Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Un arī karaliene ir nodarbināta!

— Ar ko?

— Ar Dievu, monsieur, — mācītājs lepni atbildēja.

— Ar Dievu! — Čiko iesaucās. — Vai karaliene ir dievbijīga?

— Ļoti dievbijīga.

— Bet es domāju, ka pilī nenotiek neviens dievkalpojums, — sacīja Čiko.

— Tad jūs ļoti maldāties. Nenotiek neviens dievkalpojums! Vai jūs mūs turat par pagāniem? Kad karalis ar saviem pavadoņiem dodas uz baznīcu, karaliene liek lasīt mesu savā atsevišķā kapelā.

— Karaliene Margo?

— Karaliene Margo. Tik tiešām, ka es esmu saņēmis divus ekijus, jo pats divas reizes esmu šajā kapelā kalpojis.

Čiko bija ievācis vairāk ziņu, nekā viņam vajadzēja, lai īstenotu zināmu nodomu. Viņš pazina Margo, jo bija karalieni redzējis Parīzes galmā, un viņš zināja, ka Margo lieliski prata izlikties, ja vien to prasīja apstākļi.

Pievakarē Čiko ieradās Nerakā. Viņš zināja karaļa ieražas un cerēja drīz vien dabūt audienci. Vienkāršs kalpotājs atvēra durvis uz salonu, kurā ziedēja puķes. Aiz salona atradās karaļa istaba, kurā viņš dienā uzturējās, lai pieņemtu daudzos apmeklētājus.

Apmeklētājus pieteica vai nu virsnieks, vai vienkārši kāds pāžs. Virsnieks vai pāžs tik ilgi dzenāja karali, līdz viņu kaut kur atrada. Karalis lūdzējus pieņēma bez kādiem ierobežojumiem.

Čiko šīs galma brīvības yisnotaļ sajūsmināja. Viņš atzina, ka karalis ir labs un visi to mīl.

Viņa atziņa kļuva vēl izteiktāka, kad viņš kādā ziedošu oleandru alejā ieraudzīja Navarras karali dzeltenbrūnā kamzolī, vienkāršā cepurē un apputējušos zābakos, ar ziedu saišķi rokā nākam uz pili.

Indriķim bija skaidra piere, it kā to nekad nebūtu skāruši rūpju spārni. Viņa mute smaidīja bezrūpībā un dzīvespriekā, acis dzirkstīja. Nākdams viņš plosīja puķes.

— Kas vēlas ar mani runāt? — viņš jautāja pāžam.

— Sire, kāds vīrs, kas pa pusei izskatās kā cienījams kungs, bet pa pusei kā kareivis.

Čiko dzirdēja šos vārdus, draudzīgi tuvojās un sacīja:

— Es, sire.

— O! — karalis iesaucās, rokas pret debesīm paceldams. — Monsieur Čiko ir Navarrā, monsieur Čiko ir pie. mums. Deviņi pērkoni! Esiet sveicināts, mīļais monsieur Čiko!

— Sirsnīgi pateicos, sire.

— Paldies Dievam, pavisam dzīvs?

— Vismaz ceru, sire, — sacīja Čiko, par šādu saņemšanu sajūsmināts.

— Pie velna, mēs kopīgi izdzersim vienu glāzi Limū vīna, un jūs varēsiet izteikt par to savu spriedumu. Jūs man tiešām sagādājāt īstu prieku, monsieur Čiko. Apsēdieties!

Un viņš norādīja uz velēnu solu.

— Nē, sire, — Čiko atbildēja.

— Vai gan jūs nojājāt divi simti jūdžu, lai mani apmeklētu, un es jums ļaušu stāvēt? Nē, monsieur Čiko, sēdieties, sēdieties! Tikai sēžot var labi izpļāpāties.

— Bet, sire, godbijība…

— Godbijība pie mums, Navarrā? Kas gan tā domā? Tu esi muļķis, manu nabaga Čiko!

— Nē, sire, — teica Čiko, — es neesmu muļķis, es esmu sūtnis.

Karaļa piere viegli savilkās, bet tik tikko jaušamā kroka tūlīt izzuda.

— Sūtnis? — Indriķis izbrīnā ievaicājās. — No kā?

— Karaļa Indriķa III sūtnis. Es nāku no Luvras Parīzē, sire.

— Tas ir kas cits, — karalis nopūzdamies piecēlās no velēnu sola. — Ej, pāž, atstāj mūs vienus! Atnes vīnu uz manu istabu pirmajā stāvā, nē, manā kabinetā! Nāciet man līdzi, Čiko!

Čiko sekoja Navarras karalim. Indriķis gāja steidzīgāk, nekā atgriezdamies pa oleandru aleju.

— Kāda nelaime! — nodomāja Čiko. — Man jātraucē šā godavīra prieks un neziņa. Nē, viņš kļūs par filozofu!

