Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Piedodiet, monsieur, — Ernotons teica un turpināja jāt.

Jaunekļi sāka jāt straujos rikšos un vairs neķildojās. Sentmalēns likās

nomierinājies. Patiesībā katrs viņa muskulis dusmās trīcēja. Viņam vajadzēja atzīt, ka viņš Ernotonam nevarēs sekot, jo tā zirgs bija spēcīgāks.

Tas viņu uztrauca. Viņš sāka izmantot pavadu un piešus, bet tas zirgu tikai sakaitināja, kustonis metās sāņus un jātnieks ievēlās upē, pāf kuru patlaban jāja.

Kad viņš atkal piecēlās kājās, viņa seja bija sadauzīta un asiņaina. Sentmalēns apskatījās. Zirgs jau bija izkāpis krastā un auļoja atpakaļ uz Luvru.

Sasities, asiņains, galīgi izmisis, Sentmalēns saprata, ka savu zirgu vairs nenoķers. Šāds mēģinājums būtu smieklīgs.

Viņš atcerējās Ernotonam sacītos vārdus. Ja viņš pie Svētā Antuāna vārtiem negribēja gaidīt dažas minūtes, kāpēc tas gaidīs dažas stundas? Sentmalēns dusmās un izmisumā izvilka dunci. Šajā mirklī viņš gribēja nodurties…

Kamēr Sentmalēns, visādas iespējas pārdomādams, uzkāpa krastā, atskanēja zirgu pakavu troksnis, un uz ceļa parādījās jātnieks ar diviem zirgiem. Tas bija Šarmēns ar viņa izbēgušo zirgu.

Sentmalēna sirdi pārņēma prieks. Viņš jutās pateicību parādā, kas izgaisināja viņa drūmo skatienu. Bet pēkšņi viņš saīga, saprazdams, ka Ernotons bija viņu galīgi uzveicis.

Viņš nomurmināja pateicību, ko Ernotons nemaz neievēroja, sarkdams satvēra zirga pavadu un uzlēca sedlos.

— Pateicos, — savu patmīlību uzveicis, Sentmalēns atkārtoja. Ernotons palocījās un ar roku pieskārās cepurei. Sentmalēnam ceļš tagad šķita neizsakāmi garš.

Ap pustrijiem viņi ieraudzija kādu vīru ar suni. Tas bija gara auguma, ar zobenu pie sāniem. Bet tas nebija Čiko, kaut arī viņa rokas un kājas bija ievērības cienīgas.

Sentmalēns redzēja, ka Ernotons turpina jāt tālāk, vīru nemaz neievērojis, un nolēma, ka biedra kļūdas dēļ varēs gūt gandarījumu. Viņš piejāja pie nepazīstamā.

— Ceļiniek, vai jūs kādu gaidāt? — viņš apvaicājās.

Ceļinieks palūkojās uz Sentmalēnu, kura izskats patlaban nebija visai pievilcīgs. Saplosītā seja, dubļainais ģērbs, drudžaini izstieptā roka atstāja nepatīkamu iespaidu.

— Ja es gaidu, tad es negaidu cilvēku, — tas atbildēja, — un ja es gaidu cilvēku, tad jūs nu gan tas neesat.

— Jūs esat ļoti nelaipns, — teica Sentmalēns, iepriecināts, ka vienreiz varēs izgāzt sakrājušās dusmas. Viņš pacēla zobenu un gatavojās gājējam durt, kad tas pacēla savu spieķi un iesita Sentmalēnam pa plecu. Tad viņš pasvilpa savu suni, kas pielēca zirgam pie kājām un jātniekam pie gurniem un no tā izrāva gabalu gaļas un saplēsa bikses.

Sāpju satrakotais zirgs sāka auļot un aiztrauca tālu garām Ernoto­nam.

Kad viņam bija izdevies zirgu atkal nomierināt un kad Ernotons bija viņu panācis, Sentmalēna iedomība bija gluži izgaisusi.

— Šodien man nelaimējas, — viņš mēģināja smaidīt. — Šis cilvēks ļoti atgādināja karaļa norādīto.

— Viņa majestātes norādītajam cilvēkam nebija ne spieķa, ne suņa.

— Pareizi. Ja es būtu padomājis, viens belziens pa plecu un kodiens kājā būtu mazāk. Prātīgākais būtu palikt gudrākam un mierīgākam.

Ernotons neatbildēja. Viņš piecēlās sedlos, pielika roku virs acīm un iesaucās:

— Tur ir mūsu meklētais. Viņš mūs gaida.

— Monsieur, jums ir labas acis, — Sentmalēns īgni norūca, dusmodamies par biedra jauno veiksmi. — Es varu saredzēt tikai melnu punktu.

Ernotons turpināja jāt. Drīz vien arī Sentmalēns ieraudzīja un pazina karaļa sūtni. Viņš sāka uztraukties un paskubināja zirgu.

