Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA,, Год выпуска: 1993, Издательство: „AEROEKSPRESIS, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ČETRDESMIT PIECI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ČETRDESMIT PIECI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Trešais sējums
RĪGA, „AEROEKSPRESIS"1993
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSRESIS"
Tulkojis Vitolds Zibelis Redaktors A.Mukāns Mākslinieks J.Sīmanis Sastādītāji G.Špakovs un S.Smoļskis
Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16. 12,5 iespiedloksnes Tirāža 16 000 eks. Līgumcena Izdevējdarbības licence Nr. 2-0116
4>«6pMKa «AercKafl knhta» Nt 2 MHHHeTepeTaa neMam « nm^opMauHn 193036. C«HKT-neTep6ypr, 2-x CoaeTCKa*. 7
Фабрика «Детская книга» Н> 2 Министерства печати и информации 193036. Санкт-Петербург, 2-я Советская. 7

ČETRDESMIT PIECI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ČETRDESMIT PIECI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Un tas nozīmē — samaksāts?

— Jā.

— Pierakstiet divus „S", sire, un nopūšieties.

Indriķis nopūtās.

— Es tā arī darīšu, Čiko, — viņš atbildēja. — Ak, mans draugs, tu jau redzi, ka Bearnā vēl var dzīvot un ka man Kaora nemaz nav vajadzīga.

— Redzu. Un tā kā es jūs arvien uzskatīju par prātīgu princi, par karali filozofu… Bet kas tas par troksni?

— Troksnis? Kur?

— Liekas, ka pagalmā.

— Palūkojies pa logu, mans draugs, palūkojies!

Čiko piegāja pie loga.

— Sire, tur stāv kādi divpadsmit trūcīgi ģērbušies cilvēki, — viņš sacīja.

— O, tie ir mani ubagi, — karalis atzinās. Viņš piecēlās.

— Jūsu Majestātei ir savi ubagi?

— Protams. Vai Dievs mums nav pavēlējis būt žēlsirdīgiem? Es neesmu katolis, Čiko, bet es tomēr esmu kristīgais.

— Lieliski, sirel

— Iesim lejā, Čiko. Abi izdalīsim dāvanas un tad varēsim iet vakariņās.

— Es jums sekošu, sire.

— Vispirms paņem maku, kas atrodas uz galda, blakus manam zobenam. Vai redzi?

— Paņēmu, sire…

Viņi nogāja lejā. Pagalmā bija jau satumsis. Karalis izskatījās norūpējies un domīgs.

Čiko to novēroja, un ari viņam kļuva skumji.

— Kāda velna pēc man ar šo skaisto princi vajadzēja sākt runāt par politiku? — Čiko nodomāja. — Kāds es gan esmu muļķis!

Indriķis piegāja pie ubagu bara.

Tas bija ducis dažāda izskata un dažādi ģērbušos ļaužu, kurus vienkāršs skatītājs būtu noturējis par čigāniem vai ārzemniekiem, bet saprātīgs novērotājs viņos būtu ieraudzījis pārģērbušos muižniekus.

Indriķis paņēma no Čiko maku un pamāja.

Visi ubagi, šķiet, šo zīmi teicami saprata.

Viņi pēc kārtas piegāja pie karaļa, lai to apsveiktu. Viņu āriene slēpa drosmi, ko ievēroja tikai valdnieks.

Indriķis palocīja galvu, tad viņš atvēra maku un paņēma naudas gabalu.

— Sire, — sacīja Čiko, — vai jūs zināt, ka tas ir zelts?

— Jā, mans draugs, zinu.

— Pie velna! Jūs esat bagāts.

— Vai tu neredzi, — Indriķis smiedamies sacīja, — ka šī nauda noder divām reizēm. Es esmu nabags, un man ekiji ir jāgriež uz pusēm.

— Pareizi, — atbildēja Čiko, kura izbrīna auga, — nauda ir pārgriezta un izskatās neparasti.

— O, es līdzinos savam brālim Indriķim III, kas kavē laiku, izgriezdams bildes. Arī man ir savas paražas. Es brīvos brīžos apgriežu savus ekijus.

— Vienalga, sire, vienalga, — Čiko kratīja galvu, jauzdams kādu noslēpumu. — Tas tomēr ir dīvains dāvanu izdalīšanas paņēmiens.

— Vai tu būtu dalījis citādi?

— Jā, es nebūtu pūlējies naudu pārgriezt, bet vienu gabalu atdotu diviem.

— Tad ubagi sāktu plēsties, un es žēlsirdības vietā būtu radījis ļaunumu.

Indriķis izņēma no maka pārgrieztu naudas gabalu un nostājās iepretim pirmajam ubagam. Parastajā mierīgajā izteiksmē viņš uzlūkoja šo cilvēku.

— Ažāna, — ubags palocīdamies sacīja.

— Cik? — karalis jautāja.

— Pieci simti.

— Kaora.

Un karalis atdeva tam naudas gabalu un paņēma citu. Ubags palocījās vēl godbijīgāk un aizgāja.

Viņam tikpat mierīgi sekoja otrais.

— Oša, — tas palocīdamies sacīja.

— Cik?

— Trīs simti piecdesmit.

— Kaora.

Un viņš atdeva otro naudas gabalu un paņēma no maka trešo. Pienāca trešais un palocījās.

— Narbonna, — tas sacīja.

— Cik?

— Astoņi simti.

— Kaora.

Un viņš atdeva trešo naudas gabalu.

