Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Čiko pamirkšķināja acis un izpleta rokas kā cilvēks, kas grib piekrist pieklājības dēļ, kaut gan pats neko nesaprata.

— Vai jūs nesaprotat? — jautāja karaliene. — Es domāju, ka jūs bijāt spējīgs latīnists.

— Esmu piemirsis, madame. Viss, ko es vēl zinu, ir tas, ka latiņu valodā nav kārtas vārdu, nav vokatīva un ka galva šai valodā ir vidējā kārtā.

— Vai tiešām! — atskanēja skaļa un jautra balss.

čiko un karaliene strauji pagriezās.

— Kā? — Indriķis sacīja pienākdams. — Kāpēc galva latīniski ir vidējā, nevis vīriešu kārtā, monsieur Čiko?

— Arī es brīnos, — Margerita sapņaini piebilda.

— Tas ir iespējams, — sacīja karalis, — jo reizēm valdītājs ir vīrietis, reizēm sieviete, kas ir atkarīgs no vīrieša vai sievietes rakstura.

— Tas gan būs pareizākais iemesls, ko es zinu, — Čiko palocīdamies teica.

— Lieliski! Es ļoti priecājos, ka esmu lielāks filozofs nekā iedomājos. Bet pievērsīsimies vēstulei. Jūs zināt, kundze, ka es degu nepacietībā uzzināt Francijas galma jaunumus, un tagad šis drošsirdīgais monsieur Čiko tos atnes latīņu valodā. Citādi…

— Citādi? — Margerita atkārtoja.

— Citādi es par to jau priecātos, deviņas raganas! Jūs zināt, ka es mīlu jaunumus, sevišķi dēkainus jaunumus.

Navarras Indriķis, rokas berzēdams, apsēdās.

— Monsieur Čiko, jūs Šo vēstuli manai sievai jau atstāstījāt? — karalis jautāja.

— Jā, sire.

— Nu, mana mīļā, pastāsti, kas šai vēstulē ir rakstīts.

— Tā ir viltīga vēstule, sire.

— Tā!

— Jā! Tajā ir tik daudz neslavas, lai sanaidotu ne vien vāru ar sievu, bet arī draugu ar visiem tā draugiem.

— O! — Indriķis izdvesa un izslējās. Viņa uzticības apgaroto seju māca šaubas. — Lai sanaidotu vīru un sievu, jūs un mani?

— Jūs un mani, sire.

— Par ko, mana dārgā?

Čiko jutās kā ērkšķu dzelts un kaut gan bija ļoti izsalcis, viņš būtu daudz ko atdevis, lai bez vakariņām varētu doties gulēt.

— Negaiss trakos, — viņš noņurdēja, — negaiss trakos.

— Sire, — sacīja karaliene, — es nožēloju, ka Jūsu Majestāte aizmirsusi latīņu valodu, ko jums gan vajadzēja mācēt.

— Madame, es atceros tikai vienu teikumu no visa, ko esmu mācījies. Šis teikums skan: Dens et virtus aeterna. (Dievs un tikums ir mūžīgs.

— Sire, — karaliene turpināja, — ja jūs to saprastu, jūs šai vēstulē par mani dabūtu dzirdēt daudz uzslavu.

— Ļoti labi! — karalis teica.

— Optimel — Čiko nomurmināja.

— Vai tad uzslava varētu mūs šķirt, madame? Ja šajā vēstulē būtu par jums kaut kas ļauns, tad būtu gluži citādi, tad es saprastu sava svaiņa politiku.

— O, ja tur būtu par mani kaut kas ļauns, tad jūs Indriķa politiku saprastu?

— Jā, jo viņam ir iemesls mūs šķirt.

— Pacietieties, sire. Uzslava ir tikai teicams ievads, lai sanaidotu jūsu un manus draugus.

Pēc šiem drausmīgajiem vārdiem Margerita apklusa.

Čiko nolieca galvu. Indriķis paraustīja plecus.

— Mijā, vai nu jūs gluži skaidri neesat sapratusi latīniski, vai arī mana svaiņa vēstulē tiešām ir ļaunas ziņas, — viņš sacīja.

Kaut gan Indriķis to izteica ļoti saudzīgi, Navarras karaliene palūkojās viņā ar šaubu pilnu skatienu.

— Es visu saprotu, sire, — viņa atbildēja.

— Dievs ir mans liecinieks, ka es vairāk neko nevēlos, madame.

— Sakiet, vai jums ir vajadzīgi jūsu kalpi vai nē?

— Vai viņi man ir vajadzīgi, mīļā? Mans Dievs, ko es gan bez viņiem darītu?

— Labi, sirel Karalis grib jūsu labākos kalpus jums atvilt.

— Lai! .

— Lieliski, sire, — Čiko noņurdēja.

