Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Parīzē?

— Jā.

— Vai jūs viņu redzējāt?

— Jā.

— Jums šķiet, ka jūs būtu viņu redzējis.

— Es ar viņu runāju.

— Un kur viņa atradīsies, lai savu nodomu īstenotu?

— Kādā jakobīņu klostera logā. Jūs zināt, ka prioreja atrodas ceļā uz Vensēnu.

— Pie velna, ko jūs man stāstiet?

— Patiesību, hercoga kungs. Izdomāti visi līdzekļi, kā nestuves apturēt, kad tās sasniegs klosteri.

— Un kas šos līdzekļus ir izdomājis?

— O!

— Pie velna, atbildiet!

— Es, godātais kungs. Epernons atrāvās.

— Jūs?

Pulēns nopūtās.

— Jūs? Jūs taču visu nododiet!

— Godātais kungs, karaļa uzticamam kalpam ir jābūt paklausīgam.

— Goda vārds, jūs pats lienat karātavu cilpā!

— Mana nāve ir niecīgāka par karaļa pazemojumu vai nāvi. Tāpēc es atnācu.

— Tās ir skaistas jūtas, monsieur.

— Godātais kungs, es domāju, ka jūs būsit karaļa draugs, jūs mani nenodosit un manu vaļsirdību nesodīsit.

Hercogs ilgi nolūkojās Pulēnā un dziļi iegrima viņa bālajā sejā.

— Šai rotaļā jāpiedalās vēl kādiem, — viņš sacīja. — Lai gan hercogiene ir ļoti spējīga, viena viņa gan šo pasākumu nebūs uzņēmusies veikt.

— Viņa gaida palīdzību no sava brāļa Majēnas hercoga.

— Šis nodoms jāņem vērā.

— Protams, godātais kungs, tāpēc jau es steidzos šurp.

— Ja jūs būsit runājis taisnību, leitnant, jūs saņemsit kārtīgu atalgojumu.

— Par ko man jāmelo, godātais kungs? Ticiet, es uzmeklēšu karali, ja jūs man neticat, un gribu mirt, lai pierādītu, ko apgalvoju.

— Pie velna, jūs neiesit pie karaļa, monsieur Nikolā! Jums būs darīšana vienīgi ar mani.

— Labi, godātais kungs, es to teicu tikai tāpēc, ka redzēju jūs vilcināmies.

— Nē, es nevilcinos. Es jums esmu parādā tūkstoš ekiju.

— Godātais kungs vēlas, lai es viņam vienam?

— Jā, es vēlos, lai tas paliktu tikai mūsu noslēpums. Jūs man paklausīsit, vai ne?

— Jā, godātais kungs.

— Apliecinot, ka tas ir patiess noslēpums?

— Noteikti!

— Tūkstoš ekiju ir jūsu, par nākotni nemaz nerūpējieties.

— Man ir ģimene, monsieur.

— Labi! Bet tūkstoš ekiju! Pie velna!

— Ja lotringieši uzzina, ko es esmu atklājis, katrs mans vārds maksās asinis. Tāpēc es šos tūkstoš ekijus pieņemšu.

— Turiet muti! Kas jums par daļu, kāpēc es jums maksāju. Tātad tūkstoš ekiju ir jūsējie.

— Pateicos, hercoga kungs.

Redzēdams, ka hercogs pieiet pie kādas kastes un sāk to pārmeklēt, viņš piegāja tuvāk.

Bet hercogs izņēma tikai nelielu grāmatiņu, kurā milzīgiem burtiem ierakstīja: „3 000 liru monsieur Pulēnam."

— Tas ir tas pats, it kā jūs tās būtu jau saņēmis, — viņš sacīja.

Nikolā Pulēns palocījās.

— Tātad mēs esam vienojušies? — hercogs jautāja.

— Par ko?

— Ka jūs savus ziņojumus turpināsit.

Nikolā Pulēns vilcinājās. Viņu gribēja piespiest uzņemties netīro spiega lomu.

— Nu vai jūsu bezgalīgā padevība jau ir izgaisusi?

— Nē, godātais kungs.

— Tātad es varu jums uzticēties?

— Jūs varat man uzticēties, — Pulēns piespiezdamies atbildēja.

— Un es to zinu vienīgais?

— Jūs vienīgais, godātais kungs.

— Ejiet, mans draugs, ejiet! Pie velna! Majēnas hercogs!

Hercogs tūlīt atgriezās pie karaļa, kas patlaban spēlēja kārtis, un sāka tam stāstīt par jaunajām briesmām.

— Atkal briesmas! — Indriķis iesaucās. — Kaut melns velns tevi parautu, hercog!

— Vai jūs nezināt, kas notiek, sirel

— Nē.

— Jūs ielenc jūsu niknākie naidnieki.

— Kas?

— Monpansjē hercogiene.

