Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Nolādēts! — iesaucās Čiko. — Tu esi veikls komandieris.

— Jā, jā, — Gorenflo nobraucīja savu trīskārtējo zodu, — es ļoti labi pārzinu karaspēka nodarbību.

— Boromē ir teicams audzēknis.

— Viņš mani klausa, viņš ir ļoti saprātīgs.

Mūki izpildīja militāro skrējienu, toreiz ļoti iecienīto nodarbību, uzbrukumu ar šķēpiem un apmācību šaušanā. Pēc pēdējā mēģinājuma priors sacīja Čiko:

— Tev jāredz mans mazais Zaks.

— Kas ir tavs mazais Žaks?

— Pieklājīgs jauneklis, ko es gribu pieņemt par savu palīgu, jo viņam ir ļoti spēcīgas rokas un salpētera straujums.

— Tiešām? Un kur gan atrodas tavs brašais puisis?

— Pagaidi, pagaidi! Es tev viņu parādīšu. Palūko to, kam rokās muskete un kas pirmais sāk šaut.

— Vai viņš ir labs šāvējs?

— Simts soļu atstatumā viņš trāpa naudas gabalā.

— Tas ir puisis, kas var lieliski noderēt mesēs. Pagaidi, pagaidi!

— Kas ir?

— Jā, jā, nē, nē!

— Vai tu mazo Zaķu pazīsti?

— Nepavisam.

— Bet sākumā tev viņš šķita pazīstams?

— Jā, man likās, ka es būtu viņu redzējis kādā baznīcā, kādā dienā vai, pareizāk, kādā naktī, kad es biju ieslēgts biktskrēslā… Bet es esmu maldījies. Tas nav viņš.

Šoreiz jāatzīstas, ka Čiko vārdi neatbilda patiesībai. Čiko bija labs cilvēku pazinējs un reiz redzētu seju nekad neaizmirsa.

Nejauzdams, ka priors un tā draugs viņu novēro, mazais Žaks, kā Gorenflo viņu dēvēja, pielādēja smagu šauteni, kas bija paša šāvēja garumā, lepni nostājās simts soļu no mērķa un izšāva. Mūku piekrišanas saucieniem atskanot, lode ķēra mērķi.

— Pērkons un zibens, labi tēmēts! — noteica Čiko. — Goda vārds, tas ir jauks puisis.

— Pateicos, monsieur, — atbildēja Zaks, kura bālie vaigi priekā bija nosarkuši.

— Tu veikli rīkojies ar ieročiem, mans bērns, — Čiko turpināja.

— Es gribu mācīties, — atteica Zaks.

Viņš nolika musketi sāņus, paņēma no sava kaimiņa šķēpu un aizsvieda, ko Čiko atzina par lieliski izpildītu.

Čiko savu uzslavu papildināja.

— Ar zobenu viņš rīkojas slaveni, — sacīja doms Modests. — Lietpratēji atzīst viņu par ļoti stipru. Patiesi, puisim ir dzelzs ceļu

locītavas, tērauda elkoņi, un ar ieročiem viņš rotaļājas no rīta līdz vakaram.

— Redzēsim, — sacīja Čiko.

— Vai jūs vēlaties viņa spēkus pārbaudīt? — jautāja Boromē.

— Es labprāt to vēlētos, — atbildēja Čiko.

— O, es viens vienīgais no visiem varētu ar viņu cīnīties, — Boromē paskaidroja.

— Bet, varbūt jūs, monsieur?

— Es esmu tikai nabaga pilsonis, — Čiko galvu kratīdams teica. — Kādreiz es gan mācēju rīkoties ar kaujas zobenu, bet tagad manas kājas trīc, roka kļuvusi nedroša un galva vairs nav tik modra.

— Bet jūs taču vēl arvien vingrināties? — Boromē vaicāja.

— Mazliet, — atbildēja Čiko un paskatījās uz smaidīgo Gorenflo.

Bet Boromē šos smaidus neredzēja un visā nopietnībā pavēlēja

pasniegt rapierus un seju aizsargus. Zem drūmā tērpa priekā mirdzēdams, Zaks atrotīja svārkus un ar sandalēm stingri ierīkojās smiltīs.

— Tā kā es neesmu ne mūks, ne kareivis, es jau ilgāku laiku no ieročiem esmu pavisam atradis, — Čiko iebilda. — Vai jūs, brāli Boromē, nevēlētos sniegt brālim Zakam vēl kādu aizrādījumu? Vai jūs atļaujat, mīļo prior?

— Es pavēlu! — priors iesaucās sajūsmā, ka drīkst šo vārdu izrunāt.

Boromē noņēma savu bruņucepuri.

Čiko steidzīgi izstiepa rokas, kurās ieliktā cepure bija atkal atradusi savu kādreizējo kungu.

Kamēr Čiko apbrīnoja savu atradumu, mantzinis atrotīja svārkus pie jostas un sagatavojās.

