Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— O, monsieur, es esmu cīnījies vienpadsmit reizes, un divi mani pretinieki ir miruši. Vai jūs to nezināt?

— Es vēl nekad neesmu cīnījies, jo nemeklēju iespēju. Ja mani pretinieki paši atnāk pie manis, es nekavējos satvert viņus aiz matiem. Es gaidu!

— Klausieties, — Sentmalēns kratīja galvu, — mēs esam muižnieki, mēs esam karaļa kalpi. Neķildosimies. Jūs esat drošsirdīgs vīrs. Es jums varētu pat roku sniegt. Ko jūs vēlaties? Es visu izpildīšu. Es ienīstu. Ko lai dara? Daba mani radījusi ļaunā dienā. Samierināsimies, un lai mūsu ķilda paliek noslēpums.

— To neviens neuzzinās, monsieur.

— Neviens?

— Nē. Ja mēs cīnīsimies, tad vai nu es jūs nonāvēšu, vai jūs mani. Bet es ceru dzīvot. Es esmu divdesmit trīs gadus vecs, man ir labs vārds, es esmu nabags, es uzvarēšu. Neraizējieties, es cīnīšos kā lauva.

— Tad jus atvainosities?

— Nē.

— Tātad jūs atsakāties no divkaujas?

— Es nevēlos ar jums cīnīties. Vai saprotat?

— Bet ja man zudīs pacietība un es jums uzbrukšu?

Sentmalēns sažņaudza dūres un atbildēja:

— Jo labāk. Es aizsviedīšu savu zobenu desmit soļus projām.

Ernotons iebāza zobenu makstī un sacīja:

— Jūs esat savāds cilvēks, un es jūs ļoti nožēloju.

— Jūs mani nožēlojat?

— Jā, jo jums neizsakāmi jācieš.

— Neizsakāmi.

— Jūs nevienu nevarat mīlēt.

— Nevienu.

— Bet jums taču ir kāda kaislība?

— Viena vienīgā.

— Greizsirdība?

— Jā, un tā ir visu titānu nelaimju cēlonis. Es dievinu sievieti, tiklīdz tā iemīlas citā, es mīlu zeltu, ko aizskārušas cita rokas, es dzeru, lai vairotu dusmas. Jā, jā, monsieur Ernoton, es esmu nelaimīgs.

— Vai jūs neesat mēģinājis laboties?

— Tas man neizdodas.

— Uz ko jūs cerat? Ko jūs domājat iesākt?

— Ko dara indīgs augs? Viņam ir ziedi, kā visiem augiem, un daži cilvēki māk tos izmantot. Ko dara lācis un laupītāju putns? Viņi kož. Bet viņus var arī iedīdīt. Es arī esmu tāds, un tāds es palikšu Epernona un Luanjaka rīcībā līdz tai dienai, kad reiz pateiks: šis augs ir kaitīgs, iznīciniet to, šis zvērs ir bīstams, nogaliniet viņu.

Ernotons bija kļuvis laipnāks.

Sentmalēns bija dīvains radījums, kas viņu sāka saistīt. Viņš sāka just pat līdzcietību.

Ernotons velti izmēģinājās savu biedru iepriecināt.

Tad viņi klusēdami turpināja ceļu uz Parīzi. Pēkšņi Ernotons sniedza Sentmalēnam roku un sacīja:

— Vai es nevaru jums palīdzēt?

— Cietiet klusu! — Sentmalēns atbildēja. — Nemēģiniet, jūs tikai pievilsities. Labāk ienīstiet mani!

— Es jūs vēlreiz nožēloju, — Ernotons nopūtās.

Pēc stundas abi jātnieki bija sasnieguši Luvru un atgriezās četrdes­mit piecu mītnē. Karalis bija izbraucis un paredzēja atgriezties tikai vakarā.

Abi jaunekļi nostājās pie savas mazās istabas loga, lai sagaidītu atgriežamies karali.

Katru nomāca dažādas domas. Sentmalēns mocījās ar savu naidu un greizsirdību. Ernotons pūlējās atminēt, kas gan bija dāma, ko viņš pāža tērpā bija ievedis Parīzē un tagad bija sastapis tik greznās nestuvēs.

Ernotona sirdī jundīja ne vien mīlas dēka, bet vēl vairāk godkāres nodomi. Jauneklis tā bija nogrimis savās pārdomās, ka tikai pēc ilgāka laika atjēdzās, ka Sentmalēns bija izgājis.

Viņš mirklī nojauta visu. Sentmalēns bija redzējis karali atgriežamies un tagad atradās pie viņa.

Viņš piecēlās, izskrēja cauri galerijai un sasniedza karaļa durvis tieši tai brīdī, kad Sentmalēns iznāca no majestātes istabām.

— Lūk, ko es saņēmu no karaļa, — viņš starodams sacīja un parādīja zelta saiti.

