Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Tai pašā piedzīvojumiem bagātajā dienā ap pusdienas laiku karalis iznāca no sava kabineta un lika pasaukt Epernonu.

Hercogs steidzās paklausīt un ierasties pie majestātes. Viņš atrada viņa majestāti kādā no priekšējām istabām, kur tas uzmanīgi aplūkoja kādu jakobīņu mūku, kas sarka un karaļa bargā skatiena dēļ nolieca galvu.

Karalis aizveda Epernonu sāņus un, uz jaunekli norādīdams, sacīja:

— Palūko šo jocīgo mūka seju.

— Par ko jūsu majestāte brīnās? — jautāja Epernons. — Man šī seja šķiet ļoti parasta.

— Vai tiešām?

Un karalis atkal nogrima kā sapnī. Pēc brīža viņš ievaicājās:

— Kā tevi sauc?

— Brālis Zaks, sire.

— Cita vārda tev nav?

— Mans ģimenes vārds? Klements.

— Brālis Zaks Klements, — atkārtoja karalis. — Savu pienākumu tu esi labi izpildījis, — viņš mūkam aizrādīja.

— Kādu pienākumu? — hercogs nekautrēdamies apvaicājās.

— Nekas, — atteica karalis. — Mazu uzdevumu starp mani un kādu, ko tu nepazīsti vai tagad vairs nepazīsti.

— Tiešām, sire, — sacīja Epernons, — jūs šo, bērnu uzlūkojat ļoti dīvaini.

— Jā, tev taisnība… Nezinu, kāpēc es nevaru no viņa novērsties, kāpēc man šķiet, ka es viņu būtu jau kaut kur redzējis. Liekas, ka es būšu par viņu sapņojis. O, es sarunāju muļķības… Ej, mazo mūk, tavs uzdevums ir galā. Lūdzējs saņems prasīto vēstuli. Epernon!

— Sire

— Iedod viņam desmit ekijus.

— Pateicos, — mūks atteica.

— Liekas, ka tu pateicies negribēdams, — iebilda Epernons, kas nesaprata, kāpēc mūks grib atteikties no desmit ekijiem.

— Es labāk vēlētos iegūt skaisto spāniešu nazi, kas karājas pie sienas, — atbildēja mazais Žaks.

— Iedod viņam vienu spāņu nazi un ļauj tam iet, Lavalet, — sacīja karalis.

Hercogs izvēlējās vienkāršāko nazi un pasniedza to mūkam. Tas bija kataloniešu nazis ar platu asmeni un skaistu raga spalu.

Žaks līksmi saņēma jauko dāvanu un devās projām.

— Hercog, — sacīja karalis, — vai tavu četrdesmit piecu vidū ir divi vai trīs vīri, kas māk jāt?

— Vismaz divpadsmit. Bet pēc mēneša visi būs jātnieki.

— Izvēlies divus un atsūti tūlīt pie manis. Es gribu ar viņiem runāt.

Hercogs palocījās, izgāja un pasauca Luanjaku, kas izvēlējās Šarmēnu

un Sentmalēnu.

Pēc dažām minūtēm hercogs jaunekļus ieveda pie karaļa. Viņa Majestāte pamāja, un hercogs izgāja. Palika tikai abi jaunekļi. Pirmo reizi viņi stāvēja karaļa priekšā, kurš izskatījās visai iespaidīgs.

Abi gaskonieši bija uzbudināti. Sentmalēns stāvēja ar spulgām acīm, izslējies, ar smailām ūsām.

Nobālušais, mazāk lepnais Šarmēns nedrīkstēja paskatīties uz karali.

— Jūs piederat pie maniem četrdesmit pieciem? — karalis jautāja.

— Man ir tas gods, sire, ~ Sentmalēns atbildēja.

— Un jūs, mans kungs?

— Man šķiet, ka šis monsieur atbildēja par mums abiem, sire. Es tāpēč neatbildēšu. Bet ja Jūsu Majestātei mani pakalpojumi ir vajadzīgi, es būšu padevīgākais kalps pasaulē.

— Labi. Kāpiet zirgos un dodieties uz Turu! Vai jūs zināt ceļu?

— Es pajautāšu, — Sentmalēns atbildēja.

— Gan jau noskaidrošu, — Šarmēns piebilda.

— Drošības dēļ vispirms jājiet caur Šarentonu.

— Labi, sire.

— Jājiet, līdz panāksit kādu ceļinieku.

— Vai Jūsu Majestāte nepateiks kādu norunātu zīmi? — jautāja Sentmalēns.

— Garš zobens sānos vai uz muguras, garas rokas un kājas.

— yai drīkstam zināt viņa vārdu? — ievaicājās Šarmēns.

— Ena, — karalis atbildēja.

— Mēs iztaujāsim visus ceļotājus.

— Un pārmeklēsim visas viesnīcas.

