Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Es nedzirdu norunāto zīmi.

— Kam zīme, ja tik dara darbu?

— Bet viņiem vajadzēja nocietināties pie klostera.

— Viņi būs izvēlējušies labāku izdevību.

— Es neredzu mūsu virsniekus.

— Es redzu.

— Ko?

— Kādu ar sarkanu spalvu.

— Pie velna, kundze!

— Kas ir?

— Ar sarkano spalvu ir Epernons! Monsieur Epernons ar zobenu rokā!

— Viņam ir atstāts zobens?

— Raganu nāve, viņš izrīko ļaudis!

— Mūsu ļaudis. Vai tā būtu nodevība?

— Kundze, tie nav mūsu ļaudis.

— Jūs esat jucis, Majēnvil!

Šai mirklī Luanjaks pirmajā vadā savicināja zobenu un iesaucās:

— Lai dzīvo karalis!

— Lai dzīvo karalis! — četrdesmit pieci sajūsmā atkārtoja.

Hercogiene nobālēja un nesamaņā saļima uz palodzes.

Drūmais Majēnvils satvēra zobenu. Viņš nezināja, vai namam neuzbruks. Brauciens gaismas un trokšņu jūklī turpinājās, sasniedza Belesbatu un tuvojās klosterim.

Boromē atkāpās. Luanjaks trenca zirgu tieši virsū mūkam. Saprātīgais Boromē redzēja, ka viss ir zaudēts, un tūlīt nojauta, ko darīt.

— Ceļu, ceļu! — Luanjaks spēcīgi kliedza. — Ceļu karalim!

Boromē zem kamzoļa bija jau izvilcis zobenu, bet tad iebāza atkal

makstī.

Kliedzienu, ieroču šķindoņas un lāpu samulsināts, Gorenflo izmantoja savas garīdznieka tiesības un no balkona svētīja karali.

Indriķis viņu redzēja un smaidīdams sveicināja.

Šis smaids Gorenflo apgaroja, jo liecināja par labvēlību, ko jakobīņu priors baudīja galmā, un arī viņš iesaucās:

— Lai dzīvo karalis!

Viņa skaļā balss varēja sagraut Parīzes Dievmātes katedrāli. Arī Boromē iesaucās:

— Lai dzīvo karalis!

— Lai dzīvo karalis! — mūki atkārtoja. Nošķinda ieroči.

— Pateicos, godājamo pater, pateicos! — Indriķis III skaļi sauca. Spožā uzvaras braucienā Indriķis atstāja klosteri, pamezdams Belesbatu

nakts tumsā.

Balkonā aiz apzeltītā ģerboņa vairoga ceļos noslīgusī hercogiene kāri aplūkoja katru seju, ko apspīdēja lāpu sārtā gaisma.

— O! — viņa iesaucās, norādīdama uz kādu jātnieku. — Redzat, redzat, Majēnvil!

— Jā, jauneklis, Majēnvila hercoga sūtnis, kalpo karalim!

— Mēs esam pazuduši! — hercogiene izdvesa.

— Mums steidzami ir jābēg, kundze, — Majēnvils aizrādīja. — Rīt uzvarētājs Valuā var atriebties.

— Mēs esam nodoti! — sauca hercogiene. — Šis jauneklis mūs ir nodevis. Viņš zina visu!

Karalis jau bija tālu. Viņš ar visiem pavadoņiem bija pazudis Svētā Antuāna vārtos, kas viņa priekšā atvērās un aiz viņa atkal aizdarījās.

.

Saticis Majēnas hercogu, Čiko devās projām, cik ātri vien spēja. Starp viņu un hercogu atkal bija gaidāma ciņa uz dzīvību vai nāvi.

— Uz priekšu! Uz priekšu! — sauca varonīgais gaskonietis, dodamies Bagensī virzienā. — Tagad ir vislielākā izdevība ar pasta zirgiem parādīt, ko var panākt, liekot lietā trīs ievērojamu personu — Indriķa Valuā, Modesta Gorenflo un Sebastjana Čiko — kopīgo naudu.

Čiko tūliņ pārvērtās par cienīgu kungu. Kopš viņš bija nopircis zirgu un stundas ceturksni sarunājies ar pasta pārvaldnieku, neviens valdnieks nebija ticis rūpīgāk apkalpots.

Uzkāpis seglos, viņš nolēma agrāk neapstāties, kamēr nebūs sasniedzis drošu vietu. Savā brašajā zirgā viņš šķita kā tēraudā liets, un pēc sešdesmit jūdzēm, ko viņš bija nojājis divdesmit stundās, Čiko nemaz nelikās noguris. Pēc trim dienām sasniedzis Bordo, viņš pirmo reizi apstājās, lai atvilktu elpu.

