Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Jā, bet lai labo kādam uzticētu, ir jābūt pārliecinātam par tā uzticību.

— Protams.

— Lai notiek! — Indriķis iesaucās.

— Kas?

— Uzmeklējiet manu sievu Margo. Viņa ir izglītota. Atstāstiet viņai vēstules saturu, gan viņa sapratīs… Un tad viņa man visu pastāstīs.

— Lieliski! — attrauca Čiko. — Jūs runājiet zelta vārdus.

— Vai ne? Ejiet!

— Es steidzos, sire.

— Nesajauciet vēstulē nevienu vārdu.

— Tas nav iespējams. Tad man vajadzētu mācēt latīņu valodu, bet es saprotu tikai dažus vienkāršus vārdus.

— Ejiet, mans draugs, ejiet!

Čiko apvaicājās, kur viņš karalieni varētu atrast, un atstāja Indriķi dziļā pārliecībā, ka Navarras karalis ir neatrisināma mīkla.

Karaliene apdzīvoja pils otro spārnu, kur arvien skanēja mūzika un pastaigājās grezns pāvs.

Zem Margeritas logiem sākās slavenā trīstūkstoš soļu garā aleja, un viņas skatiens varēja kavēties vienīgi koku zaļumā un ziedošos krūmos.

Liekas, ka ar šo rotaļību nabaga valdniece gribēja kliedēt savas dvēseles drūmās domas.

Troņa pakājē dzimusi, karaļa meita, māsa un laulātā draudzene būdama, viņa bija daudz cietusi, un kaut gan viņa bija filozofē vai vismaz tāda gribēja būt, laiks un rūpes jau sen bija iespaidojušas viņas seju. Taču ari vēl tagad viņas būtne izdvesa vāru daiļumu. Margeritai bija laipns smaids, maigi zaigas acis, pievilcīgi vaibsti, viņa arvien bija bijusi pielūgšanas cienīga būtne.

Viņu dievināja arī Nerakā, kur viņa bija atvedusi smalku gaumi, prieku un dzīvību. Viņas galmā nepulcējās tikai dāmas un muižnieki vien, viņu mīlēja visa tauta, viņas flautu un vijoļu saskaņa un arī viņas viesības bija katram pieejamas.

No Indriķa acīm viņa savas rūpes prata slēpt un bija pieradusi mīlā vai vismaz mīlas šķietamībā gādāt par galma dzīves labklājību.

Tikai Katrīna Mediči, Čiko un vēl daži zināja teikt, kāpēc Margeritas vaigi bija tik bāli. Margeritai nebija neviena drauga, viņa nevienu vairs arī nevēlējās, kopš viņas draugi bija par naudu pārdoti.

Bearnietis pret viņu izturējās ļoti saudzīgi. Viņš arvien centās būt vīrs un draugs.

Indriķa pamācīts, Čiko devās uz karalienes istabām, bet tās bija tukšas. Viņam pateica, ka Margerita atrodoties skaistās alejas galā pie upes, un viņš devās uz slaveno trīs tūkstošu soļu gara oleandru aleju.

Jasmīnu un virskonu lapenē Čiko ieraudzīja raibu segu, spilvenu un spalvu mudžekli. Čiko pavadīja pāžs. Karaliene, kuras acīs arvien atstaroja grūtsirdības skumjas, pazina Navarras krāsas un uzsauca pāžam:

— Ko tu vēlies, Obijāk?

Jauneklis, kas gan drīzāk bija zēns, jo bija tikai divpadsmit gadus vecs, nosarka un nometās Margeritas priekšā ceļos.

— Madame, — viņš sacīja franču valodā, jo darījumos un pieteikumos dialektu karaliene bija aizliegusi, — ar Jūsu Majestāti vēlas runāt kāds Francijas karaļa uz Navarras sūtīts monsieur, ko Viņa Majestāte Navarras karalis sūta pie jums.

Margeritas skaistā seja pēkšņi uzmanīgi iekvēlojās. Viņa ātri atgriezās. Čiko nekustēdamies stāvēja divdesmit soļu attālumā.

Karaliene Margo atstāja lapeni un tuvojās atnācējiem. Pagriezdamās, lai no sabiedrības atvadītos, viņa ar pirkstu pamāja kādam visgreznāk tērptam skaistam muižniekam. Atvadīšanās no visiem patiesībā bija atvadīšanās no viena vienīgā.

Bet tā kā arī šis sveiciens karalieni nevarēja apmierināt, un tā kā sievietes acs visu novēro, Margerita piebilda:

— Monsieur Turēn, pasakiet dāmām, ka es tūlīt atgriezīšos.

Skaistais muižnieks bālzilā kamzolī palocījās daudz veiklāk, nekā to

būtu darījis vienkāršs galminieks.

