Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

To visu pavadīja savstarpēji laipnības vārdi un glaimi.

— Es jūs apskaužu, — Čiko sacīja karalim. — Jūsu dzīve tik laimīga^ sire\ Jūsu galmā visiem tik laipnas sejas, skaistā Gaskona tik bagāta!

— Ja te būtu mana sieva, es tev nekad to neteiktu, ko teikšu tagad, bet viņas prombūtnē es varu atzīties, ka manas dzīves lielāko laimi tu vēl nezini.

— Jā, sire, es par Jūsu Majestāti kaut ko dzirdēju.

Indriķis atlaidās krēslā un bārdu glaudīdams jautāja:

— Dzirdēji? Stāsta, ka es vairāk valdot pavalstnieces?

— Jā, sire. Mani tas pārsteidz.

— Ko tur brīnēties, mīļais Čiko?

— Ka jums ir tas nemierīgais gars, kas rada lielus karaļus.

— O, Čiko, tu maldies,— atteica Indriķis.— Es esmu slinks, ne darbīgs. Pierādījums — visa mana dzīve. Ja esmu izvēlējies vīnu, tad arvien no tuvākās pudeles. Tavai veselībai, Čiko!

— Priecājos, sire,— atbildēja Čiko, iztukšodams savu glāzi līdz dibenam, jo karalis vēroja viņu ar to gudro skatu, kas ietiecās viņa domu slepenākajās dzīlēs.

— Jā, — karalis, acis debesīm pievērsdams, turpināja, — manā dzimtā nav nekāda prieka.

— Saprotu, Majestāte. Visas karalienes galma dāmas jūs dievina.

— Tikai galma dāmas, mīļais Čiko.

— He, he, he!… Sire, ja jūs dzīvotu Sentdenā, nevis Nerakā, tad karaļa Indriķa III dzīve būtu daudz nemierīgāka.

Indriķis kļuva nopietnāks.

— Karalis! Ko jūs runājat par karali, mīļais Čiko? Vai tad es esmu Gīzs? Es gribu iegūt Kaoru, jā, bet Kaora taču tieši pie maniem vārtiem. Es esmu godkārs, bet ja man jāpūlās, es nekustos ne no vietas un nevēlos gluži nekā.

— Pie velna! — atbildēja Čiko. — Šī vēlēšanās iegūt vistuvāko ļoti atgādina Cēzaru Bordžiju, kas ieņēma pa vienai pilsētai un pamazām ieguva veselu karaļvalsti, apgalvodams, ka Itāliju kā artišoku jāapēd pa vienai lapai.

— Liekas, šis Cēzars Bordžija nav bijis slikts politiķis, draudziņ? — sacīja Indriķis.

— Bet ļoti bīstams kaimiņš un slikts radinieks.

— Vai jūs mani, hugenotu vadoni, tik negribat salīdzināt ar šo pāvesta mīluli? Ko jūs iedomājaties, sūtņa kungs!

— Sire, es jūs nesalīdzinu ne ar ko.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs nevienam nelīdzināties. Jūs esat godkārs, Majestāte.

— Lūk, dīvainība, — atteica bearnietis, — tu visiem līdzekļiem piespied mani kaut ko vēlēties.

— Lai Dievs mani sargā, sire. Gluži otrādi, es no visas sirds vēlos, lai jūs nekā negribētu.

— Klausaties, Čiko, vai jūs Parīzē neviens negaida?

— Neviens, sire. *

— Tad jūs varbūt kādas dienas pavadīsiet pie manis?

— Ja Jūsu Majestāte mani tā pagodina, tad atļaujiet palikt pie jums astoņas dienas.

— Astoņas dienas? Labi. Šais astoņās dienās jūs mani iepazisiet kā miesīgu brāli. Iedzersim, Čiko.

— Es vairs negribu,— atbildēja Čiko, atteikdamies no nodoma karali piedzirdīt.

— Ja jau tā, tad es jūs atstāšu, — sacīja Indriķis. — Vīrietis nedrīkst sēdēt pie galda, ja viņam nav ko darīt. Iedzersim!

— Kāpēc?

— Lai labāk varētu gulēt. Šis vīns teicami iemidzina. Vai jūs mīlat medības, Čiko?

— Ne visai, sire. Bet jūs?

— Es tās kaislīgi mīlu, sevišķi tad, kad dzīvoju Kārļa IX galmā.

— Kāpēc jūs, Majestāte, man jautājat, vai es mīlu medības? — jautāja Čiko.

— Tāpēc, ka rīt es dodos medībās un gribu uzaicināt arī jūs.

— Ļoti priecājos, sire, bet…

— O, draudziņ, apmierinieties, sire, medības iepriecinās ikvienu kareivīgu sirdi. Es esmu labs mednieks, Čiko, un es jums gribu parādīt savu mākslu, velns lai parauj! Vai jūs gribat ar mani tuvāk iepazīties, ko?

