Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Ar jauno brāli Zaķu?

— Jā, viņš man patīk.

— Tev taisnība, Čiko. Viņš ir savāds puisis, kas tiks tālu.

— Es gribu viņu aizvest divsimt jūdzes tālu, ja tu atļauj?

— Viņš pieder tev, mans draugs.

Priors piezvanīja, un atsteidzās kāds kalpotājs.

— Atsūti brāli Zaķu un izsūtāmo pāteru. Desmit minūtes vēlāk abi parādījās uz sliekšņa.

— Zak, — sacīja Gorenflo, — es tev došu sevišķu uzdevumu.

— Man, prior? — pārsteigtais jauneklis jautāja.

— Jā, tu pavadīsi monsieur Robertu Brikē lielā ceļojumā.

— O! — jauneklis neprātīgā sajūsmā iesaucās. — Es ceļojumā ar monsieur Robertu Brikē, svaigā gaisā, brīvībā! Monsieur Robert Brikē, mēs taču paukosimies katru dienu, vai ne?

— Jā, mans bērns.

— Un es drīkstu savu musketi ņemt līdzi?

— Tu to ņemsi līdzi.

Zaks palēcās un, priekā iekliegdamies, izskrēja no istabas.

— Kas attiecas uz vēstnesi, — sacīja Gorenflo, — lūdzu jusu pavēles. Nāciet šUrp, brāli Panurg.

Par Panurgu nosauktais mūks tūlīt atnāca. Ar savām mazajām ačtelēm, smailo degunu un izspiestajiem vaigu kauliem viņš atgādināja lapsu.

Čiko paguva viņu pavērot tikai īsu mirkli, bet arī tad nojauta klostera sūtņa īsto vērtību.

Pazemīgais Panurgs palika stāvam pie durvīm.

— Nāciet šurp, sūtņa kungs, — Čiko aicināja. — Vai jūs pazīstat Luvru?

— Jā, monsieur.

— Un vai Luvrā pazīstat kādu Indriķi Valuā?

— Karali?

— Es tiešām nezinu, vai viņš ir karalis, bet tā viņu mēdz saukt.

— Vai man jāsatiekas ar karali?

— Gluži pareizi. Vai jūs viņu pazīstat?

— Apmierinoši, monsieur Brikē.

— Labi! Jums ar viņu jārunā.

— Vai mani pielaidīs?

— Līdz viņa istabu pārraugam. Jūsu ģērbs ir jūsu apliecība. Jūs zināt, ka viņa majestāte ir ļoti ticīgs.

— Un kas man viņa majestātes istabu pārraugam jāsaka?

— Sakiet, ka jūs sūta ēna.

— Labi.

— Jūs pagaidīsit kādu vēstuli.

— Tas ir viss, kas man jāizpilda?

— Jūs piebildīsit, ka ēna gaida ceļā uz Šarentonu.

— Kurp man vajadzēs jums sekot?

— Protams.

Panurgs piegāja pie durvīm un pacēla aizkarus, lai izietu. Čiko likās, ka brālis Panurgs, priekškaru paceldams, būtu atsedzis kādu slepenu klausītāju.

Taču aizkari atkal tik drīz aizvērās, ka Čiko nebija pārliecināts, vai nelūgto viesi redzējis patiesībā vai tikai iedomās.

Bet Čiko tūlīt pārliecinājās, ka brālis Boromē klausās.

— O, tu noklausies, — viņš nodomāja. — Jo labāk!

— Tātad karalis jums uzticējis sūtņa pienākumus, mījais draugs? — jautāja Gorenflo.

— Jā.

— Man liekas, tie attiecas uz politiku?

— Es arī tā domāju.

— Kā, jūs nezināt, kāpēc jūs sūta?

— Es tikai zinu, ka man jānogādā kāda vēstule.

— Tie droši vien būs valsts noslēpumi.

— Liekas gan.

— Un jūs nekā nenojaušat?

— Vai ne, mēs taču esam vieni, un es varu būt vaļsirdīgs?

— Runājiet. Es esmu noslēpumu kaps.

— Labi! Karalis beidzot nolēmis pabalstīt Anžū hercogu.

— Vai tiešām?

— Jā, Žojēzas hercogs tāpēc aizceļoja jau pagājušajā naktī.

— Bet jūs, mans draugs?

— Es došos uz Spāniju.

— Kā jūs ceļosit?

— Pie velna! Pēc mūsu senākām paražām: kājām, jāšus, braukšus. Kā gadīsies.

— Žaks jums būs labs ceļabiedrs, un jūs viņa izvēli nenožēlosit.

— Viņš man ļoti patīk.

— Tam būtu netieša nozīme. Bet uzbrukuma brīdī viņš jums būs teicams palīgs.

— Pateicos, draugs. Bet tagad es no jums atvadīšos.

— Lai Dievs jūs sargā!

