Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Čiko steidzīgi savīstīja bruņukreklu un pabāza to zem kamzoļa.

Viņš piestiprināja pēdējo cilpu, kad uz sliekšņa parādījās brālis Boromē.

— O-o! — noņurdēja Čiko. — Tu jau atkal parādies, tikai mazliet par vēlu, draugs.

Un viņš sakrustoja savas garās rokas aiz muguras un izlikās apbrīnojam ieročus.

— Vai monsieur Roberts Brikē meklē kādu viņam noderīgu ieroci? — jautāja Boromē.

— Es, mīļais draugs? Mans Dievs, kur es likšu ieročus?

— O, ja ar tiem tik veikli prot rīkoties.

— Blēņas, mīļo brāli, tikai blēņas. Man līdzīgam nabaga pilsonim jāapmierinās tikai ar savām paša rokām un kājām. Tam arvien ir trūkumi un trūkst īstas kareivja sirds. Manā rokā rapieris lāsmo pārāk spoži. Ticiet man, Zaks ar savu zobena smaili būtu mani aiztrencis līdz pat Sarentonai.

— Tiešām? — Čiko vienkāršo un labsirdīgo vārdu gandrīz vai pārliecinātais Boromē iesaucās.

— Un tad man pietrūktu elpas, — Čiko turpināja. — Jūs taču redzējāt, ka es nevarēju izlēkt, jo kājas vairs neklausīja.

— Atļaujiet aizrādīt, monsieur, ka ceļodams jūs aizkusīsit vēl vairāk nekā cīnoties.

— O, jūs zināt, ka es ceļošu, — Čiko vienaldzīgi aizrādīja.

— Panurgs man pastāstīja, — Boromē nosarkdams atbildēja.

— Savādi. Liekas, ka es ar Panurgu par to nerunāju. Bet vienalga, man nav ko slēpt. Jā, mans draugs, es došos mazā ceļojumā, es došos uz savu tēviju, kur man ir nedaudz zemes un atbalsts zem kājām.

— Vai jūs zināt, monsieur Brikē, ka jūs brāli Zaķu ļoti pagodināt?

— Ka atļauju sevi pavadīt?

— Kā arī redzēt karali.

— Vai arī tikai viņa istabu pārraugu, jo ļoti iespējama varbūtība, ka nevienu citu viņš neredzēs.

— Tātad jūs esat Luvrā uzticams?

— Visuzticamākais, monsieur. Es piegādāju karalim un galminiekiem vilnas zeķes.

Karalim?

Viņš bija manu preču noņēmējs jau tad, kad bija tikai Anžū heicogs… Atgriezies no Polijas, viņš mani atcerējās un iecēla par galma apgādātāju. Jūs zināt, ka karalis devās svētceļojumā pie Šartras dievmātes.

- Jā, lai iegūtu mantinieku.

— Jūs zināt, ka tur var iegūt drošu līdzekli, kas sekmē panākumus, ko karalis vēlējās.

— Liekas, ka karalis šo līdzekli tomēr nebūs atradis.

— Brāli Boromē!

— Kas ir?

— Jūs taču zināt, ka troņmantinieks jāiegūst caur brīnumu, nevis citādā ceļā.

— Un šo brīnumu gaida?..

— No Šartras dievmātes.

— Pareizi, vai krekls?

— Jā. Karalis mīļajai dievmātei paņēma tās kreklu un iedeva karalienei, un atmaiņai viņš grib tai dāvināt tērpu, kāds ir Toledo dievmātei, kas, kā stāsta, esot krāšņākais jaunavu tērps visā pasaulē.

— Tātad jūs dodaties…

— Uz Toledo, mīļo brāli Boromē, uz Toledo, lai nomērotu tērpu un liktu pagatavot līdzīgu.

Boromē likās vilcināmies, vai Čiko vārdiem ticēt vai neticēt.

— Jūs varat ticēt, — Čiko turpināja, it kā nemaz nenojauzdams, ko mantzinis prāto, — jūs varat ticēt, ka garīdznieku sabiedrība man ir ļoti patīkama. Bet stundas steidzas, un brālim Zakam drīz vien jāatgriežas. Es gribu pagaidīt ārpusē, varbūt pie Tobija Krusta.

— Domāju, ka tā būs labāk.

— Jūs būsit tik laipns un viņam paziņosit, tiklīdz tas atgriezīsies.

— Protams.

— Un jūs to atsūtīsit pie manis?

— Es viņu neaizkavēšu.

— Pateicos, mīļo brāli Boromē. Priecājos, ka esmu ar jums iepazinies.

Abi palocījās, un Čiko devās lejup pa mazajām trepēm. Brālis Boromē aizslēdza durvis.

— O! — Čiko nopūtās. — Liekas gan, ka es dāmu neredzēšu, un tieši tāpēc man tā jāredz.

Lai to izpildītu, Čiko iespējami uzkrītošā kārtā atstāja jakobīņu prioreju, mirkli parunājās ar brāli vārtsargu un tad nogriezās uz Tobija Krusta pusi.

