Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Par viņa ierašanos paziņoja monsieur Epernonam, kas to pieteica karalim, kamēr Luanjaks ziņoja saviem četrdesmit pieciem, no kuriem piecpadsmit iekārtojās gaitenī, piecpadsmit pagalmā un četrpadsmit palika miteklī.

Mītnē četrpadsmit palika tāpēc, ka Ernotonam bija uzticēts sevišķs uzdevums, un viņš pie saviem biedriem neatradās. Tā kā Majēnas hercoga pavadonība nekādas briesmas nevarēja radīt, otrais vads saņēma atļauju atgriezties miteklī.

Majēnas hercogu ieveda pie Viņa Majestātes, kas to sagaidīja ļoti laipni.

— Nu, mīļo brālēn, jūs atkal apmeklējat Parīzi? — karalis jautāja.

— Jā, sire, sava brāļa un savā vārdā es ierados apliecināt, ka mēs esam Jūsu Majestātes uzticamākie pavalstnieki.

— Goda vārds, tas taču nav noslēpums, ko es ļoti labi zinu. Tāpēc vien jums nemaz nevajadzētu ceļot. Jums, droši vien, bija vēl kāds cits iemesls.

— Sire, es baidījos, ka Gīzu nams nenokļūst jūsu nežēlastībā, jo mūsu ienaidnieki nesnauž un izplata nepatīkamas baumas.

— Kādas baumas? — karalis labvēlīgi apvaicājās.

— Kā, — jautāja hercogs, — vai Jūsu Majestāte nav dzirdējis mūs dažādi nopeļam?

— Brālēn, ziniet reiz par visām reizēm, ka es nekad necietīšu, ja te par Gīzu namu runās kaut ko sliktu. Un tā ka tas te visiem labi zināms, tad visi arī klusē.

— Priecājos redzēt savu karali tādā noskaņā. Man tikai jāatzīstas, ka mana steiga gan bijusi lieka.

— O, Parīze ir lieliska pilsēta, kurā arvien var gūt kādus labumus.

— Jā, sire, bet mūs pienākums saista Suasonā.

— Pareizi, hercog. Brauciet tūlīt atpakaļ, lai savu uzdevumu godam varētu veikt, kā esat iesācis.

Hercogs smaidīdams izgāja, un karalis, apmierinātībā rokas berzēdams, atgriezās savās istabās.

Luanjaks pamāja Ernotonam. Tas pateica savam kalpam dažus vārdus un aizsūtīja sekot četriem jātniekiem. Kalps aizskrēja uz stalli, un Ernotons arī nekavējās izpildīt savu uzdevumu.

Majēnas hercogs nevarēja pazust. No pļāpīgā Perduka jau visa Parīze zināja, ka ieradies Gīzu nama princis, un uzticamie līgas pārstāvji sāka atstāt savas mājas, lai uzmeklētu savu vadoni.

Ļaužu bars bija viņam sekojis līdz Luvrai, un te viņu atkal sagaidīja, lai pavadītu līdz viņa pils vārtiem.

Majēnvils velti pūlējās dedzīgākos izklīdināt, brīdinādams:

— Ne tik strauji, mani draugi! Jūs mums tikai kaitējat.

Taču, kad hercogs atgriezās Sentdenas pilī, viņa pavadonība bija divi vai trīs simti viru liela.

Ernotons viegli varēja sekot hercogam un palikt nemanīts. Mirklī, kad hercogs atgriezās, lai sveicinātu, viņš kādā augstmanī, kas savukārt viņu sveicināja, šķita pazinis jātnieku, kas caur Svētā Antuāna vārtiem bija pavadījis pāžu, vai daiļais pāžs bija pavadījis viņu.

Tai pašā brīdī, kad hercogs pazuda pilī, caur pūli spraucās kādas nestuves. Majēnvils gāja pa priekšu, atvilkās aizkars, un Ernotons domāja ieraudzījis savu pāžu jeb dāmu, ko bija sastapis pie Svētā Antuāna vārtiem.

Majēnvils un dāma apmainījās ar dažiem vārdiemus, un nestuves tāpat pazuda pils vārtos. Majēnvils sekoja nestuvēm, un vārti atkal aizvērās. Mirkli vēlāk Majēnvils parādījās balkonā, hercoga vārdā pateicās parīziešiem un ieteica atgriezties mājās, lai ļaunas mēles neiztulkotu ko nevēlamu. Visi izklīda, izņemot desmit hercoga pavadoņus.

Arī Ernotons devās projām, vai vismaz izlikās to darām. Desmit palikušie bija līgas izvēlētie, kuriem bija jāapsveic hercogs un viņš arī jāpārliecina, lai viņa brālis atgriežas Parīzē.

Šie cienījamie pilsoņi bija izgudrojuši visādus nodomus, kuru atbalstam un īstenošanai pietrūka vadoņa.

Busī-Leklērks ziņoja, ka viņš trīs klosteru mūkus apmācījis rīkoties ar ieročiem un sakopojis pieci simti pilsoņu, tā ka viņa pulks bija tūkstoš viru liels. Lašapēls bija sagatavojis visus Parīzes ierēdņus un tautu. Viņš varēja dot divsimt bruņotu viru.

