Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Turpini! — karalis pavēlēja.

— Un es aizsargāju Majēnas hercogu pret jūsu sūtni, kā es jūsu sūtni biju aizsargājis pret hercogu.

Epernons paraustīja plecus, Luanjaks sāka kodīt lūpas, bet karalis palika mierīgs.

— Turpini! — viņš attrauca.

— Palicis tikai ar vienu kalpu, jo pārējie bija nonāvēti, Majēnas hercogs uzticēja man māsai rakstīto vēstuli, nezinādams, ka es kalpoju Jūsu Majestātei. Te ir vēstule. Mans gods man dārgāks par visu, bet es uzticos Jūsu Majestātei, kas mācēs to sargāt.

Un vēl arvien ceļos nometies, Ernotons svinīgi pasniedza vēstuli karalim.

Karalis atvairīja viņa roku un sacīja:

— Ko jūs sakāt, Epernon?! Monsieur Šarmēns ir godavīrs un uzticams kalps.

— Vai sire jautā, ko es teicu? — Epernons palocījās.

— Nokāpdams pa trepēm, vai es dzirdēju pieminam cietumu? Lai Dievs sargā! Gluži otrādi! Vēstule pieder tam, pie kā tā atrodas, vai tam, kam tā jānodod.

Epernons kurnēdams noliecās.

— Nododiet vēstuli hercogienei, monsieur Šarmēn.

— Bet, sire, padomājiet, kas tajā var būt rakstīts, — Epernons aizrādīja. — Mēs taču nevaram tēlot sapņotājus, kad ir apdraudēta Jūsu Majestātes dzīvība.

— Nododiet vēstuli, monsieur Šarmēn, — karalis atkārtoja, savam mīlulim nemaz neatbildēdams.

— Pateicos, sire, — atteica Šarmēns un devās projām.

— Kurp jūs to nesīsit?

— Hercogienei Monpansjē. Tā taču Jūsu Majestāte pavēlēja.

— Es neskaidri izsacījos. Uz kurieni jūs iesit? Uz Gīzu vai Sentdēnas pili?

— Man nav hercoga tuvāku norādījumu. Es aiznesīšu vēstuli uz Gīzu pili un tur uzzināšu, kur atrodas madame Monpansjē.

— Tātad jūs meklēsit hercogieni?

— Jā, sire.

— Un kad jūs viņu atradīsit?

— Nodošu vēstuli.

— Labi. Sakiet, monsieur Šarmēn… — un karalis paskatījās uz jaunekli.

— Sire\

— Vai jūs Majēnas hercogam citu neko neapsolījāt, kā tikai nodot vēstuli tieši hercogienei?

— Nē, sire.

— Jūs neapsolījāt neizpaust vietu, kur jūs hercogieni sastapsit?

— Nē, sire.

— Es jums kaut ko lūgšu.

— Sire, es esmu Jūsu Majestātes vergs.

— Nododiet vēstuli madame Monpansjē un tūlīt dodieties uz Vensēnu, kur es šovakar ieradīšos!

— Jā, sire.

— Un jūs man pastāstīsit, kur jūs hercogieni atradāt.

— Sire, jūs varat man uzticēties.

— Vai jūs sapratāt?

— Jā, sire.

— Kāds neprāts, Jūsu Majestāte! — iesaucās Epernons.

— Jūs nesaprotat cilvēkus, hercog, vismaz zināmus cilvēkus. Viņš ir paklausījis Majēnas hercogam, viņš paklausīs arī man.

— Sire, jums es ne vien paklausīšu, bet būšu arī padevīgs, — Ernotons atbildēja.

— Neķildosimies, Epernon, — karalis aizrādīja. — Jūs tūlīt piedosit šim drošsirdīgajam kalpam.

— Sire, hercogs ir godājams vīrs, un, ja es viņam nepaklausīju, tad tas tikai norāda, ka es viņu cienu un mīlu. Es tikai izpildīju savu pienākumu, — sacīja Šarmēns.

— Pie velna! — iesaucās hercogs, kura seja pēkšņi mainījās, it kā viņš tai uzliktu citu masku. — Jūs tiešām esat skaists puisis! Vai ne, Luanjak? Mēs viņu tikai pabiedējām.

Un hercogs skaļi iesmējās.

Luanjaks novērsās, lai nebūtu jāatbild. Viņš nevarēja melot tā, kā viņa priekšnieks.

— Viss kārtībā. Dosimies ceļā, kungi, — karalis uzaicināja.

Epernons palocījās.

— Jūs nāksit man līdzi, hercog!

— Lai Jūsu Majestāti pavadītu līdz zirgiem?

— Jā… Kas būs otrs pavadonis?

— Jūsu Majestātes padevīgs kalps, monsieur Sentmalēns, — atbildēja Epernons un palūkojās uz Ernotonu, kā viņa vārdi ir iespaidojuši jaunekli.