Te viņš pazuda aiz kādas muižas ēkām, kur jutās paslēpts no visu klostera iemītnieku ziņkārīgajām acīm, kaut tās būtu bijušas pat brāļa

Boromē vanaga acis. Tad viņš sāka līst pa kādu grāvi un, nevieba nemanīts, sasniedza zemo vīksnu krūmājus, kas pletās iepretim klosteri*

Šajā vietā viņš apmetās sardzē, lai nogaidītu brāli Zaķu atgriežamies klosterī un nepazīstamo dāmu to atstājam.

Čiko arvien rīkojās loti strauji. Viņš bija nolēmis gaidīt un tāpēc iekārtojās ērti. Vīksnu pudurī viņš izveidoja spraugu, lai novērotu nācējus un gājējus, kas varēja saistīt viņa uzmanību, pašam paliekot nepamanītam.

Iela bija tukša. Cik vien tālu sniedzās Čiko skatiens, nevarēja redzēt ne jātnieku, ne zemnieka ratus. Čiko redzēja vienīgi trūcīgi ģērbušos vīru, kas uz ielas veica mērīšanas darbus. Čiko māca garlaicība. Viņš bija priecīgs, ka varēja novērot šo godīgo pilsoni.

— Ko viņš mēra? — Roberts Brikē nopietni prātoja.

Viņš nolēma mērītāju uzmanīt. Mirklī, kad vīrs mērīšanas darbus bija veicis un tam vajadzēja pacelt galvu, Čiko uzmanību saistīja cita parādība.

Atvērās Gorenflo balkona durvis un parādījās cienījamā priora druknais stāvs. Svētdienīgi smaidīdams, acīm mirdzot, viņš pakalpīgi izvadīja kādu dāmu, kas bija cieši ietinusies ar ādu izrotātā samta mētelī.

— O! — Čiko iesaucās. — Tā būs grēku sūdzētāja. Gaita loti jauneklīga. Palūkosim viņas galviņu. Pagriezieties vēl mazliet sāņus. Lieliski! Tas ir tiešām loti savādi, ka es visās ieraudzītajās sejās pamanu līdzību. Nosodāma paraža! Labi! Tagad nāk pavadonis. O, viņā es nu gan nemaldos. Tas ir Majēnvils. Jā, jā, vareni saskrullētās ūsas, zobens ar gliemežvākam līdzīgu rokturi. Jā, tas ir viņš. Bet pārdomāsim un nāksim pie kāda slēdziena. Pie velna! Ja es nevilos par Majēnvilas hercogu, kāpēc man jāmaldas par Monpansjē kundzi? Goda vārds, tā ir hercogiene.

Čiko vairs nenovērsa acis.

Drīz vien aiz abiem viņš ieraudzīja parādāmies bālo Boromē, ko Majēnvils iztaujāja.

— Jauki, — Čiko norūca. — Turpināsim spiegot. Tas tagad ir modē. Kāpēc hercogiene grib apmesties pie dona Modesta, ja viņai jau ir dzīvoklis simts soļu no šejienes?

Šai brīdī Čiko uzmanība tika novērsta citā virzienā. Kamēr hercogiene pļāpāja ar Gorenflo, Majēnvils kādam pamāja.

Čiko nebija redzējis nevienu citu, kā vien mērītāju, kam hercogs tiešām ar\ deva zīmi. Tātad vīra nolūks nebija mērīt. Viņš bija nostājies ar seju prdt pilsētu.

Gorenflo atkal pievērsās grēku sūdzētājai. Majēnvilas hercogs iečirkstēja dažus vārdus Boromē, un tas tūlīt aiz priora muguras sāka kaut ko tnāt svešajam uz ielas, ko Čiko nekādi nesaprata, bet mērītājs gan sajēdza, jo tas izvēlējās citu stāvēšanas vietu, kur pēc Boromē mājiena sastinga kā sāls stabs.

Kad viņš mirkli bija nekustīgi stāvējis, pēc Boromē mājiena tas sāka darīt kaut ko tādu, ko Čiko neapjēdza, jo nesaprata nolūku. Svešais pameta savu vietu un aizskrēja līdz priorejas vārtiem, Majēnvilas hercogs visu laiku raudzījās pulkstenī.

Šai mirklī vīrietis atgriezās, un Čiko pazina Nikolā Pulēnu, Parīzes apsardzes pulka leitnantu, to pašu, kas dienu iepriekš bija nopircis viņa vecās bruņas.

— O, līga dzīvo! — viņš iesaucās. — Es esmu diezgan redzējis, lai pārējo bez pūlēm skaidri nojaustu.

Drīz vien hercogiene, Gorenflo un Majēnvils atstāja balkonu, un brālis Boromē aizvēra durvis.

Hercogiene un viņas pavadonis atstāja prioreju, lai iekāptu nestuvēs, kas viņus gaidīja. Doms Modests, kas tos pavadīja līdz vārtiem, zemu palocījās.