Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— O, jūs mīlat un tomēr šaubāties, vai varēsit mīlēto sievieti sastapt? Skaisti, monsieur, — dāma lepni zobojās. — Jūs arvien šaubāties!

— Kā tā, madame?

— Jūs redzējāt mani nestuvēs, un jūs tomēr man nesekojāt.

— Ievērojiet, madame, jūs atzīstaties, ka esat mani redzējusi.

— Atzīstos. Jūs mani tik tikko nesamināt, taču neapstājāties, bet aizauļojāt garām.

— Es nevarēju apstāties.

— Šaubu dēļ?

— Nē, madame, pienākumu dēļ.

— Jūs esat ļoti saudzīgs mīlētājs un baidāties no nepatikšanām, — dāma pasmaidīja.

— Par to nav jābrīnās. Tā taču ir dīvainība, ja kāda dāma pārģērbjas par vīrieti, ar varu ielaužas pa vārtiem, lai noskatītos noziedznieka sodīšanu Grēva laukumā!

Dāma viegli nobālēja.

— Bet tad dāma aizbēg kā zagle, kaut gan kalpo varenās princeses Monpansjē namā.

Dāma zobgalīgi pasmaidīja.

— Jūs neesat asprātīgs, monsieur, kaut gan esat labs novērotājs. Hercogiene taču drīkstēja interesēties par Salseda likteni un savu

Lotringas namu un sūtīt uz soda vietu savu uzticamāko kalponi? Šī uzticamākā kalpone biju es. Vai jūs domājat, ka Grēva laukumā es būtu nokļuvusi sieviešu ģērbā? Vai jūs domājat, ka es varēju vienaldzīgi noraudzīties soda izpildīšanā un izbaudīt drausmīgā skata sekas?

— Jums taisnība, madame. Es apbrīnoju jūsu prātu, kā jau iepriekš jūsmoju par jūsu daiļumu.

— Pateicos, monsieur. Bet tagad dodiet vēstuli!

— Neiespējami, madame.

Svešā dāma valdīja dusmas.

— Neiespējami? — viņa atkārtoja.

— Jā, jo es Majēnas hercogam zvērēju vēstuli nodot tikai Monpansjē hercogienei.

Lai dāma nedomātu, ka viņš atkal melo, tas vēstuli parādīja, bet neatdeva.

Nepazīstamā aplūkoja rokrakstu un iesaucās:

— Viņa rokraksts! Asinis!

Ernotons iebāza vēstuli kabatā, palocījās un, mīlas smeldzes satraukts, devās uz durvīm. Viņa to aizturēja.

— Kas ir, madame?

— Apžēlojieties, monsieur, apžēlojieties! — dāma sauca. — Piedodiet, vai hercogam noticis kaut kas ļauns?

— Vai es piedodu vai ne, tas taču ir vienalga, — atbildēja Ernotons. — Bet šo vēstuli drīkst lasīt tikai madame Monpansjē…

— O, nelaimīgais! — hercogiene lepni iesaucās. — Vai tu mani nepazīsti, vai tu nenojauti, ka es esmu tava pavēlniece, nevis kalpone? Es esmu Monpansjē hercogiene, dod vēstuli!

— Jūs esat hercogiene? — Ernotons atrāvās atpakaļ.

— Protams, atdod! Vai tu neredzi, ka es gribu zināt, kas ar manu brāli ir noticis?

Bet jauneklis palika nepielūdzams.

— Kā es lai ticu jūsu vārdiem? Jūs jau trīs reizes esat melojusi.

Hercogienes acīs ielāsmojās zibeņi. Bet Ernotons nesamulsa.

— Jūs vēl šaubāties, jūs prasāt pierādījumus!

— Jā, madame, — Ernotons salti atbildēja.

Nepazīstamā skaļi piezvanīja, tā ka tikko nesaplēsa zvanu.

Nekavēdamies parādījās viesmīlis un apvaicājās:

— Ko madame vēlās?

Nepazīstamā dusmīgi piesita kāju un uzsauca:

— Majēnvilu, es gribu Majēnvilu. Vai viņš nav šeit?

— Ir, madame.

— Lai ienāk!

Viesmīlis aizskrēja. Mirkli vēlāk ieradās Majēnvils.

— Ko pavēlat, madamel — Majēnvils jautāja.

— Kopš kura laika mani sauc par kundzi? — hercogiene pārskaitusies uzkliedza.

— Ko jūsu augstība pavēl? — Majēnvils palocījās.

— Labi, — atteica Ernotons. — Es uzticos šim muižniekam, un ja arī viņš melo, tad lai debesis viņu sargā!

— Tātad nu jūs ticat? — hercogiene noprasīja.

— Jā, godātā madame, es ticu, un pierādījumam nododu jums vēstuli. Jauneklis noliecās un pasniedza hercogienei tik ilgi kāroto vēstuli.