— Deviņi pērkoņi! Atzīstos, sire, ka tā ir mana kaislākā vēlēšanās.

— Bet šai virzienā jūs mani vēl nepazīstat.

— Es darīšu visu ko vien vēlaties, sire.

— Labi. Bet kas tas? Mūs traucē. Nāk pāžs.

— Svarīga lieta…

— Lieta? Pie manis? Kad es sēdu pie galda! Čiko vēl arvien domā, ka atrodas Francijas galmā. Čiko, mans draugs, atceries, ka Nerakā…

— Kas ir Nerakā?

— Nerakā pēc vakariņām iet gulēt.

— Bet šis pāžs?

— Vai tad pāžs ziņo tikai svarīgas lietas?

— Saprotu, sire. Es iešu gulēt.

Čiko piecēlās. Arī karalis piecēlās un satvēra savu viesi aiz rokas. Šī vēlēšanās, viņu izvadīt pēc iespējas ātrāki, Čiko šķita aizdomīga, kopš Spānijas sūtņa ierašānās viņam viss šķita aizdomīgs. Viņš nolēma palikt kabinetā, kamēr vien būs iespējams.

— O! — viņš grīļodamies nopūtās. — Savādi, sire\ Bearnietis pasmaidīja.

— Kas ir savādi, draudziņ?

— Deviņi pērkoņi! Man reibst galva. Sēdot vīns bija labs, bet tagad…brrr…

— Lūk! — atteica Indriķis. — Mēs tikai nogaršojām vīnu.

— Jūs to saucat par garšošanu? Lieliska garšošana! O!

— Čiko, mans draugs, — bearnietis sacīja, pūlēdamies novērot, vai Čiko tiešām piedzēries, vai tikai izliekas, — būs visprātīgākais, ja tu dosies gulēt.

— Jā, jā, sire. Ar labu nakti.

— Līdz rītam.

— Līdz rītam, sire. Jums taisnība, tagad visprātīgākais doties gulēt. Ar labu nakti!

Un Čiko izstiepās uz grīdas. Redzēdams šo nodomu, Indriķis palūkojās uz durvīm, un kaut gan skats bija visai ātrs, Čiko to tomēr pamanīja. Indriķis piegāja pie Čiko.

— Tu esi tā piedzēries, nabaga Čiko, ka nekā neredzi.

— Kā tā, Majestāt?

— Tu par gultu esi iedomājies grīdsegu manā kabinetā.

— Čiko ir izglītots cilvēks. Tādi niecīgi priekšmeti viņu neinteresē.

— Tā tad tu vēl nevari saprast, ka…

— Ko?

— Ka es kādu gaidu.

— Lai kopā ēstu vakariņas?

Un Čiko velti izmēģinājās piecelties.

— Deviņas raganas! — iesaucās Indriķis. — Cik tu ātri noreibsti, draudziņ! Tu taču redzi, ka viņa kļūst nemierīga!

— Viņa? — ievaicājās Čiko. — Kas par viņu?

— Velns parauj! Sieviete, ko es gaidu, un viņai jāstāv aiz dunam.

— Sieviete! Kāpēc jūs to tūlīt neteicāt, sire? Es iešu.

— Ar labu nakti, muižniek! Piecelies un ej. Man gaidāma lieliska nakts! Vesela nakts!

Čiko piecēlās un grīļodamies devās uz durvīm.

— Ardievu, Majestāt! Ar labu nakti!

— Ar labu nakti, draugs, dusi mierīgi!

— Vēlu jums to pašu, sire.

— Tsss!…

— Jā, jā, tsss…

Un viņš atvēra durvis.

— Galerijā sastapsi pāžu. Viņš tev parādīs tavu istabu. Ej!

— Pateicos, sire.

Un Čiko izgāja, vispirms palocījies, cik vien zemu piedzēries cilvēks var noliekties.

Bet tikko durvis bija aizvērušās, viss skurbums bija izgaisis. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu un pēkšņi atgriezies atpakaļ, noliecās pie platās atslēgas spraugas.

Indriķis atvēra durvis svešai personai, kuru Čiko kā sūtnis gribēja redzēt.

Neienāca sieviete, bet vīrietis.

Un kad vīrietis noņēma cepuri, Čiko pazina Diplesī Monrē, Nevarras karaļa padomnieka dižciltīgo seju.

— Velns lai parauj! — Čiko izdvesa. — Lūk, kas var traucēt mūsu mīlētāju, un vēl vairāk par mani.

Bet Indriķa seja izteica tikai apmierinātību. Viņš ienācēju sirsnīgi apsveica, īgni atgrūdis galdu, viņš mīlētāja dedzībā apsēdināja Monrē sev blakus.

Likās, ka viņš deg aiz nepacietības uzklausīt padomnieku, kad pēkšņi piecēlās, pamāja Monrē pagaidīt, piegāja pie durvīm un tās pieslēdza, kas Čiko ierosināja jaunās pārdomās.