Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Cik jūs sagaidāt?

— Piecdesmit. Mūsu rīcībā ir vēl arī divi simti mūku, kas var atvietot līdzīgu skaitu kareivju.

— Tiklīdz mūsu ļaudis ir sapulcējušies, norīkojiet uz ielas mūkus!

— Ir jau kārtībā, augstība.

— Paēdīsim vakariņas, Majēnvil. Tā mēs atvairīsim garlaicību. Es esmu tik nepacietīga, kaut jel stundenis pasteigtos.

— Neraizējieties, kundze, gan pienāks liktenīgā stunda.

— Bet mūsu ļaudis, mūsu ļaudis?

— Noteiktā laikā viņi būs klāt.

— Majēnvil, Majēnvil, mans nabaga brālis prasa ārstu. Labākās zāles būtu kronētā Valuā matu šķipsna! Vai mūsu draugiem Parīzē ir paziņots?

— Kādiem draugiem?

— Vai mūsu līgas biedriem?

— Lai Dievs pasargā, madamel Tas būtu kā Dievmātes katedrāles zvani. Vispirms viņi ir jāsagūsta un jānogādā klosterī. Tad mēs varēsim cīnīties pret karaspēku. Tad mēs varēsim lepoties: „Valuā ir mūsu varā!"

— Jūs esat gudrs vīrs, Majēnvil, īstais līgas vadonis. Vai jūs zināt, Majēnvil, ka es uzņemos lielu atbildību, ko nav darījusi neviena cita sieviete?

Majēnvils izgāja uz balkona.

— Cik tumša nakts, — viņš aizrādīja.

— Lieliska nakts, — nopriecājās hercogiene. — Drosmi, kapteini!

— Bet mēs neko neredzēsim, kas mums būtu nepieciešams, madame.

— Gan Dievs mums palīdzēs, kā mēs viņam palīdzēsim, Majēnvil. Vai jūs redzat savus ļaudis?

Hercogiene piesardzības dēļ izdzēsa lampu.

— Nē, bet es dzirdu zirgu pakavu dunoņu.

— Uz priekšu, uz priekšu! Tie ir viņi, Majēnvil. Viss veicas labi.

Un hercogiene palūkojās, vai viņai pie jostas ir slavenās zelta šķēres, kurām vēsturē vajadzēja spēlēt tik lielu lomu.

Tiklīdz Ernotons bija atstājis Belesbatu, viņš dzina zirgu aulekšos. Bet viņš nebija noauļojies ne simts soļu, kad pēkšņi radās šķērslis.

Tas bija jātnieku vads, kas viņu ielenca no visām pusēm, un pusducis zobenu, dunču un pistoļu vērsās pret viņa krūtīm.

— O, laupītāji uzbrūk arī Parīzes apkārtnē! Velns un elle! Karalim ir slikts bende, es viņam ieteikšu pieņemt citu.

— Klusu! — atskanēja balss, kas Ernotonam šķita pazīstama. — Jūsu zobenu un pistoli.

Kāds virs satvēra zirga pavadu, divi citi atņēma ieročus.

— Drosmīgi ļaudis! — Ernotons norūca. — Mani kungi, atļaujiet vismaz aizrādīt…

— O, tas ir monsieur Šarmēns, — iesaucās galvenais uzbrucējs.

— Monsieur Pinkornē! — attrauca Ernotons. — Ko jūs te darāt?

— Vediet šo cilvēku šurp! — atskanēja vadoņa balss.

— Bet, monsieur Sentmalēn, — Perduks Pinkornē aizrādīja, — tas ir mūsu biedrs, monsieur Ernotons de Šarmēns.

— Ernotons ir šeit! — Sentmalēns dusmīgi iesaucās. — Viņš, ko viņš šeit dara!

— Labvakar, mani kungi, — Ernotons mierīgi atbildēja. — Atzīstos, ka tik teicamu sabiedrību gan necerēju atrast.

Sentmalēns klusēja.

— Man liekas, ka mani grib apcietināt, — Ernotons turpināja.

— Pie velna, — Sentmalēns norūca, — tādu varbūtību es nebiju paredzējis.

— Zvēru, ka es arī ne, — Šarmēns iesmējās.

Sentmalēns negribēja savu sāncensi atlaist un nolēma sūtīt uz Vensēnu.

— Uz Vensēnu? Lieliski. Turp es tieši vēlos, — Ernotons paskaidroja.

Ernotonu pavadīja vairāki bruņoti jātnieki.

Pils pagalmā viņš ieraudzīja piecdesmit atbruņotus jātniekus, kas, simts piecdesmit karavīru ielenkti, nožēloja savu kļūmīgo likteni.

Tos bija sagūstījuši četrdesmit pieci gan ar viltu, gan ar varu. Viss bija norisinājies bez cīņas.