— Ko jūs darāt?

— Es gribu jūs svētīt.

— Mums tas nav vajadzīgs.

— Jums taisnība, — Gorenflo piekrita. — Svētīt var tikai svešiniekus. Un abi draugi maigi apskāvās.

— Žak! — sauca priors. — Žak!

Durvju aizkaru spraugā parādījās Panurga lapsas seja.

— Kā, jūs vēl neesat aizgājis? — Čiko iesaucās.

— Piedodiet, monsieur.

— Nekavējieties, monsieur Brikē ir jāsteidzas, — sacīja Gorenflo. — Kur Žaks?

Tūlīt parādījās saldeni smaidīgais brālis Boromē.

— Kur ir brālis Žaks? — priors atkārtoja.

— Brālis Žaks ir izgājis, — paskaidroja mantzinis.

— Izgājis! — iesaucās Čiko.

— Vai jūs nevēlējāties, lai kāds aiziet uz Luvru, monsieur?

— Jā, brālis Panurgs, — atteica Gorenflo.

— O, es gan esmu muļķis! Es iedomājos Zaķu, — atbildēja Boromē, sev pa pieri sizdams.

Čiko seja sadrūma, taču Boromē nožēlošana šķita tik ticama, ka bārties būtu bijis netaisni.

— Es pagaidīšu, līdz Zaks atgriezīsies, — Čiko noteica.

Boromē īgni palocījās.

— O, — viņš iesaucās, — es piemirsu cienījamam prioram ziņot, ka ieradusies kāda sveša dāma, kas vēlas ar jūsu gaišību runāt.

Čiko sāka klausīties.

— Viena? — jautāja Gorenflo.

— Ar savu pavadoni.

— Jauna?

Boromē kaunīgi nodūra acis.

— Svētulis, — Čiko nodomāja.

— Mans draugs, — Gorenflo pagriezās pret neīsto Brikē, — tu saproti.

— Es saprotu un atstāšu jūs vienu, — atbildēja Čiko. — Es pagaidīšu blakusistabā vai pagalmā.

— Labi, mans mīļais draugs.

— No šejienes līdz Luvrai ir tāls ceļš, — aizrādīja Boromē, — un brālis Zaks tik drīz neatgriezīsies. Un arī tas, monsieur, pie kā jūs viņu aizsūtījāt, var vilcināties tik svarīgu vēstuli uzticēt bērnam…

— Es to iedomājos par vēlu, brāli Boromē.

— Nezinu. Ja jūs man uzticētos…

— Labi, labi. Es tūlīt došos uz Šarentonu. Sūtnis mani panāks ceļā, lai tas būtu kas būdams.

Un viņš pagriezās pret trepēm.

— Turp ne, monsieur, — Boromē steidzīgi aizrādīja. — Tur uznāks svešā dāma, kas nevienu nevēlas satikt!

— Jums taisnība, — Čiko smaidīdams atbildēja. — Es noiešu pa mazajām trepēm.

Un viņš devās uz kādām sāndurvīm, kas veda uz mazu kabinetu.

— Bet man būs gods ievest pie godājamā priora grēku sūdzētāju, — sacīja Boromē.

— Labi, — teica Gorenflo.

— Jūs zināt ceļu? — Boromē nemierīgi apvaicājās.

— Teicami, — atbildēja Čiko un iegāja kabinetā.

Aiz kabineta atradās kāda istaba. Slepenās trepes noveda šai istabā. Čiko nebija melojis: viņš zināja ceļu, bet istabu gan vairs nepazina.

Kopš viņa pēdējā apmeklējuma viss tiešām bija ļoti pārvērties. Sienas bija izgreznotas ar ieročiem, galds apkrauts ar zobeniem, šķēpiem un pistolēm. Visos kaktos slējās musketu un šauteņu kaudzes.

Čiko mirkli uzkavējās. Viņu nomāca kāda neatvairāma doma.

— Man slēpj Zaķu, man slēpj dāmu, mani izbīda pa sāņus trepēm, lai atbrīvotu lielās trepes. Tas nozīmē, ka mani grib atturēt no jaunā mūka un arī paslēpt jauno dāmu. Tik tālu viss ir skaidrs. Man jālieto veikla kara viltība un jāizdara gluži pretējais tam, ko vēlas, lai es darītu.

Es nogaidīšu Žaku atgriežamies un tā iekārtošos, lai redzētu noslēpumaino dāmu. Hallo, te kaktā gul loti koši izstrādāts bruņukrekls!

Viņš to pacēla, lai apbrīnotu.

— Es meklēju tieši tādu — vieglu kā linu audeklu, — viņš sacīja. — Prioram tas būs par šauru. Nudien, jāsāk ticēt, ka tas gatavots manam augumam. Patapināsim to no doma Modesta un pēc atgriešanās atkal atdosim.