Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Ernotons pasniedza savu roku, ne ar ko neizrādīdams, ka viņš to

pasniedz princim.

— Vislabāk ir, ja mēs par visu ciešam klusu, — hercogs noteica.

— Protams.

— Es varu pateikt tikai to, ka es esmu dižas kārtas un varu jums izpalīdzēt.

— Lai paliek. Jūsu labvēlību es nekad neizmantošu. Es kalpoju kungam, kur man nekā netrūkst.

— Kādam kungam? — hercogs nemierīgi ievaicājās. — Kādam kungam?

— Vislabākais, ja mēs par visu ciešam klusu. Jūs pats tā teicāt, vai ne?

— Pareizi.

— Un arī brūces dēļ jūs nedrīkstat pārāk daudz runāt.

— Jums taisnība. O, es vēlos savu ārstu.

— Es došos atpakaļ uz Parīzi. Kur jūs dzīvojat?

Hercogs pamāja kareivim, kas pienāca, un viņi abi kādu brīdi klusi sarunājās.

Tad hercogs pievērsās Ernotonam un sacīja:

— Monsieur Ernoton, dodiet godavārdu, ka jūs aiznesīsit kādu vēstuli noteiktai personai.

— Apsolu.

— Un es jums ticu. Jūs esat drošsirdīgs vīrs, man nav akli jāuzticas.

Ernotons palocījās.

— Es jums gribu uzticēt mazu noslēpumu: es piederu pie hercogienes Monpansjē miesassargiem.

— O, hercogienei Monpansjē ir miesassargi! To es nezināju.

— Šajos nemierīgajos laikos katram ir jāsargājas. Gīzu nams grib palikt patstāvīgs…

— Saprotu, saprotu. Jūs piederat pie hercogienes Monpansjē miesassargiem. Ar to man pietiek.

— Man vajadzēja doties uz Ambuāzu, bet ceļā es satiku savu naidnieku. Pārējo jūs jau zināt.

— Jā.

— Man jāziņo hercogienei par manas aizkavēšanās iemeslu.

— Protams.

— Jūs būsit tik laipns un nodosit viņai manu vēstuli.

Hercogs uzrakstīja un pasniedza Ernotonam slēgtu vēstuli.

— Trijās dienās jūs šo vēstuli nodosit hercogienei.

— Vai personīgi?

— Tieši hercogienei Monpansjē.

Hercogs vēlreiz satvēra jaunekļa roku un tad noguris, ar nosvīdušu pieri atslīga svaigajos salmos.

— Monsieur, — kareivis aizrādīja Ernotonam, — jūs mani sasējāt kā teļu. Bet vai nu jūs gribat, vai negribat, bet es šīs saites atzīstu kā draudzību, un izdevīgā laikā un vietā jūs par to pārliecināsities.

Un viņš sniedza jauneklim roku.

— Lai notiek, — Šarmēns pasmējās. — Tagad man būs divi jauni draugi.

— Nezobojieties, — kareivis atbildēja. — Draugu nekad nav par daudz.

— Pareizi, biedri, — Ernotons noteica un aizgāja.

Trešajā dienā ap pusdienas laiku Ernotons iejāja Parizē. Pulksten trijos pēcpusdienā viņš ieradās Luvrā pie četrdesmit pieciem.

Kad gaskonieši viņu ieraudzīja, tie pārsteigumā iekliedzās.

Luanjaks pamāja, lai jauneklis ienāk kabinetā, kas atradās aiz guļamistabas.

— Ko tas nozīmē, monsieur? — viņš tūlīt jautāja. — Jūs esat projām piecas dienas un piecas naktis?

— Monsieur, es savu uzdevumu izpildīju, — Ernotons palocīdamies atbildēja.

— Kāds bija jūsu uzdevums?

— Man vajadzēja sekot Majēnas hercogam, ko es arī darīju.

— Piecas diens un piecas naktis?

— Piecas dienas un piecas naktis.

— Tātad hercogs ir atstājis Parīzi?

— Tajā pašā vakarā. Un man tas šķita aizdomīgi.

— Jums taisnība… Un tad?

Ernotons dedzīgi izstāstīja dēku ceļā un šīs dēkas sekas. Luanjaka seja kļuva arvien gaišāka, kas iespaidoja arī runātāja sajūtu.

Kad Ernotons sāka stāstīt par vēstuli, ko Majēnas hercogs bija uzticējis nodot hercogienei, Luanjaks iesaucās:

— Vai vēstule ir pie jums?

— Jā.

— Velns! Tas ir lieliski, — kapteinis priecājās. — Pagaidiet mani! Nē, nāciet man līdzi!

Ernotons sekoja Luanjakam uz Luvras zirgu staļļiem, kur viss bija sagatavots karaļa braucienam. Epernonas hercogs noskatījās, kā izmēģināja divus zirgus, kurus Indriķim III bija atsūtījusi Anglijas karaliene Elizabete.