Kad Ernotonu gribēja pievienot gūstekņiem, viņš Sentmalēnam aizrādīja:

— Monsieur, jūs maldāties par manu uzdevumu. Bet mani gaida karalis, un man ar viņu tūlīt ir jārunā.

Sentmalēns nobālēja. Viņš nojauta, ka Ernotons runā patiesību. Ar hercogu Epernonu un Luanjaku nevarēja jokoties.

— Jūs esat brīvs, monsieur Ernoton. Piedodiet manu pārsteidzību.

Ernotons steigšus devās pie karaļa. Sentmalēns noskatījās viņā un

redzēja, ka uz trepēm viņu sagaidīja Luanjaks un aicināja sekot.

Kad Luanjaks ziņoja, ka ceļš ir brīvs, Epernons teica:

— Labi. Karalis pavēl, lai četrdesmit pieci sadalās trīs vados — viens priekšā un pārējie karietei abos sānos. Vadi lai jāj ciešā ierindā, lai naidnieku uguns nesniegtu karaļa ratus.

— Kā gan varēs šaut, ja es neredzu nevienas musketes? — iebilda Luanjaks.

— Gan jau jakobīņiem būs, — Epernons atteica.

Sarunu pārtrauca karalis. Viņš bija sagatavojies aizbraukt. Majestātei sekoja pavadoniba, starp tiem ari Sentmalēns, kas īgnu prātu vēroja Ernotonu.

— Mani kungi, vai mani dižie četrdesmit pieci ir sapulcējušies? — karalis apjautājās.

— Jā, sire, — Epernons atbildēja un norādīja uz jātnieku vadu zem spraišļiem.

— Vai pavēles ir zināmas?

— Jā, sire.

— Uz priekšu! — Viņa Majestāte pavēlēja.

Kad pils torņa pulkstenis nosita vienpadsmit, karaļa kariete devās ceļā.

Majēnvils nostāvēja pie loga veselu stundu. Pēc stundas viņš sāka palikt nemierīgs. Neparādījās neviens kareivis. Uz ielas nodunēja vienīgi retu zirgu pakavi: daži jātnieki traucās uz Vensēnu.

Šī jādelēšana Majēnvilu stipri uzbudināja. Viņš pasauca kādu kalpu, pavēlēja kāpt zirgā un izspiegot. Sūtnis neatgriezās.

Hercogiene aizsūtīja otru kalpu, bet arī tas neatgriezās.

— Mūsu virsnieki būs palikuši gļēvi un paturējuši mūsu sūtņus lielākai drosmei, — hercogiene prātoja. — Majēnvil, kas gan varētu būt noticis?

— Es pats jāšu noskaidrot.

Viņš gribēja aiziet, bet hercogiene to atturēja.

— Kas gan paliks pie manis? — viņa iesaucās. — Kas gan pazīs mūsu virsniekus un mūsu draugus? Nē, nē, palieciet, Majēnvil. Protams, tik liels nodoms mazliet uztrauc. Bet viss taču tika rīkots lielā slepenībā, un neviens nevarēja izzināt.

— Deviņi, — Majēnvils atteica. — Tagad jakobīnieši atstāj klosteri un izkārtojas uz ceļa.

— Klusu! — hercogiene pavēlēja, izstiepdama roku pret apvārsni.

— Kas ir?

— Klusu! Klausieties!

Tālē atskanēja tāda kā pērkona dunoņa.

— Tie ir jātnieki. Viņš brauc, viņš brauc!

Hercogienes bailes nomāca straujš gaviļu prieks.

— Viņš būs mans, viņš būs mans! — viņa līksmoja.

Majēnvils vēl arvien klausījās.

— Jā, — viņš atteica, — ratu troksnis. Viņus pavada jātnieki.

Un viņš skaļi iesaucās:

— Ārā, mani draugi, ārā!

Tūlīt atvērās klostera vārti, un skaistā ierindā iznāca divi simti bruņotu mūku, brāļa Boromē vadībā.

Viņi sarindojās uz ielas.

— Pagaidiet mani, pagaidiet mani! — atskanēja Gorenflo balss. — Es gribu cienīgi sagaidīt Viņa Majestāti.

— Uz balkona, sire prior, uz balkona! — sauca Baromē. — Jūs taču esat mūsu vadonis.

' — Pareizi, — atteica Gorenflo, — gluži pareizi. Es biju piemirsis. Labi, ka jūs atgādinājāt, brāli Boromē.

Boromē deva klusu pavēli, un četri brāļi nostājās uz balkona blakus godājamam prioram.

Drīz. vien ceļa likumā iemirdzējās lāpas. Iezaigojās bruņas un ieroči.

— Majēnvil, ejiet lejā un atvediet man viņu cieši saistītu! — hercogiene rīkoja.

— Jā, jā, — Majēnvils izklaidīgi atteica. — Bet kaut kas mani uztrauc.

— Kas?