslīga ceļos un nolieca galvu pie misis van Vikas kājām. Taču misis van Vika, Li Vanas kaismes sabiedēta, pakāpās atpakaļ.

Li Vana piecēlās kājās un aizelsdamās centās kaut ko pateikt. Taču neklausīgās lupas nespēja izveidot vārdus, kas izteiktu to, ko viņa izjuta, — ka viņa ir piederīga pie šo sieviešu cilts.

— Vai pārdot? Tu pārdot? — misis van Vika prašņāja, pēc augstāk situētu cilvēku paražas sākdama runāt lau­zītā šejieniešu žargonā.

Lai parādītu, ko vēlas, misis van Vika piedūrās Li Va­nas noskrandušajām zvērādām un tad iebēra trauciņā mazliet zelta smilšu. Viņa pamaisīja smiltis un kārdinā­dama ļāva dzelteni vizošajām strūkliņām sijāties caur pirkstiem. Taču Li Vana redzēja vienīgi šos pirkstus, bal­tus kā piens, skaisti veidotus, rožaino, dārgakmeņiem līdzīgo nagu galos pavisam tieviņus. Viņa pastiepa līdzās savu roku, sastrādātu un tulznainu, un sāka raudāt.

Misis van Vika nekā nesaprata.

— Zelts, — viņa drosmināja. — Labs zelts! Vai pār­dot? Vai mainīt pret mainīt? — Un viņa atkal pieskārās Li Vanas zvērādu apģērbam. — Cik gribi? Vai pārdot? Cik gribi? — viņa tincināja, braucīdama zvērādu pret spalvu, lai pārbaudītu ar dzīslām sašūto vīli.

Tomēr Li Vana bija tikpat kurla, cik mēma un svešās sievietes runai neveltīja nekādu vērību. Neveiksmes ap­ziņa viņu bija satriekusi. Kā pierādīt savu vienlīdzību šīm sievietēm? Jo Li Vana zināja, ka ir no vienas cilts ar tām, ka viņas ir asinsmāsas. Li Vanas acis satrau­kumā šaudījās apkārt pa istabu, ievērodamas gan mīkstos aizkarus gar sienām, gan sieviešu tērpus, gan ovālo spo­guli un smalkos tualetes nieciņus zem tā. Šie priekšmeti viņai šķita kā spoki, jo tādus viņa jau kādreiz bija re­dzējusi, un, kad Li Vana tos uzskatīja, viņas lūpas gluži neviļus veidoja vārdus, kas drebēdami lauzās no rīkles. Te viņā uzdzirkstīja kāda doma, un viņa tūdaļ sasparojās. Jābūt mierīgai. Jāvalda pār sevi, jo šoreiz nedrīkst būt nekādu pārpratumu, citādi… Li Vana sadrebinājās, ap­spiezdama asarainas elsas, un saņēmās.

Viņa uzlika roku uz galda.

— Galds, — viņa skaidri un uzsvērti izrunāja. Un vēlreiz atkārtoja: — Galds.

Li Vana palūkojās uz misis van Viku, un tā apstipri­noši pamāja. Li Vana aizelsās sajūsmā, taču piespieda savu gribu paklausīt un savaldījās.

— Pavards, — viņa turpināja. — Pavards.

Ar katru misis van Vikas apstiprinošo galvas mājienu Li Vanas sajūsma auga augumā. Brīžam stomīdamās un apklusdama, brīžam runādama drudžainā steigā — cik gausi vai ātri laimējās atcerēties aizmirstos vārdus —, viņa virzījās pa būdu šurp un turp, nosaukdama priekš­metu pēc priekšmeta. Pēdīgi viņa apklusa un izcīnītas uzvaras apziņa palika stāvam, stalti izslējusies, ar at­mestu galvu, nepacietīgi gaidīdama atzinību.

— Kaķis, — misis van Vika smiedamās teica un izsauca pa balsieniem, kā to dara bērnudārzā: — Ka ķis pe-li no-ķē-ris.