Karaliene piesteidzās pie Čiko, kas ziņkāri bija novērojis šo skatu, kas saskanēja ar vēstulē norādito.

— Monsieur Čiko! — pārsteigtā Margerita iesaucās.

— Pie jūsu kājām, Jūsu Majestāte, — atbildēja Čiko, — kas ir tikpat laba un daiļa un arvien karaliene kā Luvrā, tā Nerakā.

— Jābrīnās, ka jūs redz tik tālu projām no Parīzes.

— Piedodiet, madame, bet nabaga Čiko gan šo brīnumu neiz - domāja.

— Es domāju, ka jūs esat miris.

— Es tēloju mirušu.

— Ko jūs no mums vēlaties, monsieur Čiko? Vai es drīkstētu ticēt, ka Francijā atceras Navarras karalieni?

— O, madame, — Čiko smaidīdams atbildēja, — neraizējieties, pie mums karalienes nekad neaizmirst, sevišķi tik jaunas un daiļas kā jūs.

— Tātad Parīzē viss ir labvēlīgi?

— Francijas karalis sūta Navarras karalim vēstuli, — Čiko turpināja.

Margerita nosarka.

— Viņš raksta?

— Jā, kundze.

— Vai jūs vēstuli atnesāt?

— Nē, neatnesu, to iemeslu dēļ, par kuriem jums paskaidros Navarras karalis. Bet es vēstuli iemācījos no galvas un varu atkārtot.

— Saprotu. Vēstule bija svarīga, un jūs baidījāties, ka to nenozog vai ka jūs to nepazaudējat.

— Jā, kundze. Jūsu Majestāte man piedos. Bet vēstule bija rakstīta latīniski.

— Ļoti labi! Jūs zināt, ka es māku latīniski.

— Un vai Navarras karalis arī prot?

— Manu mīļo Čiko, cik grūti zināt, ko Navarras karalis prot, ko neprot.

— O! — Čiko izdvesa, priecādamies, ka viņš vienīgais nemeklē mīklas atrisinājumu.

— šķiet, ka viņš saprot ļoti vāji un neko nesajēdz vai izliekas ka nesajēdz, kad es galmā šai valodā ar kādu sarunājos.

— Velns! — Čiko noņurdēja un iekoda lūpā.

— Vai jūs viņam pateicāt vēstules saturu?

— Es viņu ar to iepazīstināju.

— Un viņš izlikās, ka saprot?

— Tikai divus vārdus.

— Kādus?

— „Turennius" un „Margo".

— Un ko viņš tad darīja?

— Viņš sūtīja mani pie jums.

— Pie manis?

— Jā, viņš sacīja, ka šī vēstule gan būšot ļoti svarīga, lai to atļautu pārtulkot kādam svešiniekam, un ka būtu labākais, ja jūs to izdarītu, jūs taču esat skaistākā zinātniece un zinātnieču skaistums.

— Es jūs klausos, monsieur Čiko, jo tā ir karaļa pavēle.

— Pateicos, madame. Kur Jūsu Majestāte pavēl, lai es runāju?

— Šeit, nē, nē, varbūt pie manis. Lūdzu, nāciet manā kabinetā! Margerita pētīdama palūkojās uz Čiko, kurā, pēc viņas domām, bija

saskatījusi daļu patiesības.

Nabaga sieviete juta vajadzību pēc atbalsta, varbūt pēc mīlas, lai pārciestu gaidāmos pārbaudījumus.

— Vikont, — viņa sacīja monsieur Turēnam, — pavadiet mani līdz pilij? Vai jūs nevēlaties iet pa priekšu, monsieur Čiko?

Karaliene ieveda Čiko savā kabinetā, kur viņš apsēdās skaistā atzveltnes krēslā, kura izšuvums attēloja amoru, kas kaisa ziedus. Grezni ģērbies skaists pāžs pasniedza sūtnim atspirdzinājumus.

Čiko atteicās, un, tiklīdz vikonts de Turēns bija projām, viņš sāka atstāstīt Francijas un Polijas karaļa vēstuli.

Galvu nodūris, Čiko runāja lēni un saudzīgi. Bet Margerita tūlīt saprata visu vēstules skarbumu un indlgumu.

Nevarēja ticēt, ka Čiko degunu arvien turētu nodūris, viņš pavēra gan vienu, gan otru aci un nomierinājās tikai tad, kad karalienes skats zem savilktajām uzacīm pauda par kādu nodomu. Vienaldzīgā mierā viņš atkārtoja karaļa vēstules sveicienu.

— Pie svētā vakarēdiena, — iebilda karaliene, kad Čiko bija beidzis, — mans brālis skaisti raksta latīniski! Es nekad nebūtu ticējusi, ka viņš tik labi pārvalda šo valodu.