Navarras karaļa kabinets nebija sevišķi grezni iekārtots. Bearnas majestāte nebija bagāts. Šis kabinets ar mājīgu guļamistabu aizņēma visu pils labo spārnu. Sardzes telpas, guļamistabu un kabinetu savienoja garš gaiteni. No kabineta atklājās ļoti skaists skats uz apkārtni.

Dabas daiļums Čiko interesēja mazāk par Indriķa kabineta iekārtu. Jautri smaidīdams, karalis apsēdās lielā briežādas atzveltnes krēslā. Viņam iepretim Čiko novietoja tikpat greznu solu.

— Es jums šķitīšu ļoti ziņkārīgs, ja jūs tā uzlūkoju, mans mīļais Čiko, — karalis iesāka, - bet es neko nevaru darīt. Es tik ilgi biju pārliecināts

par jūsu nāvi, ka par jūsu augšāmcelšanos esmu ļoti priecīgs. Kāpēc jūs tik pēkšņi pazudāt no šīs pasaules?

— O, sire, arī jūs pazudāt no Vensēnas, — Čiko atbildēja savā parastajā brīvdomībā. — Katrs rīkojas atbilstoši savām spējām, lai kļūtu neredzams.

— Jūs arvien esat zobgalīgāks par citiem, mīļo Čiko, un tāpēc es esmu pārliecināts, ka nerunāju ar jūsu ēnu, — atbildēja Indriķis.

Tad viņš kļuva nopietns un piebilda:

— Bet vai nemetisim jokus pie malas un neparunāsim par mūsu attiecībām?

— Ja Jūsu Majestāte nav pārāk noguris, es esmu jūsu rīcībā.

Karaļa acis iemirdzējās.

— Es noguris? Tiesa, es šeit mokos ar garlaicību, bet noguris nejūtos.

— Ļoti priecājos, sire. Man jāizpilda karaļa, jūsu radinieka un drauga, sūtņa pienākums.

— Runājiet un remdējiet manu ziņkāri.

— Sire…

— Vispirms dodiet uzticības vēstuli! Es zinu, ka tā ir tikai nevajadzīgs priekšraksts, jo jūs esat karaļa sūtnis. Bet es gribu jums pierādīt, ka arī Bearnas zemnieki zina karaļu paražas.

Čiko karalim īsumā atstāstīja, kāpēc viņš uzticības vēstuli ir iznīcinājis, bet ka viņš to ir iemācījies no galvas. Vēstule bijusi rakstīta latīniski. Indriķis paskaidroja, ka viņš šo valodu neprot. Čiko iesāka:

„Frater carissime,

Sincerus amor, quo te prosequebatur qermanus noster CaroJus nonus, funetus nu per, colet usque regiam nostram et pectori meo pestinaciter adheret."

Indriķis nesavilka ne vaibsta, bet pie beidzamiem vārdiem viņš ar mājienu pārtrauca Čiko un sacīja:

— Ja es briesmīgi nemaldos, vai tur nav runa par mīlu, stūrgalvību un manu svaini Kārli IX?

— Es nevaru teikt nē. Latīņu valoda ir tik daiļa valoda, ka tas viss patiešām var ietilpt vienā teikumā.

— Turpiniet! — karalis pavēlēja, un Čiko turpināja.

Bearnietis parastajā vienaldzībā noklausījās līdz vietai, kur bija runa par viņa laulāto draudzeni un Turēnas vikontu.

— „Turennius?" Vai tas nenozīmē Turēna?

— Liekas gan, sire.

— Nu vai „Margo" nebūtu patīkamais vārds, kādā mans svainis Kārlis IX un Indriķis III dēvē savu māsu, manu laulāto draudzeni Margeritu?

— Es nesaku, ka tas nebūtu iespējams, — atbildēja Čiko. Un viņš nobeidza vēstuli līdz pēdējam teikumam. Karaļa seja nebija mainījusies.

Beigu vārdus neskaidri noņurdējis, Čiko beidzot apklusa.

— Vai jūs beidzāt? — Indriķis ievaicājās.

— Jā, sire.

— Tara ir jābūt lieliskam!

— Tiešām, sire\

— Kāda nelaime, ka sapratu tikai divus vārdus — „Turenniust' un „Margo".

— Neizsakāma nelaime, sire, ja jūsu majestāte nav nolēmis vēstuli likt pārtulkot kādam mācītam vīram.

— Nē, nē, — Indriķis dzīvi attrauca. — Vai jūs, monsieur Čiko, kas kā sūtnis esat bijis tik uzmanīgs, ka vēstules oriģinālu esat iznīcinājis, vai jūs man neieteiksit šīs vēstules saturu kaut kā noskaidrot?

— Es neteikšu nē, sire.

— Bet jūs tā domājat.

— Es domāju, ka jūsu svaiņa, Francijas karaļa vēstule var saturēt kaut ko labu, ko jūs varētu izmantot.