Viņš nopietnībā pārdomāja savu grūto uzdevumu, ko bija uzņēmies. Čiko zināja, ka Navarras Indriķis patiesībā nebija tas, kas šķita esam, un ka pret viņu vajadzēja izturēties visnotaļ uzmanīgi.

Tiklīdz viņš atradās mazajā Navarras valstī, kuras nabadzība Francijā bija kļuvusi par pamatu sakāmvārdam, Čiko izbrīnā ievēroja, ka neviena seja, neviena māja, neviens akmens vairs nepauda kādreizējo trūkumu, kādā viņš šo Francijas skaistāko provinci reiz bija atstājis.

Malkas cirtējs, kas, uz sava iemīļotā vērša pajūga atbalstījies, pagāja viņam garām, meitene īsos svārkos un vingru gaitu, kura uz galvas nesa ūdens krūzi, sirmgalvis, kas, balto galvu šūpodams, dziesmu par jaunību dudināja, saulē iedegušais bērns, kas rotaļājās piedurvē, viss runāja skaidru valodu, viss, ik soli sperot, sauca: „Redzi, te mīt laime!"

No kāda zemnieka Čiko uzzināja, ka viņu karalis atrodas Nerakā. Ceļā uz turieni viņš satika daudzus ļaudis, kas atgriezās no tirgus Kondomā.

Viņš dabūja dzirdēt, ka Navarras karalis dzīvo jautri un ka viņš bez atelpas metoties no vienas mīlas dēkas otrā.

Čiko bija ļoti priecīgs, ka ceļā saticis kādu jaunu katoļu mācītāju, aitu tirgotāju un virsnieku, kas viņam pievienojās Mondemarsānā.

Viņam šķita, ka šie ļaudis māca pazīt Navarras izglītību, tirdzniecību un kara mākslu. Mācītājs Čiko pastāstīja par sonetiem, ko karalis veltījis savai mīļākajai, daiļajai Fosēzai, Renē MontmorensI, barona Fosē meitai.

— Parīzē runā, — iebilda Čiko, — ka Viņa Majestāte Navarras karalis neprātīgi iemīlējies Rebūra jaunkundzē.

— O, tas bija Po, — atbildēja virsnieks.

— Jā, jā, tas bija Po, — mācītājs apliecināja.

— Jā, tas bija Po, — pievienojās tirgotājs. Viņš kā jau vienkāršs pilsonis mazāk zināja par valdnieka dēkām.

— Kā! — iesaucās Čiko. — Vai tad karalim katrā pilsētā ir sava mīļākā?

— Iespējams, — atbildēja virsnieks, — jo, cik man zināms, tad Kastilnoderas garnizonā viņš dievināja Dajēlas jaunkundzi.

— Pagaidiet! — attrauca Čiko. — Vai Dajēlas jaunkundzi, grieķieti?

— Jā, — atbildēja mācītājs, — Kipras salas iedzimto.

— Piedodiet! — sacīja tirgotājs, priecādamies, ka arī var kādu vārdu iebilst, — es esmu no Ažēnas.

— Nu un tad?

— Es varu apgalvot, ka Ažēnā karalis pazina kādu Tenjonvilas jaunkundzi.

— Pie velna! — iesaucās Čiko. — Kāds dedzīgs mīlētājs! Bet es pazinu Dajēlas jaunkundzes ģimeni…

— Dajēlas jaunkundze bija ļoti greizsirdīga. Viņai bija mazs, skaists duncis, ko viņa nēsāja savā rokdarbu somiņā, un kādā dienā, kad karalis aizceļoja, viņš dunci paņēma līdz, aizbildinādamies, ka viņš nevēlas, lai viņa vietnieku pārsteigtu kļūmīgs liktenis.

— Un tagad Viņa Majestāte pieder Rebūra jaunkundzei? — jautāja Čiko.

— Gluži otrādi, — atbildēja mācītājs, — viņi ir saķildojušies. Karaliene Margo pierunāja karali pāriet no Po uz Neraku, un tā šī mīla izjuka.

— Tātad karaļa jaunā kaislība ir Fosēze? — vaicāja Čiko.

— Mans Dievs, jā!

— Un karaliene savas sāpes uztic Pestitāja tēlam, — paskaidroja mācītājs.

— Karaliene par to neko nezina, — aizrādīja virsnieks.

— O, tas nav iespējams, — atteica Čiko.

— Kāpēc? — jautāja virsnieks.

— Neraka nav tik liela pilsēta, lai tajā kaut kas paliktu apslēpts.

— O, kas attiecas uz to, — sacīja garīdznieks, — tur ir parks, un parkā ir alejas trīs tūkstošu soļu garumā. Tās apdēstītas ar cipresēm, platanām un palmām. Tur ir tāda ēna, ka dienā nevar redzēt desmit soļu attālumā. Padomājiet, kas tad gan naktī tur ir saredzams.