— Tiklīdz jūs šo vīru sastapsit un uzzināsit viņa vārdu, nododiet tam šo vēstuli.

Abi jaunekļi reizē izstiepa roku. Karalis mirkli pārdomāja.

— Kā jūs sauc?

— Ernotons Šarmēns.

— Un jūs?

— Renē Sentmalēns.

— Monsieur Šarmēn, jūs nesīsit vēstuli, un monsieur Sentmalēns to nodos.

Ernotons paņēma dārgo rakstu, lai to paslēptu kamzolī. Sentmalēns mirkli aizturēja viņa roku un godbijīgi noskūpstīja vēstules zīmogu. Tad viņš atdeva vēstuli Ernotonam. Karalis par šo joku pasmējās.

— Jūs esat uzticami kalpi, — viņš sacīja.

— Vai tas ir viss, sire? — Ernotons apvaicājās.

— Jā, mani kungi… vēl viens norādījums. Jaunekļi noliecās un gaidīja.

— Šī vēstule, — sacīja Indriķis, — ir dārgāka par jviena cilvēka dzīvību. Dieva dēļ, nepazaudējiet to un noteikti nododiet Ēnai. Ejiet!

Jaunekļi atstāja karaļa kabinetu. Ernotonu satrauca prieks, bet Sentmalēnu mocīja greizsirdība, kas viņa acīs ielāsmoja spulgas dzirkstis.

Epernons viņus gaidīja. Viņš gribēja tos iztaujāt.

— Hercoga kungs, — atbildēja Ernotons, — karalis mūs nav pilnvarojis runāt.

Viņi tūlīt devās uz stalli, kur karaļa zirgu pārzinis tiem tūlīt nodeva •divus spēcīgus jājamzirgus.

Epernons būtu viņiem sekojis, lai tos vēl mēģinātu izvaicāt, kad viņam ziņoja, ka kāds vēlas ar viņu runāt.

— Kas? — hercogs nepacietīgi jautāja.

— Pilsētas apsardzes leitnants.

— Pie velna! — viņš uzkliedza. — Vai tad es esmu pilsoņu sardzes tiesnesis vai vadonis?

— Nē, godātais kungs, bet jūs esat karaļa draugs, — atskanēja pazemīga balss. — Es jūs lūdzu, uzklausiet mani.

Hercogs pagriezās.

Viņa priekšā stāvēja lūdzējs, kas sarka un bālēja.

— Kas jūs esat? — hercogs skarbi noprasīja.

— Nikolā Pulēns, godātais kungs.

— Un jūs vēlaties ar mani runāt.

— Es to lūdzu.

— Man nav vaļas.

— Ari lai uzklausītu kādu noslēpumu, godātais kungs?

— Tos es dzirdu vismaz simtu dienā, jūsējais būs simtu pirmais, un tas jau ir par daudz.

— Ja tur arī iet runa par Jūsu Majestātes dzīvību?

— O, es gribu jūs uzklausīt. Nāciet manā istabā!

Nikolā Pulēns noslaucīja nosvīdušo pieri un sekoja hercogam.

Iedams cauri priekštelpām, Epernons uzrunāja kādu galminieku, kuri te arvien uzturējās:

— Kā jūs sauc?

— Pertinakss de Monkrabo, monsieur, — augstmanis atbildēja.

— Labi, monsieur Monkrabo, nostājieties pie manām durvīm un nelaidiet nevienu iekšā!

Monsieur Monkrabo, kas bija grezni ģērbies oranžkrāsas zeķēs, zila atlasa kamzolī, kurš tēloja skaistuli, paklausīja Epernona pavēlei. Viņš atslējās pret sienu un sakrustotām rokām satvēra aizkara valgus.

Nikolā Pulēns sekoja hercogam viņa kabinetā. Viņš sāka drebēt.

— Pastāsti par jauno sazvērestību, — hercogs pavēlēja, — bet ja tu mani tikai aizkavēsi, tad sargies!

— Monsieur hercogs, tas ir drausmīgākais noziegums — karali grib nozagt!

— Atkal vecais stāsts par nozagšanu! — Epernons nicīgi iesaucās.

— Šoreiz lieta ir ļoti nopietna, hercog.

— Kad Viņa Majestāti grib aizvest?

— Godātais kungs, pirmajā dienā, kad Viņa Majestāte nestuvēs dosies uz Vensēnu.

— Kā viņi to paveiks?

— Nonāvēs abus pavadoņus.

— Kas to izdarīs?

— Monpansjē kundze.

— Nabaga hercogiene, — Epernons iesmējās. — Viņu gan iztēlo par varoni.

— Tāda viņa arī ir, izspiegodama visus jūsu nodomus, godātais kungs.

— Un ar to viņa Snasonā nodarbojas?

— Hercogienes kundze ir Parīzē.