— Protams, — Indriķis atbildēja neizsakāmā labsirdībā, kas viņam bija tik īpatnēja un ar ko viņš izlīdzējās visā dzīvē, — jo mani kalpi dzīvo pie manis vienīgi patikas, nevis atlīdzības dēļ. Es neko nevaru viņiem dot.

— Jūs dodat tiem savu sirdi, savu uzticību, sire, un tas ir karaļa labākais gandarījums saviem draugiem.

— Neuzticieties vairs viņiem, sirE

— Deviņas raganas! Tas notiks tikai tad, ja viņi kaut ko noziegsies.

— Labi, sire, tad jūs par to pārliecināsieties.

— Kā? — karalis uzprasīja.

Čiko atkal nodūra galvu, kā viņš nožēlojamos brīžos arvien mēdza darīt.

— To tik atklāti nevar pateikt, sire, — Margerita atbildēja.

Un viņa pārlūkoja istabu.

Čiko saprata, ka viņš ir lieks, un atkāpās.

— Mīļo sūtni, — sacīja karalis, — pagaidiet mani kabinetā. Es redzu — karalienei ir sakāms kaut kas ļoti svarīgs.

Margerita palika nepakustējusies, tik viegli pamāja ar galvu, ko Čiko viens pats šķita pamanījis.

Kad Indriķis ar savu sievu bija palicis vienatnē, viņš vispirms tai pastāstīja, ka nākamā dienā dodas lielās medībās. Tad viņš to lūdza apmeklēt „slimo" Fosēzu, par kuru viņš visai uztraucās.

Sākumā karaliene no tā atteicās. Bet Indriķis lika nojaust, ka viņš par Parīzes vēstuli zina vairāk, nekā viņa to vēlējās.

Beidzot viņa piekāpās un apsolījās savu sāncensi apmeklēt. Indriķis viņu mīļi apskāva un tad atgriezās savā kabinetā. Margerita palika gluži samulsusi.

Karalis atkal sameklēja Čiko.

— Nu, Čiko? — karalis jautāja.

— Nu, sirel

— Tu nezini, ko karaliene apgalvo?

— Nē.

— Viņa apgalvo, ka tava nolādētā latīniskā vēstule izjaukšot mūsu laulību.

— Dieva dēj, sire, aizmirsīsim šo vēstuli, un viss būs labi.

— Velns lai mani parauj, es par to vairs nedomāju!

— Lieliski!

— Vai tiešām, man ir patosam cits darbs nekā domas par to.

— Vai Jūsu Majestāte mīl izklaidēties?

— Jā, mans dēls, — atbildēja Indriķis, priecādamies par Čiko vārdu jautro noskaņu, — jā, Mana Majestāte mīl izklaidēties.

— Piedodiet, varbūt, ka es Jūsu Majestāti traucēju?

— O, mans dēls, — Indriķis paraustīja plecus, — es tev jau teicu, ka te nav Luvra. Te ar mīlu, karu un politiku nodarbojas gaišā dienas laikā.

Karaļa skatiens bija tik maigs, viņa smaids tik labvēlīgs, ka Čiko kļuva gluži drosmīgs.

— Mīlai jūs dodat priekšroku attiecībā pret karu un politiku, sire, vai

ne?

— Tiešām, mans mīļais draugs, man nav jāliedzas. Šī zeme ir tik skaista, Lagadokas vīni — tik saldi, Navarras sievietes — tik burvīgas!

— Ak, sire, — atbildēja Čiko, — man liekas, ka jūs aizmirstat karalieni. Vai navarrietes ir skaistākas un valdzinošākas? Tad es viņas uzslavēšu.

— Deviņas raganas! Tev taisnība, Čiko. Es aizmirsu, ka tu esi sūtnis, ka tu aizstāvi Indriķi III, ka karalis Indriķis III ir Margeritas brālis un ka man tavā klātbūtnē Margerita jācildina vairāk par visām citām sievietēm! Bet tu manu neuzmanību piedosi, jo es neesmu pieradis pie sūtņiem, mans dēls.

Tajā. brīdī atvērās durvis un Obiāks skaļā balsī pieteica:

— Spānijas sūtnis!

Čiko pielēca no krēsla, par ko karalis pasmaidīja.

— Patiesi, te tagad notiek brīnumi, — sacīja Indriķis. — Spānijas sūtnis! Ko gan viņš vēlas?

— Jā, — atkārtoja Čiko, — ko gan viņš vēlas?

— Gan jau mēs uzzināsim. Varbūt, ka mūsu kaimiņš grib nokārtot kādu strīdīgu robežu jautājumu.

— Es aiziešu, — Čiko pazemīgi sacīja. — Nav šaubu, ka karalis Filips II sūta pie jums daudz dižāku sūtni, nekā…