— Priecājos, — Ernotons mierīgi atbildēja. Arī viņš iegāja pie karaļa.

Sentmalēns bija gaidījis kaut ko citu un par Ernotona mierīgumu jutās

vīlies. Viņš palika gaidīt, kad Ernotons atgriezīsies. Desmit minūtes šķita mūžība.

Beidzot Ernotons iznāca. Sentmalēns ātru skatu aplūkoja savu biedru. Viņa sirds kļuva līksma. Ernotons bija iznācis bez balvas.

— Un jums, ko jums karalis iedeva? — Sentmalēns vaicāja.

— Noskūpstīt roku, — Ernotons smiedamies atbildēja.

Sentmalēns sažņaudza savu saiti tik spēcīgi, ka salauza vienu gredzenu.

Abi klusēdami atgriezās četrdesmit piecu miteklī.

Kad viņi ienāca zālē, atskanēja taure. Signāls izsauca visus četrdesmit piecus vīrus kā bites no šūniņām.

Mosieur Luanjaks viņus sapulcēja izspriest tiesu. Viņš aizrādīja, ka gaskoniešiem jāķalpo karalim padevīgi un nekādi noslēpumi nav izpaužami. Bet divi atklātā vietā bija izpļāpājuši gvardes nodomus naidniekam un noziegušies pret savu valdnieku.

Abi vainīgie, Pertinaks Monkrabo un Perdiks Pinkomejs, nobālēja kā krīts. Abi saņēma bargu sodu.

Beidzot Luanjaks pavēlēja četrdesmit pieciem, lai viena trešdaļa vakarā nostājas sardzē pie Viņa Majestātes trepēm, otra trešdaļa pārbauda galminiekus, bet pārējie lai paliek mitekli. Kad visi izgāja. Zālē palika vienīgi Ernotons de Šarmēns.

— Ko jūs vēlaties? — Luanjaks jautāja.

— Man šķiet, jūs noteikti nenorādījāt, kas mums jādara. Kalpot karalim ir cildeni, bet es gribētu zināt, kāds ir mans pienākums.

— Uz to es nezinu atbildi, — Luanjaks paskaidroja.

— Kāpēc?

— Jo es pats no rīta nezinu, kas notiks vakarā.

— Jūsu amats ir tik liels, ka jums gan vajadzētu zināt, ko mēs nezinām.

— Mācieties pats, monsieur Šarmēn. Es jums netraucēšu.

— Es ierados galmā bez naida un draudzības jūtām, man nedraudēja nekāda kaislība, bet es, varbūt, varu būt noderīgs.

— Jūs nejūtat ne naidu, ne draudzību?

— Nē.

— Bet karali jūs taču mīlat?

— Es to gribu darīt kā apakšnieks un muižnieks, monsieur Luanjak.

— Labi! Tas ir galvenais. Ja jūs būsit veikls, jūs drīz vien nojautīsit apstākļus.

— Ļoti labi, — Ernotons palocījās. — Bet vēl kaut kas mani slepeni uztrauc.

— Kas?

— Lielā padevība.

— Tā ir pirmā prasība.

— Saprotu, monsieur, bet akla padevība maigākiem raksturiem nav atzīstama.

— Tas nav manā varā, monsieur Šarmēn.

— Es tik lasu monsieur Epernona parakstu un ar to apmierinos.

— Un monsieur Epernons?

— Monsieur Epernons lasa Viņa Majestātes parakstu un tāpat apmierinās.

— Jums ir taisnība. Es būšu jūsu padevīgākais kalps, — Ernotons piekrita.

Viņš gribēja aiziet, bet Luanjaks to aizturēja.

— Jūs manī ierosinājāt kādas domas, — viņš sacīja, — un es jums uzticēšu vairāk nekā citiem, jo tie ir gļēvuļi.

Ernotons palocījās.

— Monsieur, — Luanjaks turpināja, — iespējams, ka šovakar ierodas kāds diženais. Uzmaniet viņu, un, kad tas atstās Luvru, sekojiet tam!

— Monsieur Luanjak, atļaujiet aizrādīt, ka tā būtu spiegošana.

— Spiegošana! Varbūt, bet…

Luanjaks izvilka no kamzoļa kādu papīru un pasniedza Šarmēnam. Tas to atlocīja un lasīja:

„Ja Majēnas hercogs šovakar iedrošināsies ierasties Luvrā, lai kāds viņam seko."

— Kas ir parakstījis? — jautāja Luanjaks.

— Parakstījis ir Epernons, — Šarmēns lasīja.

— Nu, monsieur?

— Labi, es sekošu Majēnas hercogam, — Ernotons zemu palocījās. Tad viņš izgāja ārā.

Majēnas hercogs atstāja Gīzu pili pa kādām sāndurvīm un tāpat vecajās ceļa drēbēs, trīs muižnieku pavadībā, jāšus devās uz Luvru.