Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Klusu, nelaimīgais, — Čiko brīdināja. — Ja ienāks brālis Boromē, viņš nodomās, ka tu astoņas dienas neesi ne ēdis, ne dzēris.

— Ja ienāks brālis Boromē, viņš palīdzēs mums dziedāt.

— Neticu.

— Bet es galvoju.

— Ciet klusu un atbildi uz maniem jautājumiem!

— Runā!

— Tu jau neļauj, vecais žūpa!

— Saki, no tavām karaspēlēm var iedomāties, ka tu savu klosteri esi pārvērtis par kareivju nometni?

— Jā, draugs, tas ir pareizs vārds. īsta kareivju nometne, īsta kareivju nometne. Aizvadītajā ceturtdienā… Vai tik tas bija ceturtdien? Jā, jā, ceturtdien… Pagaidi, pagaidi es vairs nezinu, vai tas bija ceturtdien.

— Ceturtdien vai piektdien, tam taču nav nozīmes.

— Pareizi, tam taču nav nozīmes, vai ne? Nu labi, ceturtdien vai piektdien es pie durvīm ieraudzīju divus jaunekļus kaujamies ar zobeniem, bet tiem blakus stāvēja sekundanti, kas katrā mirklī bija gatavi sākt to pašu.

— Un ko tu darīji?

— Es pavēlēju atnest pātagu, lai jaunuļus pārmācītu, bet tie aizbēga. Brālis Boromē…

— Un brālis Boromē?..

— Brālis Boromē viņus tomēr noķēra un tā nopēra, ka nelaimīgie vēl tagad guļ gultā.

— Es gribētu redzēt viņu plecus, lai zinātu sargāties no brāļa rokas.

— Tu gribi tagad celties, lai redzētu šo aunu plecus? Nekad! Labāk nogaršo šo aprikozi.

— Nē, nē, es pārēdīšos.

— Tad dzer!

— Nē, man būs jāiet ierindā.

— Vai tu domā, ka man nebūs jāiet ierindā? Bet es tomēr dzeru.

— Jūs, tas ir citādi. Jums ir plaušas, ko komandējot kliegt.

— Vienu glāzi, tikai vienu glāzi no šā smalkā liķiera, kura pagatavošana ir Kuzēba noslēpums.

— Saprotu.

— Tas ir tik iespaidīgs, ka arī pārēšanās gadījumā jau pēc divām stundām tevi atkal mocīs izsalkums.

— Labas zāles nabagiem! Vai jūs zināt, ja es būtu karalis, es pavēlētu pāteram Kuzēbam nocirst galvu. Viņa liķieris var izbadināt visu karaļvalsti. O-o! Kas tad tas?

— Nodarbība sākas.

Pagalmā tiešām atskanēja milzīga balsu kņada un ieroču žvadzoņa.

— Bez vadoņa? Man šķiet, ka tie ir ļoti slikti mācīti kareivji.

— Bez manis, nē, tas nevar būt, vai tu saproti? Es vadu, es apmācu. Pagaidi! Te tev būs pierādījums. Es dzirdu nākam brāli Boromē, kas grib saņemt manas pavēles.

Šai mirklī tiešām ienāca Boromē. Viņš uzmeta Čiko asu un kodīgu skatienu, kas atgādināja bultu.

— O-o! — Čiko nodomāja. — Tu kļūdījies, manī tā paskatīdamies. Šis skatiens tevi nodeva.

— Godājamo prior, — Boromē sacīja, — jūs jau gaida, lai sāktu ieroču un bruņu apskati.

— Bruņas! — Čiko klusi izdvesa. — Tās man ir, tās man ir!

Un viņš strauji piecēlās.

— Viņš piedalīsies manā nodarbībā, — sacīja Gorenflc? un lēni piecēlās, kā to darītu marmora bluķis, ja tam būtu kājas. — Jūsu roku, draugs. Jūs redzēsit skaistu apmācību.

— Taisnība. Godājamais priors ir lielisks taktiķis, — paskaidroja Boromē, kas vēl arvien mēģināja izpētīt Čiko nekustīgo seju.

— Doms Modests visās lietās ir cienījams virs, — Čiko palocīdamies atbildēja. Tad viņš klusi nomurmināja:

— O-o! Spēlēsim vien apslēptu spēli, manu mazo ērglēn! Gan jau gadīsies kāds vanags, kas izplucinās tavas spalvas.

Kad Čiko, cienījamo prioru atbalstīdams, izgāja klostera pagalmā, kara nometne atradās pilnīgā trauksmes stāvoklī. Divos pulkos sadalītie mūki, simts vīru katrā, šķēpus, šautenes un musketes pie sāniem piespieduši, gaidīja kā kareivji savu komandieri parādāmies.

Apmēram piecdesmit vīriem galvas sedza bruņucepures, bet pie gurniem jostās karājās smagi zobeni. Citi dižojās ar izliektām bruņām un skandināja savus dzelzs cimdus. Vēl citi mēģināja izmantot roku un kāju bruņas un pārbaudīja šo aizsargu ierobežoto locekļu kustību iespē­jamības.