Ernotons palika pie pagalma ieejas, bet Luanjaks devās pie Epernona un aizskāra viņa mēteļa stūri.

— Jaunums, hercoga kungs, — viņš sacīja, — liels jaunums.

Hercogs atstāja galminieku pulciņu un aizgāja pie trepēm, pa kurām

vajadzēja nonākt karalim.

— Stāsti, Luanjak, stāsti!

— Monsieur Ernotons atgriezies no Orleānas. Majēnas hercogs guļ kādā ciemā bīstami ievainots.

— Ievainots! — hercogs iesaucās.

— Vēl vairāk, — Luanjaks turpināja. — Viņš uzrakstījis Monpansjē kundzei vēstuli, kas atrodas monsieur Šarmēna kabatā.

— O! — Epernons izdvesa. — Pie velna! Pasauciet monsieur Ernotonu, lai viņš pats pastāsta!

Luanjaks atveda Ernotonu.

— Hercog, — viņš norādīja, — te būs mūsu ceļinieks.

— Labi, monsieur. Kā liekas, jums ir kāda Majēnas hercoga vēstule? —Epernons jautāja.

— Jā, godātais kungs.

— Kas rakstīta mazā ciemā aiz Orleanas?

— Jā, godātais kungs.

— Un domāta Monpansjē kundzei?

— Jā, godātais kungs.

— Atdodiet man šo vēstuli!

Hercogs mierīgi izstiepa roku kā cilvēks, kurš radis, ka viņa gribu arvien izpilda.

— Piedodat, monsieur, — teica Šarmēns, — es hercogam ar godavārdu solījos uzticēto vēstuli atdot viņa māsai.

— Vai jūs kalpojat karalim, vai Majēnas hercogam?

— Karalim, monsieur.

— Labi! Karalis vēlas šo vēstuli redzēt.

— Godātais kungs, jūs neesat karalis.

— Man liekas, ka aizmirstat, ar ko jūs runājat, monsieur Šarmēn, — Epernons, dusmās nobālēdams, iesaucās.

Taču Ernotonu hercoga uztraukums un nepacietība nemaz neskāra. Epernons turpināja kliegt:

— Cietumā, un atņemt vēstuli!

— Neviens viņu neaizskars, — iesaucās Ernotons, atlēkdams atpakaļ un izraudams uz krūtīm paslēpto Majēnas hercoga vēstuli. — Es vēstuli saplēšu, jo tā ir vienīgā iespēja, kā to glābt. Bet par to Majēnas hercogs mani attaisnos un viņa majestāte man piedos.

Jauneklis jau gatavojās dārgo vēstuli saplēst,kad kāda roka viņu atturēja. Ja rokas pieskāriens būtu bijis spēcīgs, Ernotons vēstuli būtu tūlīt iznīcinājis. Bet roka pieskārās saudzīgi, viņš savaldījās un pagriezās.

— Karalis! — viņš iesaucās.

Karalis tik tiešām bija nokāpis pagalmā, mirkli apstājies un dzirdējis ķildas beigas, un viņa karaliskā roka atturēja Šarmēna roku.

— Kas šeit notiek, mani kungi? — viņš stingri noprasīja.

— Sire, — Epernons tūlīt attrauca, — šis cilvēks, viens no jūsu četrdesmit pieciem, pie kuriem viņš gan vairs nepieder, šis cilvēks, kuram

es uzdevu uzmanīt Majēnas hercogu, sekojis tam aiz Orleānas un atnesis viņa rakstītu vēstuli, lai to nodotu hercogienei Monpansjē.

— Jūs no Majēnas hercoga saņēmāt madame Monpansjē rakstītu vēstuli? — jautāja karalis.

— Jā, sire, — atbildēja Ernotons, — bet hercogs Epernons nesaka, kādos apstāk|os.

— Kur ir šī vēstule?

— Tas jau ir ķildas iemesls, sire. Monsieur Šarmēns vilcinājās vēstuli atdot man un grib to nodot hercogienei. Man šķiet, ka vilcināties var tikai slikts kalps.

Karalis palūkojās uz Šarmēnu.

Jauneklis nometās pagalmā cejos un sacīja:

— Sire, es esmu nabaga muižnieks, godavīrs un cits nekas. Es jūsu sūtnim, kam uzbruka Majēnas hercogs ar pieciem kareivjiem, izglābu dzīvību. Es ierados īstā laikā, lai iegūtu uzvaru.

— Un šai cīņā Majēnas hercogs palika sveiks?

— Nē, sire, viņu ievainoja Joti smagi.

— Labi, — teica karalis. — Un pēc tam?

— Jūsu sūtnis, kas Majēnas hercogu loti ienīda, gribēja to pavisam nobeigt. Varbūt, ka viņam uz to bija tiesības. Bet man klātesot, man, kas nes jūsu majestātes uzticētu zobenu, man šķita, ka tā būtu politiska slepkavība… — Ernotons vilcinājās.