Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Ārā pūta salts ziemeļaustrumu vējš. Sentmalēns mēģināja iekārtoties pie kamīna, kur cerēja sasildīties un pasnaust, kad Luanjaka roka pieskārās viņa plecam.

— Šodien jūs nemaz nedrīkstat gulēt! — viņš bargi pavēlēja. — Mostieties Sentmalēn!

— Es varu arī negulēt četrpadsmit dienas, ja tas ir vajadzīgs, — jauneklis atbildēja.

— Žēl, ka man nav neviena izpalīga, — Luanjaks piebilda.

— O, nav vajadzīgs, ka jūs meklējat kādu citu, — Sentmalēns viņu pārtrauca. — Ja vajadzīgs, es varu negulēt veselu mēnesi.

— Nelielieties!

— Kas man jādara?

— Jākāpj atkal zirgā un jādodas uz Parīzi.

— Esmu gatavs.

— Labi. Dodieties uz četrdesmit piecu dzīvokli! Pamodiniet visus, bet tā, lai neviens nezinātu, kurp jāiet un kas jādara. To drīkstēs zināt tikai trīs vadoņi, kurus es norādīšu.

— Jūsu pavēles tiks izpildītas.

— Klausieties tālāk! Četrpadsmit vīrus atstājiet pie Svētā Antuāna vārtiem. Piecpadsmit vīrus novietojiet pusceļā, bet pārējos četrpadsmit atvediet šurp!

— Labi, monsieur Luanjak. Bet kad man Parīze jāatstāj?

— Tumsai iestājoties.

— Zirgos vai ar kājām?

— Zirgos.

— Ar kādiem ieročiem?

— Visiem: dunčiem, zobeniem un pistolēm.

— Bruņās?

— Bruņās.

— Pārējās pavēles, godātais kungs.

— Te būs trīs vēstules: viena monsieur Šalabram, otra monsieur Birānam un trešā jums. Monsieur Šalabrs vadīs pirmo vadu, monsieur Birāns — otro, bet jūs — trešo.

— Ļoti labi.

— Šīs vēstules attaisiet tikai pulksten sešos. Monsieur Šalabrs atplēsīs savējo pie Svētā Antuāna vārtiem, monsieur Birāns pie — Tobija Krusta, jūs savējo — pie Donžonas vārtiem.

— Vai mums ir jāsteidzas?

— Cik vien zirgi jaudā skriet. Tikai neradiet aizdomas. Parīzi atstādami, novirzieties katrs pa savu ceļu: monsieur Šalabrs — pa Burdēla vārtiem, monsieur Birāns — pa Tempļa vārtiem, bet jūs, kam jāveic garākais ceļš, dodieties tieši caur Svētā Antuāna vārtiem.

— Ļoti labi.

— Pārējos norīkojumus atradīsit šajas vēstulēs. Ejiet!

Sentmalēns palocījās un gatavojās doties projām.

— Klausieties! — Luanjaks uzsauca. — No šej ienes līdz Tobija Krustam jājiet, cik ātri vien vēlaties, bet tālāk tikai soļos. Līdz naktij jums vēl ir divas stundas, ar ko pilnīgi pietiek.

— Labi, monsieur Luanjak.

— Vai jūs labi sapratāt, vai man pavēle vēlreiz jāatkārto?

— Nebūs vajadzīgs, godātais kungs.

— Laimīgu ceļu, monsieur Sentmalēn!

Luanjaks apgriezās un, piešiem žvadzot, aizgāja uz savu istabu.

— Četrpadsmit — pirmajā vadā, piecpadsmit — otrajā un četrpads­mit — trešajā. Tātad Ernotonu viņš neieskaita, un viņš pie četrdesmit pieciem vairs nepieder, — Sentmalēns prātoja.

Lepnumā uzpūties, viņš devās izpildīt savu uzdevumu. Pusstundu viņš auļoja līdz Tobija Krustam, pēc stundas ceturkšņa viņš atradās četrdesmit piecu mītnē.

Pulkstenis bija tikai pusseši, un Sentmalēns atrada savus ļaudis vēl nomodā visjautrākā omā. Bet viens vārds lika tiem nolikt visas vīna glāzes.

— Zirgos, mani kungi! — Sentmalēns pavēlēja.

Tad viņš pasauca Šalabru un Birānu un paskaidroja Luanjaka pavēli.

Citi jau bruņodamies turpināja vēl dzert vīnu, citi paguva sakārtoties ātrāk.

Visus pārbaudīja. Bija tikai četrdesmit četri vīri.

— Monsieur Ernotona de Šarmēna trūkst, — Šalabrs aizrādīja.

Sentmalēna sirds ietrīcējās dziļā priekā un atsaucās arī lūpas, kas

savilkās smaidā…

Četrdesmit četri viri aizjāja norādītajos virzienos: monsieur Šalabrs ar trīspadsmit vīriem aizjāja caur Burdēla vārtiem, monsieur Birāns ar četrpadsmit vīriem — caur Tempļa vārtiem un Sentmalēns ar četrpadsmit vīru lielu vadu — caur Svētā Antuāna vārtiem.