Hercogiene paņēma vēstuli, atplēsa un sāka ziņkāri lasīt. Viņas seja sadrūma.

Vēstuli izlasījusi, viņa to pasniedza Majēnvilam. Viņš lasīja:

„ Mana māsa, es pats gribēju leitnanta vietu un tiku sodīts.

Mani sadūra kāds puisis, kas mani jau sen ienīst. Ļaunākais, ka viņš nogalināja piecus manus ļaudis, bet pats aizbēga.

Uzvarēt viņam palīdzēja šīs vēstules nodevējs. Tas ir skaists puisis. Nododu viņu jūsu rīcībā. Viņš māk klusēt.

Šis jauneklis izglāba man dzīvību, jo uzvarētājs, man guļot nesamaņā, gribēja man nogriezt galvu.

Mana māsa, jūs varētu painteresēties par šā kavaliera vārdu un amatu. Viņš šķiet aizdomīgs, kaut gan arī saista. Es piedāvājos viņam palīdzēt, bet viņš paskaidroja, ka kalpojot kungam, kas rūpējoties par visu.

Viņš apgalvo, ka mani nepazīstot. Pārbaudiet!

Es ciešu lielas sāpes, taču šķiet, ka brūce nebūs nāvīga. Atsūtiet steidzami ārstu. Es guļu kā zirgs salmos. Vēstules nodevējs pateiks manu tagadējo mītni.

Jūsu padevīgais Majēnas hercogs"

Hercogiene un Majēnvils pārsteigti saskatījās.

— Kam mums jāpateicās par pakalpojumu, monsieur? — hercogiene pārtrauca klusumu.

— Vīram, kurš arvien vājāko aizstāv pret stiprāko, madame.

— Vai nevēlaties pastāstīt plašāk?

Ernotons atstāstīja visu, ko zināja, un norādīja, kur hercogs atrodas.

— Monsieur, pateicos par labvēlību mūsu namam. Vai jūs nevēlētos tam pievienoties? — hercogiene laipni jautāja.

Ernotons nojauta hercogienes piedāvājuma nozīmi. Viņš izcīnīja grūtu cīņu starp mīlu un godu.

— Madame, es jau teicu Majēnas hercogam, ka man ir labs kungs un citu es nevēlos.

— Mans brālis raksta — jūs esat teicis, ka viņu nepazīstat. Kā tas izskaidrojams?

— Majēnas hercogs vēlējās palikt nepazīts. Nebūtu ari bijis teicami, ka zemnieki būtu dabūjuši zināt, kas ir viņu viesis. Parīzē Majēnas hercoga vārds man palīdzēja nokļūt pie jums. Ceru, ka nebūšu rīkojies nepareizi.

— Jūs esat ļoti asprātīgs jauneklis, — hercogiene pasmaidīja.

— Es gan visā nule sacītajā nekādas asprātības neredzu, — Ernotons atteica.

— Es redzu, ka jūs gribat klusēt, — hercogiene nemierīgi piebilda. — Es jums esmu divas reizes pateicibu parādā, kāpēc jūs ļaunojaties, ja es vēlos zināt jūsu vārdu?

— Nešaubos, ka jūs manu vārdu uzzināsit, bet tād to pateiks cits.

— Jums kā arvien ir taisnība, — hercogiene atzinās. — Un tas ir viss?

— Viss, — atteica jauneklis un gatavojās lūgt atļauju aiziet.

Viņa sveicienam neatbildējusi, hercogiene nolūkojās aizgājējā, un, kad durvis bija aizvērušās, tā piesita kāju.

— Majēnvil, lieciet šim puisim sekot!

— Tas ir neiespējami, augstība. Visi mani cilvēki ir aizņemti. Šodien grūta diena. Mums jāsagatavojas mūsu nodoma īstenošanai.

— Jums taisnība, Majēnvil, es tiešām esmu neprātīga. Bet vēlāk…

— Kā jūs pavēlēsit kundze.

— Viņš ir ļoti aizdomīgs.

— Varbūt. Bet arī drošsirdīgs, un drošsirdība šajos laikos ir reta parādība. Mums laimējās: it kā no debesīm ir nokritis cilvēks, kas mums tā izpalīdz.

— Vienalga, vienalga. Majēnvil. Gan mēs viņu vēlāk papētīsim.

— Kundze, vēlāk mums gan nevajadzēs kādu apsargāt.

— Jums taisnība, Majēnvil, šodien es esmu gluži samulsusi.

— Kundze, ģenerālim izšķirošās cīņas priekšvakarā ir jādomā tikai par to.

— Pareizi. Ir jau nakts, Majēnvil, un Valuā naktī atgriezīsies no Vensēnas.

— Mums vēl laika diezgan. Pulkstenis vēl nav astoņi.

— Vai paroli zina visi?

— Visi.