— Montobāna, — sacīja ceturtais.

— Cik?

— Seši simti.

— Kaora.

Visi pienāca palocīdamies, pateica vārdu, saņēma dīvaino dāvanu un minēja skaitli, kura kopsumma sasniedza astoņus tūkstošus. Indriķis katram atbildēja „Kaora".

Kad balvas bija izdalītas, maks bija tukšs, un arī pagalmā vairs nebija neviena ubaga.

— Lūk, — Indriķis noteica. *

— Vai visi, sIre?

— Jā, es beidzu.

Čiko aizskāra kara|a piedurkni.

— Majestāte? — viņš sacīja.

— Kas ir?

— Vai es drīkstu būt ziņkārīgs?

— Kāpēc gan ne? Ziņkārība ir visdabiskākā lieta pasaulē.

— Ko jūs teicāt ubagiem? Un kādas muļķības viņi jums atbildēja? Indriķis pasmaidīja.

— Te viss ir tik noslēpumains.

— Vai tiešām?

— Jā, es nekad neesmu redzējis tā izdalot ubagu dāvanas.

— Nerakā ir tāda paraža, mīļais Čiko. Tu zini parunu: katrai pilsētai savas ieražas.

— Tikai jūsu pilsētā tās visas ir savādas.

— Nē, velns lai parauj! Visi šie cilvēki, kurus tu redzēji, staigā pa manu valsti un vāc dāvanas, tikai katrs no savas pilsētas.

— Un tad, siret

— Lai kāds nedabūtu vairākas reizes, katrs min savas pilsētas vārdu. Tādā kārtā, mīļais Čiko, es savas dāvanas varu izdalīt līdzīgi un palīdzēt visiem manas valsts pilsētu nelaimīgajiem.

— Par pilsētu nosaukumiem nebūtu ko iebilst, bet kāpēc jūs visiem atbildējāt — Kaora?

— O, — Indriķis šķietamā izbrīnā iesaucās, — vai tad es viņiem minēju Kaoru?

— Liekas gan!

— Tu tā domā?

— Es esmu pārliecināts.

— Redzi, kopš es runāju par Kaoru, man šis vārds arvien ir uz mēles. Ja kaut ko karsti vēlas un nevar iegūt, tad to redz sapni, un sapni ari par to runā.

— Hm! — Čiko norūca un aizdomīgi palūkojās tajā virzienā, kur bija pazuduši ubagi. — Tas nemaz nav tik skaidri, kā es būtu vēlējies. Bez tam…

— Kā! Vēl kaut kas?

— Bez tam, es nesaprotu skaitļu nozimi, kurus minēja jūsu ubagi un kuru kopsumma ir gandrīz vai astoņi tūkstoši.

— Ari es pats tos nesaprotu, Čiko. Varbūt, ka ubagi no dažādiem apvidiem minēja savu nelaimīgo brāļu skaitu.

— Sire, sirel

— Iesim vakariņās, mans draugs. Es domāju, ka nekas tā neatsvaidzina cilvēka prātu kā ēdiens un dzēriens. Mēs pasēdēsim pie galda, un tu redzēsi, kaut gan mani ekiji apgriezti, taču pudeles ir pilnas.

Karalis pasauca pāžu un lika pasniegt vakariņas.

Tad viņš paņēma Čiko aiz rokas, un abi kopā iegāja kabinetā, kur jau bija klāts vakariņu galds.

Paiedams garām karalienes istabām, Indriķis palūkojās logos, kas nebija apgaismoti.

— Pāž, — viņš sacīja, — vai Viņas Majestāte ir mājās?

— Viņas Majestāte devās apmeklēt savu galma dāmu Monmoransī, kura esot ļoti slima.

— Ak, nabaga Fosēza! — Indriķis atbildēja. — Tiešām, karaliene ir ļoti labsirdīga. Iesim vakariņās, Čiko.

VII

Navarras karaļa mīļākā

Pie vakariņu galda Indriķis bija ļoti jautrs. Likās, ne viņa domas, ne sirdi nemāca nekas drūms, bet visiem zināms, cik jauks sarunu biedrs jautrā omā bija Bearnas karalis.

Čiko visiem spēkiem pūlējās savaldīt nemieru, kas viņu pārņēma, ierodoties Spānijas sūtnim, un vēl pavairojās, redzot dāvanu izdalīšanu ubagiem.

Indriķis gribēja ēst vakariņas ar Čiko divatā. Vēl karaļa Indriķa III galmā viņš Čiko visai cienīja. Un arī Čiko, atcerēdamies Spānijas sūtni,

un savādo atgadījumu ar ubagiem, bija pret Navarras karali visai sirsnīgs.

Redzēdams, ka karalis daudz dzer, Čiko nolēma uzmanīties un ievērot visu, ko bearnietis teiks.

Indriķis dzēra tikai vīnu un prata savus galda biedrus tā aizraut, ka Čiko nepaguva ne attapties.

Bet Čiko bija grūti piedzirdīt. Viņam bija dzelzs galva.

Navarras Indriķis apgalvoja, ka šis vīns darināts viņa zemē, un dzēra to kā ūdeni.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ČETRDESMIT PIECI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ČETRDESMIT PIECI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā - Divas Diānas
Aleksandrs Dimā
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI
Aleksandrs Dimā (tēvs )
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro
Aleksandrs Dimā(Tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «ČETRDESMIT PIECI»

Обсуждение, отзывы о книге «ČETRDESMIT PIECI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x