Ernotons, par kuru Sentmalēns domāja, ka viņš ir pazudis, neko nenojauzdams, sekoja savai laimes zvaigznei.

Sākumā viņš tiešām cerēja, ka Monpansjē hercogiene atradīsies Gīzu pilī, uz kurieni viņš arī vispirms devās.

Kad viņš pieklauvēja pie lielajiem vārtiem, kuri ļoti uzmanīgi pavērās, un kad viņš apvaicājās par hercogieni, viņu izzoboja. Bet kad viņš neatlaidās, tam pateica, ka viņas augstība dzīvojot Skasovā, nevis Parīzē.

Ernotons par šo atbildi nernaz neuztraucās.

Kad viņš pastāstīja, ka viņam ir Majēnas hercoga vēstule, kas jānodod hercogienei, kalps strauji paskaidroja:

— Es nezinu, vai Monpansjē hercogiene atrodas Parīzē vai kaut kur tuvumā. Dodieties uz Svētā Antuāna priekšpilsētu, kur atrodas Belesbatas vasarnīca, kas pieder hercogienes kundzei. Tā atrodas Nansī ceja kreisajā pusē. Gan tur būs kāds kalpotājs, kas pateiks, kur hercogienes kundze patlaban atrodas.

Ernotons palocīja galvu un devās uz Svētā Antuāna priekšpilsētu. Norādīto vasarnīcu nenācās grūti atrast.

Bet arī te viņu saņēma loti neuzticīgi, līdz viņš paskaidroja sava apmeklējuma iemeslu. Kalpotājs aizgāja. Drīz viņš atgriezās ar otru kalpotāju.

— Nododiet man zirgu un sekojiet manam biedram! — viņš sacīja. — Jūs sastapsit kādu, kas jums dos labāku atbildi.

Ernotons sekoja kalpam, mirkli pagaidīja priekšistabā, līdz kalpotājs viņu pieteica, pēc tam tika ievests krāšņā telpā, kurā kāda dāma nodarbojās ar izšuvumiem. Viņa bija pagriezusi muguru.

— Ieradies Majēnas hercoga sūtnis, godātā kundze, — kalpotājs ziņoja.

Viņa pagriezās. Ernotons iekliedzās:

— Jūs, madame!

Viņš tūlīt bija pazinis savu pāžu un nepazīstamo dāmu nestuvēs.

— Jūs! — arī dāma iesaucās un nosvieda izšuvumu.

Tad viņa pamāja, lai kalpotājs aiziet.

— Jūs dzīvojat Monpansjē hercogienes namā? — pārsteigtais Ernotons ievaicājās.

— Jā, — nepazīstamā atbildēja. — Bet kā jūs kjuvāt par Majēnas hercoga sūtni?

— Dažādu apstākļu dēļ, kurus es nevarēju paredzēt un par ko nav vērts stāstīt, — Ernotons uzmanīgi atbildēja.

— Jūs esat ļoti atturīgs, — dāma pasmaidīja.

— Tādam ir jābūt, madame.

— Es nedomāju, ka jums jābūt tik atturīgam, ja jūs tiešām esat tās personas sūtnis…

Ernotons sakustējās.

— O, lūdzu neuztraucieties! Ja jūs esat hercoga sūtnis, tad arī varat pateikt, kāpēc esat sūtīts.

— To es nezinu. Es atnesu viņas augstībai vēstuli.

— Dodiet vēstuli šurp! — svešā dāma uzaicināja.

— Godātā madame, es jums jau teicu, ka vēstule domāta hercogienei Monpansjē.

— Es izpildu viņas vietu, — dāma nepacietīgi atteica. — Jūs varat dot…

— Nevaru.

— Jūs man neuzticaties, monsieur?

— Jā, madame, — jauneklis atbildēja. — Bet man jāatzīstas, ka es pret jums sajūtu vēl kaut ko citu, ne vien neuzticību.

— Tiešām! — dāma iesaucās. Ernotona skatienu mulsināta, viņa nosarka.

Ernotons palocījās.

— Redzat nu, — viņa smiedamās sacīja, — jūs atzīstaties mīlā, sūtņa kungs.

— Jā, madame, es nezinu, vai mēs atkal redzēsimies un es radīšu izdevību, lai to citreiz pateiktu.

— Tad es saprotu, monsieur.

— Jūs saprotat, ka es jūs mīlu, madame. To taču tik viegli saprast.

— Nē, tagad es saprotu, kāpēc jūs esat ieradies.

— Piedodiet, madame, nu es nekā nesaprotu.

— Jūs gribējāt mani redzēt un izdomājāt melus.

— Melus, madame\ Jūs maldāties! Es neceru jūs vēlreiz sastapt un tāpēc atzinos. Bet es nemeloju.