— Jā, vakar viņa redzēja sodam Salsedu.

— Tātad jūs zināt?

— Tu taču redzi, ka es zinu.

— Un ka Majēnas hercogs ir ieradies Parīzē?

— Kopš vakar vakara.

— Kā, šis noslēpums!.. — iesaucās nepatīkami pārsteigtais Epernons.

— Vai karalim arī ir noslēpums, mans dārgais?

— Bet kas gan jums pastāstīja?

— Vai tu nezini, ka valdniekiem ir Dieva vēstneši?

— Vai arī policija?

— Ja tu esi straujš, tad tas ir liels tikums, bet ja tu esi gauss, tad tā ir liela kļūda. Tava vēsts būtu bijusi teicama vakar četros pēcpusdienā, bet tagad…

— Bet tagad, sire"?

— Tu esi ieradies par vēlu.

— Vēl nav par vēlu, sire, lai jūs mani uzklausītu.

— Es tevi klausos jau veselu stundu.

— Jūs apdraud, jums rīko slazdus, un jūs klusējat!

— Tu taču esi gādājis par sardzi un vēl vakar apgalvoji, ka mana nemirstība esot droša? Tu savelc pieri. Stāsti, vai tavi četrdesmit pieci ir atgriezušies Gaskoņā, vai arī viņi neko nespēj?

— Gan jūsu majestāte redzēs, ko viņi spēj.

— Ļoti patīkami. Vai es drīz dabūšu redzēt, hercog?

— Ātrāk, nekā jūs domājat, sire.

— Tu mani uztrauc.

— Gan jau redzēsit, sire, gan jau redzēsit. Kad jūs dosities uz Vensēnu?

— Sestdien.

— Pēc trim dienām?

— Pēc trim dienām.

— Ar to pietiek, sire. Epernons palocījās un izgāja.

XXVII divi draugi

Ernotons un Sentmalēns pils vārtos ar zirgiem tik tikko neiesprūda. Neviens negribēja palikt beidzamais. Sentmalēns piesarka, bet Ernotons nobālēja.

— Man sāp, monsieur, — pirmais iesaucās, kad viņi bija ārpus vārtiem, — vai jūs gribat mani samīdīt?

— Arī man sāp, bet es negaužos.

— Liekas, jūs gribat sprediķot.

— Es nekā negribu.

— O! — Sentmalēns iesaucās un paskubināja zirgu. — Atkārtojiet vēlreii!

— Jūs gribat ķildoties? Ļoti žēl! — Ernotons gurdi atbildēja.

— Par ko gan man ķildoties? Es jūs nemaz nepazīstu, — Sentmalēns nicīgi atcirta.

— Jūs pazīstat mani ļoti labi. Mana māja atradās divas jūdzes no jūsējās, un es esmu pazīstams muižnieks. Jūs dusmojaties, ka arī es esmu Parīzē, kaut gan cerējāt, ka tikai jūs būsit aicināti; un arī tāpēc, ka man karalis uzticēja nododamo vēstuli.

— Varbūt, — Sentmalēns dusmās atkliedza. — Bet jūs izliekaties, it kā mani nesaprastu.

— Es jūs ļoti labi saprotu. Jūs pats vēlētos iegūt vēstuli? Bet tad jums mani jānonāvē.

— Kā jūs zināt, ka es to vēlos?

— Vēlēties un piepildīt nav viens un tas pats.

— Nonāciet man līdzi krastmalā un jūs pārliecināsities!

— Mīļais kungs, ja karalis man ir uzticējis aiznest vēstuli, tad es to arī nesīšu.

— Es to atņemšu ar varu, muļķi!

— Jūs taču negribēsit, lai es jūsu galvu saskaldu kā trakam sunim.

— Jūs?

— Protams. Man ir liela pistole, bet jums nav nevienas.

— O, to tu man atmaksāsi! — iesaucās Sentmalēns un parāva zirgu sāņus.

— Droši vien, kad es būšu veicis savu uzdevumu.

— Nelietis!

— Monsieur Sentmalēn, ievērojiet, ka šai mirklī mums jāpaklausa karalim. Viņa majestātes naidnieki gavilētu, ja troņa aizstāvji sāktu ķildoties.

Sentmalēns sakoda cimdu asiņainu.

— Monsieur, saudzējiet savu roku, lai varat noturēt zobenu, — Ernotons aizrādīja.

Sentmalēna dusmas tik drīz nebūtu rimušas, ja Ernotons neievērotu kādas nestuves. Viņš izbrīnā iekliedzās un apstājās, lai nolūkotos kādā viegli aizplīvurotā dāmā.

— Mans vakarējais pāžs! — viņš nomurmināja.

Dāma nelikās viņu pazīstam.

— Pie velna, liekas, jūs liksit man vēl gaidīt! — Sentmalēns lādējās. - Un tikai tādē), lai aplūkotu kādu dāmu.