Vairāki mūki nostājās lokā ap skolotāju un audzēkni.

Cīnītāji nostājās izejas vietās. Nervozajam un nepiekāpīgajam Boromē bija piedzīvojumi un veiksme. Zaķa acīs gailēja ugunis un krāsoja viņa vaigus drudžainā sārtumā.

Boromē mūka maska nokrita un viņš pārvērtās īstā paukotājā. Katrā dūrienā bija aizrādījums, padoms, pārmetums. Bet mācekļa straujais spēks un izveicība bieži vien pārvarēja skolotāja labās īpašības, un brālis Boromē dabūja vairākus cirtienus pa krūtīm. Čiko sajūsmā vēroja cīņu un skaitīja dabūtos cirtienus.

Kad cīņa bija galā, pareizāk, kad cīnītāji apstājās mirkļa atpūtai, Zakam bija trāpīts sešas, bet Boromē deviņas reizes. Skolniekam tas bija lielisks skaitlis, bet skolotāju tas gan nevarēja apmierināt.

Boromē acīs uzliesmoja zibeņi, kas viņa rakstura īpašības papildināja. To ievēroja tikai Čiko.

— Jauki, — Čiko nodomāja. — Viņš ir lepns.

— Monsieur, — Boromē sacīja iespējami laipnā balsī, kas tam nenācās viegli, — nodarbība ar ieročiem, sevišķi mūkiem, nav viegla.

— Vienalga, — atbildēja Čiko, nolēmis novest brāli Boromē līdz galējībai, — skolotājam jābūt par skolnieku pārākam, vismaz ar divreiz lielāku punktu skaitu.

— Monsieur Brikē, — Boromē nobālis un lūpas kodīdams, atbildēja, — kā liekas, jūs esat ļoti noteikts.

— Jauki, viņš prot skaisties, — nodomāja Čiko. — Divi nāves grāvji! Saka, ka ar vienu pietiekot, lai cilvēku iegrūstu pazušanā. Lieliska spēle!

Tad viņš slcaļi turpināja:

— Ja Žaks nebūtu tik straujš, ceru, ka cīņa būtu beigusies neizšķirti.

— Neticu, — Boromē atteica.

— Es gan esmu pārliecināts.

— Monsieur Brikē prot paukoties, — Boromē rūgti aizrādīja, — un viņam pašam vajadzētu pārbaudīt Žaka stiprumu. Viņš pats varētu viņu labāk pārbaudīt.

— Es esmu par vecu, — Čiko atteica.

— Tu zobojies, — viņš nodomāja. — Pagaidi vien, pagaidi. Bet, — viņš turpināja, — viens apstāklis jūsu rīcību attaisno.

— Kāds?

— Ka brālis Boromē, kā cienījams skolotājs aiz saudzības ļāva Zakam sevi uzveikt.

— O-o! — Zaks savilka pieri.

— Nē, nē, — Boromē atbildēja. — Protams, es mīlu Zaķu, bet šajā gadījumā es viņu nesaudzēju.

— Savādi, — Čiko teica. — Piedodiet, man tā šķita.

— Ari jūs varētu pamēģināt. Tagad jūs tikai runājat, — aizrādīja Boromē.

— Man bail.

— Nerūpējieties! Mēs būsim saudzīgi. Mēs pazīstam baznīcas likumus.

— Pagāns! — Čiko nomurmināja.

— Monsieur Brikē, tikai vienu gājienu.

— Pamēģini, — Gorenflo ierosināja, — pamēģini.

— Es jūs nesāpināšu, — sacīja Zaks, kas ar skolotāja uzvaru nebija apmierināts un savukārt gribēja kādu uzveikt. — Man ir ļoti viegla roka.

— Mīļš bērns, — nomurmināja Čiko, pavērsdams pret jauno mūku neaprakstāmu skatienu, kas pārvērtās klusā smaidā.

— Labi, — viņš noteica, — ja jau visi vēlas…

— Bravo! — visi iesaucās.

— Es tikai iepriekš pasaku, ka pieņemu lielākais trīs gājienus, — sacīja Čiko.

— Kā vēlaties, — Zaks atbildēja.

Čiko lēni piecēlās no sola, uz kā viņš bija atkal apsēdies, aizpogāja kamzoli, uzvilka paukotāju cimdus un piestiprināja sejas aizsargu. Viņš rīkojās tikpat ātri kā bruņurupucis, kas ķer mušas.

— Ja tas no taviem cirtieniem nonāks paradīzē, — Boromē čukstēja Zakam, — tad es ar tevi vairs nekad necīnīšos.

Zaks palocīja galvu un pasmaidīja, kas nozīmēja: «Nerūpējies, meistar."

Čiko tikpat lēni un uzmanīgi ieņēma savu vietu un izstiepa savas garās rokas un kājas, brīnišķīgi veikli mācēdams noslēpt to neizsakāmo veiklību un milzu spēku.