Ernotons ar mierīgu skatienu pavērās savā biedrā. Šis skatiens Sentmalēnu nomierināja, un viņa zirgs atkal sāka lēni soļot.

Ernotons nebija maldījies. Ieraudzītais virs tiešām bija Čiko. Arī Čiko bija laba redze un dzirde.- Viņš jau no tālienes bija pamanījis abus jātniekus, un nojautis, ka tie dzenas pēc viņa, tāpēc bija apstājies abus sagaidīt.

Kad viņiem vairs nebija jāšaubās un kad Čiko redzēja, ka tie tuvojas tieši viņam, viņš satvēra zobenu, lai izskatītos diženāks.

Ernotons un Sentmalēns mirkli mēmi uzlūkoja viens otru.

— Tā ir jums, — Ernotons sacīja un palocījās. Sentmalēns dusmās tik tikko nenoslāpa. Redzēdams, ka viņš klusē, Ernotons uzrunāja Čiko:

— Monsieur, mēs abi esam jūsu kalpi. Čiko augstprātīgi smaidīdams palocījās.

— Vai drīkstētu zināt jūsu vārdu? — jauneklis turpināja.

— Mani sauc Ēna, monsieur.

— Jūs kādu gaidāt?

— Jā.

— Ko?

— Vēstuli.

— No kā?

— No Luvras.

— Ar kādu zīmogu?

— Ar karaļa zīmogu.

Ernotons pielika roku pie krūtīm un jautāja:

— Vai jūs šo vēstuli pazīsit?

— Ja tikai redzēšu. Ernotons vēstuli izvilka.

— Tā ir īstā, — sacīja Čiko. — Un jūs taču zināt, kas jums par to

jāsaņem?

— Apliecība.

— Monsieur, — sacīja Ernotons, — karalis mani sūta jums šo vēstuli atnest, bet Šim kungam tā ir jānodod.

Un viņš pasniedza vēstuli Sentmalēnam, kas to saņēma un atdeva

Čiko.

Lai izgaisinātu ikviena greizsirdību, Čiko uzrakstīja šādu apliecību: „Monsieur Ernotona de š armēņa atnesto un monsieur Renē de Sentmalēna pasniegto vēstuli saņēmu

— Lai, Dievs jūs svētī, monsieur, — Sentmalēns novēlēja.

— Laimīgu ceļu, — Ernotons piebilda. — Vai jums nav Luvrai vēl kādas vēstis?

— Nē, monsieur. Pateicos.

Ernotons un Sentmalēns pagrieza savus zirgus pret Parīzi, bet Čiko steidzās tālāk tādiem soļiem, kurus varēja apskaust ikviens kustonis.

Kad Čiko bija pazudis, Ernotons apturēja savu zirgu un sacīja Sentmalēnam:

— Nu, monsieur, ja vēlaties, varat nokāpt!

— Kāpēc? — Sentmalēns izbrīnā jautāja.

— Mūsu uzdevums veikts un mēs varam parunāt. Vieta, man šķiet, ir visai teicama.

— Kā vēlaties, — Sentmalēns atbildēja un nokāpa no zirga, ko viņa biedrs jau bija paguvis izdarīt.

Kad viņš bija nokāpis, pienāca Ernotons un sacīja:

— Jūs zināt, monsieur, ka jūs mani visu ceļu nepatiesi aizskārāt. Vēl vairāk: jūs gribējāt mani piespiest nepiemērotā brīdī izvilkt zobenu, un es vilcinājos. Bet tagad es esmu jūsu rīcībā.

Sentmalēns noklausījās viņa vārdos drūmi savilktu seju. Bet viņa dusmas bija norimušas, un viņš, protams, vairs nevēlējās kauties.

— Monsieur, — viņš atbildēja, — jūs ļaunu atmaksājat ar labu. Es jau visu esmu aizmirsis.

Ernotons savilka pieri.

— Jūsu vārdus ierosināja naids, kas divās stundās gan nevarēja izgaist.

Sentmalēns nosarka, bet neatbildēja.

Ernotons mirkli nogaidīja un tad turpināja:

— Ja karalis izvēlējās mani, tad mana seja viņam patika labāk par jūsējo; ja es neiekritu upē, tad tikai tāpēc, k# es esmu labāks jātnieks par jums; ja es toreiz nepieņēmu jūsu izaicinājumu, tad tikai tāpēc, ka esmu gudrāks; ja mani nesakoda suns, tad tas norāda, ka es esmu uzmanīgāks; ja es tagad prasu gandarījumu, tad es to daru tāpēc, ka man ir vairāk pašcieņas nekā jums…

Sentmalēns drebēja, un viņa acis šķīla zibeņus. Viņa seja izpauda visas viņa ļaunās kaislības. Viņš izrāva zobenu. Ernotons savējo jau turēja cīņai gatavu.

— Atsauciet savus beidzamos vārdus, — Sentmalēns kliedza. — Tas ir par daudz!

— Es neko neatsaukšu. Viens zobena dūriens mūs abus apmierinās.