Ernotons palika nejūtīgs.

— Luanjak, — hercogs piebilda, — pasauciet monsieur Sentmalēnu.

Karalis nojauta Epernona domas.

— Monsieur Šarmēn, — viņš sacīja, — izpildiet savu uzdevumu un tūlīt ierodieties Vensēnā!

— Jā, sire.

Ernotons priecājās, ka viņam nebūs jāredz Sentmalēna godkārās sirds uzvaras gaviles.

Karalis aplūkoja savu zirgu, kas šķita pārāk spēcīgs un straujš. Viņš neiedrošinājās viens sēsties ratos. Indriķis pamāja hercogam sēsties līdzās.

Luanjaks un Sentmalēns ieņēma savas vietas pie durvīm. Priekšā jāja tikai viens jātnieks.

Hercogs sēdēja uz smagās karietes priekšējā sēdekļa, karalis ar visiem suņiem bija novietojies dibendaļā.

Sēdeklis bija ļoti ērts un grezns. Karalim pa labi atradās pie karietes grīdas piestiprināts galds. Uz galda bija izklātas izkrāsotu zīmējumu loksnes, kuras karalis veikli izgrieza, par spīti tam, ka kariete stipri šūpojās.

Karalis nodarbojās ar grēcinieces Madlēnas tēlu izgriešanu. Madlēna izskatījās jauna, daiļa un valdzinoša. Peldēšanās, viesības, izpriecas virknējās raibā rindā. Māksliniekam bija bijusi teicama izdoma. Katrs zīmējums attēloja vienu no septiņiem grēkiem. Madlēna uzvar dusmu grēku, Madlēna uzvar uzdzīves grēku, Madlēna uzvar augstprātības grēku, Madlēna uzvar netikumības grēku un tā tālāk — līdz pat septītajam un beidzamajam grēkam.

Braucot cauri Svētā Antuāna vārtiem, karalis patlaban izgrieza ainu, kad Madlēna uzveic dusmu grēku.

Mīkstos spilvenos zvilnēdama, vienīgi savos varenajos matos ietinusies, skaistā grēciniece lika mest jūras zivju pilnā dīķī kādu verdzeni, kas bija saplēsusi dārgu vāzi, kamēr pa labi viņa pavēlēja pērt kādu kailu sievieti, kas savai kundzei, matus sukādama, bija izrāvusi dažus matus.

Pie Tobija Krusta karalis visus tēlus bija izgriezis un ķērās pie nākamās ainas: Madlēna uzveic uzdzīves grēku.

Madlēna uz purpuraina samta dīvāna gulēja pie dažādiem gardumiem pārpilna galda un turēja rokā savādu glāzi, kurā dzirkstīja zaigi sārta dzira.

Svarīgā darba sajūsmināts, karalis pacēla galvu tikai pie jakobīņu priorejas, kura ar visiem zvaniem iezvanīja svētvakaru.

Klostera logi un durvis bija cieši aizvērti, it kā tajā neviens nedzīvotu. Vienīgi zvanu skaņas liecināja, ka tur mīt dzīvas, Dievam padevīgas dvēseles.

Karalis turpināja izgriezt pievilcīgos tēlus. Bet simt soļu tāļāk viņš ziņkāri aplūkoja kādu skaistu māju krāšņā dārzā, kuru iežogoja dzelzs sēta ar zeltītām smailēm. Šī vasarnīca bija iesaukta par Belesbatu.

Pretēji jakobīņu klosterim Belesbatā visi logi bija atvērti, izņemot vienu vienīgo, ko aizsedza aizkari, kas mirklī, kad karalis pabrauca garām, nemanāmi sakustējās.

Karalis saskatījās ar Epernonu un pasmaidīja, bet pēc tam sāka izgriezt Madlēnas netikumības ainu.

Mākslinieks šo ainu bija tēlojis tik vaļsirdīgi un spilgti, ka to ir neveikli aprakstīt. Sargeņģelis aizbēga debesīs pavisam sabijies un acis rokām aizsegdams.

Aina karali tā sajūsmināja, ka viņš nemaz nevēroja apkārtni. Žēl, jo Sentmalēns sēdēja savā zirgā lepns kā jauns kara dievs.

Viņš atradās viņa majestātes tuvumā un dzirdēja to līksmojam par skaistajiem tēliem.

— Visi mani aplūko, visi mani redz, — Sentmalēns priecājās. — Visi jautā: kas ir šis laimīgais muižnieks, kurš pavada karali?

Sentmalēna prieku mazināja vienīgi daži rūgti mirkļi, kad viņš dzirdēja karali pieminam Ernotona vārdu.

Beidzot viņi sasniedza Vensēnu. Karalim vēl palika neizgrieztas trīs grēku ainas. Aizbildinādamies, ka šis svarīgais darbs jāpabeidz, Viņa Majestāte ieslēdzās savā istabā.