Brigārs bija sapulcējis Lombarda ielas tirgotājus un Sentdēnas ielas kurpniekus. Kruks bija iespaidojis augstskolu. Debārs pārzināja jūrniekus un ostas strādniekus, kuru pulkā bija pieci simti vīru. Lušāram uzticējās pieci simti zirgu tirgotāju un mītnieku, kas bija pārliecināti katoļi. Bolārs un Zilbērs bija ieguvuši daudzu gaļas tirgotāju un citu pilsoņu labvēlību savu nolūku īstenošanai. Maitre Nikolā Pulēns pulcināja visu tautu.

Noklausījies visus ziņojumus un norādījumus, hercogs sacīja:

— Es apbrīnoju līgas spēkus, bet es neredzu mērķi.

Maitre Lašapēls-Morto gribēja sākt garu runu, bet Majēns viņu pārtrauca:

— Pasteidzieties!

Busī-Leklērks tūlīt atbildēja:

— Godātais kungs, mums ir vajadzīgas pārmaiņas, mēs esam stiprākie un varam to panākt. Tas ir īsi, skaidri un noteikti.

— Bet kā jūs šīs pārmaiņas sasniegsit?

— Man šķiet, ka par to jārūpējās līgas vadonim, — Busī-Leklērks paskaidroja.

— Mani kungi, — sacīja hercogs, — jums ir taisnība. Par to jārūpējas līgas vadonim. Bet vadonis arī noteiks, kad kaujai jāsākas. Kaut jūs būtu teicami apbruņoti un trauksmes pilni, signālu uzbrukumam viņš dos tikai tad, kad pats to vēlēsies.

— Bet līga grib pasteigties, — Kruks aizrādīja.

— Kāpēc pasteigties, monsieur Kruk?

— Lai sasniegtu mērķi. Arī mums ir savi nodomi.

— O, ja jums ir savi nodomi, tad es vairs nekā neiebildīšu, — sacīja Majēnas hercogs.

— Jā, godātais hercog. Bet vai mēs varam cerēt uz jūsu atbalstu?

— Protams, ja jūsu nodomi būs man un manam brālim pieņemami.

— Noteikti, monsieur.

— Stāstiet!

Līgas piekritēji saskatījās. Divi vai trīs aizrādīja Lašapēlam-Morto, ka viņš var runāt.

Lašapēls-Morto iznāca priekšā.

— Runājiet! — hercogs pavēlēja.

— Tas ir manējais, Leklērka un Kruķa nodoms. Mēs to vispusīgi pārspriedām un ticam, ka sekmes būs.

— Pie lietas, monsieur Morto, pie lietas!

— Pilsētā ir vairāki mezglapunkti: mazais un lielais Satelē, Tempļa nams, pilsētas valdes nams, arsenāls un Luvra.

— Pareizi, — hercogs piebilda.

— Šos punktus aizstāvēs garnizoni, kurus ātri varēs uzveikt, jo tos vienā rāvienā nevarēs sapulcināt.

— Piekrītu.

— Pilsētu aizstāvēs valdes sardzes strēlnieki. Bet mēs apcietināsim strēlnieku vadoni viņa dzīvoklī. To mēs veiksim bez trokšņa, jo nams atrodas vientuļā vietā.

Majēnas hercogs pakratīja galvu.

— Ielauztie vārti un divdesmit šāvieni tomēr sacels kņadu.

— Mēs šo iebildumu jau paredzējām. Viens sardzes strēlnieks ir mūsējais. Pusnaktī mēs pieklauvēsim pie vārtiem. Strēlnieks atvērs un ziņos vadonim, ka Viņa Majestāte vēlas ar viņu runāt. Tas nav nekas aizdomīgs. Reizi mēnesī šo virsnieku parasti aicina pie karaļa sniegt

ziņojumu un saņemt pavēles. Kad vārti būs vajā, desmit jūrnieki sardzes priekšnieku sagūstīs.

— Nožņaugs?

— Jā, hercog. Pirmā iespēja pretoties ir jau laupīta. Protams, bailīgākie pilsoņi var paziņot citiem ierēdņiem. Tur ir prezidents, kavalieris. O, monsieur Šivernē, Laguels. Labi? Arī tos mēs savaldīsim. Bērtuļa nakts mūs taču ir izmācījusi, kā jārīkojās.

— O! — hercogs iesaucās, saprazdams lietas nopietnību. — Ļoti labi, — viņš turpināja, — bet jūs vēl neesat paskaidrojuši, vai jūs tā vienā mirklī ieņemsit arī nocietināto cietoksni Luvru, ko apsargā gvardi un augstmaņi? Kaut gan karalis ir Joti bailīgs, viņš neļaus sevi nožņaugt kā sardzes priekšnieks. Viņš tvers ieroci, un padomājiet — viņš ir karalis! Viņš iespaidos pilsoņus, un jūs visus nogalinās.