Li Vana svinīgi palocīja galvu. Nu pēdīgi šīs sievietes sāka viņu saprast. No šīs domas asinis saskrēja viņas bronzas krāsas vaigos, un viņa smaidīdama sāka jo spa­rīgāk māt ar galvu. ,

Misis van Vika pagriezās pret biedreni.

— Jādomā, kādā misijā sagrābājusi šādas tādas valo­das drumstalas un nu atnākusi palielīties.

— Protams, — mis Gidingsa nospurcās. — Kāda muļ­ķī te! Kavē tikai mums miegu ar savu plātīšanos.

— Bet es tomēr gribu dabūt šo virsjaku, kaut arī no­valkāta, tā tomēr ir meistarīgi darināta — lielisks pa- raugeksemplārs. — Viņa atkal pievērsās viešņai. — Mai­nīt pret mainīt? Tu! Mainīt pret mainīt? Cik gribi? Nu? Nu paklau — cik gribi?

— Varbūt viņa vēlētos kādu kleitu vai ko tamlīdzīgu, — mis Gidingsa ierosinaja.

Misis van Vika piegāja Li Vanai cieši klāt un ar zīmēm rādīja, ka grib mainīt savu apmetni pret viņas virsjaku. Lai būtu labāk saprotams, viņa satvēra Li Vanas roku un piespieda to pie mežģīnēm un lentītēm virs savām kuplajām krūtīm, bružādama viņas pirkstus pa audumu, lai taču sajūt, cik tas mīksts. Dārgakmeņiem rotātais tan- renītis, ar ko apmetņa šķēlums bija vaļīgi sasprausts, at- spruka vaļā, un tērpa priekšdaļa vienā pusē pavērās, at­segdama stingru, baltu, bērna mutītes neskartu krūti.

Misis van Vika aukstasinīgi novērsa nekārtību, bet Li Vana, skaudri iekliegdamās, sāka raustīt un plēst sava kažokādas krekla priekšpusi, līdz atklājās viņas krūtis — tikpat stingras un baltas kā Evelinai van Vikai. Kaut ko nesakarīgu murminādama un strauji žestikulēdama, viņa centās pierādīt šīm sievietēm, ka ir tām radniecīga.

— Jauktene, — misis van Vika piezīmēja. — Es jau tā spriedu pēc viņas matiem.

Mis Gidingsa šķebīgi nokratīja roku.

— Lepojas ar sava tēva balto ādu. Cik pretīgi! Iedod viņai kaut ko, Evelin, un liec, lai iet prom.

Taču otra sieviete nopūtās.

— Nabaga radībiņa, gribētos viņai kaut kā palīdzēt.

Ārpusē grants nošvīkstēja zem smagu kāju soļiem. Bū­das durvis tika plaši atrautas vaļā, un telpā stalti ieso­ļoja Kanims. Mis Gidingsa, šķizdama jau nāvi zobu galā, spalgi iebrēcās, bet misis van Vika viesi sagaidīja saval­dīgi.

— Ko tu vēlies? — viņa vaicāja.

— Kā klājas? — Kanims tūdaļ pieklājīgi atbildēja, tai pašā laikā norādīdams uz Li Vanu. — Pēc savas sievas.

Viņš pastiepa roku, bet Li Vana to atgrūda.

— Runā, Kanim! Pasaki viņām, ka es esmu …

— Pauvakānas meita? Nē, kāda gan viņām gar to daļa? Labāk jau pateikšu viņām, ka tu esi slikta sieva, jo aiz- lavījies no vīra guļvietas, kad tam miegs bija slēdzis acis.

Viņš atkal pasniedzās pēc Li Vanas, bet tā aizbēga no viņa pie misis van Vikas, lūgdamās nokrita tai pie kājām un tiecās apskaut tās ceļus. Tomēr lēdija pakāpās atpakaļ un ar skatienu deva Kanimam atļauju. Viņš satvēra Li Vanu aiz padusēm un piecēla kājās. Viņa pretojās izmi­sīgā neprātā, līdz Kanima krūtis aiz piepūles sāka smagi cilāties un abi cīnīdamies bija aizriņķojuši līdz pusistabai.