Brālis Boromē paņēma savu cepuri no kāda jaunuļa rokām un uzlika galvā tik veikli, kā to būtu izdarījis tikai kāds kareivis vai bruņinieks.

Kamēr viņš sasprādzēja kakla saiti, Čiko bija jāskatās uz pātera bruņucepuri, un, kamēr viņš to aplūkoja, viņa lūpas smaidīja, un, kamēr viņš smaidīja, viņš grozījās ap Boromē, it kā to no visām pusēm apbrīnodams.

Viņš pat piegāja pie mantziņa un ar roku aizskāra tā cepuri.

— Jums ir skaista cepure, brāli Boromē, — viņš sacīja. — Kur to nopirkāt, manu mīļo prior?

Gorenflo nevarēja atbildēt, jo šai mirklī viņu iejoza bruņās, kas gan bija diezgan ērtas, lai aptvertu milzi, bet tuklā priora piebriedušajam ķermenim tomēr likās šauras.

— Dieva dēļ, nesasieniet tik cieši! — Gorenflo sauca. — Nevelciet tik stingri, es nosmakšu! Es vairs nevarēšu parunāt. Pietiek, pietiek!

— Kā liekas, jūs vaicājāt cienījamajam prioram, kur es esmu pircis savu bruņucepuri? — Boromē jautāja.

— Es to jautāju cienījamajam prioram, nevis jums, — atbildēja Čiko, — jo man liekas, ka šai klosterī, tāpat kā pārējos, viss notiek tikai ar priekšnieka atļauju.

— Protams, te viss notiek tikai ar manu atļauju, — Gorenflo paskai­droja. — Ko jūs jautājāt, mīļo Brikē?

— Es jautāju brālim Boromē, vai viņš zina, kur pirkta šī bruņucepure.

— Tā pieder ieroču krājumam, ko cienījamais priors vakar nopirka, lai apbruņotu klosteri.

— Es? — Gorenflo iesaucās.

— Jūs taču atceraties, ka jūsu gaišība pavēlēja atgādāt vairākas bruņucepures un dažādas bruņas. Jūsu gaišības pavēli izpildīja.

— Taisnība, taisnība! — Gorenflo piekrita.

— Pie velna! — iesaucās Čiko. — Var redzēt, ka mana cepure ļoti mīl savu kungu. Viņa man pazuda, kopš es apmeklēju hercoga Gīza pili, tagad tā kā noklīdis suns uzmeklē mani jakobīņu klosterī.

Šai mirklī brālis Boromē pamāja, un mūki nostājās ierindā. Kņada apklusa.

Gorenflo palika stāvam un mēģināja noturēt līdzsvaru uz kājām, kā uz diviem balstiem.

— Uzmanību! — brālis Boromē gluži klusi aizrādīja.

Doms Modests no dzelzs maksts izvilka milzīgu zobenu, pavicināja gaisā un skarbi iesaucās:

— Uzmanību!

— Varbūt, ka komandēšana jūsu augstību nogurdinās, — brālis Boromē pakalpīgi aizrādīja. — Jūsu augstība šorīt bija ļoti saguris. Ja jūs gribētu savu dārgo veselību saudzēt, es šodien varētu vadīt apmācības.

— Labi, — doms Modests piekrita. — Es patiesi esmu saguris. Ejiet!

Boromē palocījās un kā īsts karavīrs nostājās vada priekšgalā.

— Kāds paklausīgs kalps, — noteica Čiko. — Šis puisis ir īsta pērle.

— Es tev saku, ka viņš ir burvīgs.

— Es esmu pārliecināts, ka viņš to dara katru dienu.

— O, katru dienu… Viņš ir padevīgs kā vergs. Man par viņa paklausību tiešām jākaunas. Kalpošana nav pazemība.

— Un tā tev nekas nav jādara, un tu vari mierīgi gulēt. Brālis Boromē stāv par tevi nomodā!

— Paldies Dievam, jā!

— Es labprāt vēlētos to zināt, — noņurdēja Čiko, kurš pievērsa uzmanību vienīgi Boromē.

Varēja pabrīnīties, cik bruņotais mantzinis veikli rīkojas.

Viņa platās acis liesmoja, spēcīgā rokā svaidīja zobenu tik veiklām kustībām, ka likās, it kā viens vīrs cīnītos ar veselu kareivju pulku. Tiklīdz brālis Boromē kaut ko paskaidroja, Gorenflo to atkārtoja, piebilzdams:

— Boromē ir taisnība. Bet es jums jau sacīju. Atcerieties taču manus vakarējos norādījumus! Ņemiet ieročus otrā rokā… turiet šķēpus taisni, turiet taču taisni, smaili acu augstumā… Uzmanieties, pie svētā Zorža! Neļodziet ceļus. Pa kreisi ir tas pats, kas pa labi, tas ir tikai pretējais stāvoklis.