Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— O, atkal viens jaunums, — Nikolā Pulēns izdvesa, nolūkodamies jakobīņa izgaistošajā ēnā. — Pie velna, kāpēc man tas viss jāpēta! Mans darbs taču nav nekāds cēlais! Nolādēts!

Un viņš apgūlās nevis ar mierīgu sirdsapziņu, bet apmierināts, ka viņu aizstāv stiprākais.

Boromē steidzīgi turpināja ceļu un pavisam nosvīdis un elsdams sasniedza Sentdēnas pili tieši tai mirklī, kad hercogs pēc nopietnas sarunas atvadījās no savas māsas, lai varētu apmeklēt kādu dāmu, par ko žēlojās Zojēzs.

Pārrunājuši karaļa pieņemšanu un pilsoņu nodomu, brālis un māsa pārliecinājās, ka karalim nav ne mazāko aizdomu un ka viņu plāns izdosies.

Galvenais darbs bija līgas nodaļu organizēšana ziemeļu provincēs, kamēr karalis savu brāli bija pametis bez palīdzības un Navarras Indriķi gluži piemirsis.

No abiem pēdējiem ienaidniekiem varēja baidīties vienīgi Anžū hercogs, kura godkāre bija valdonīga, par Navarras Indriķi spiegi ziņoja, ka tas nodevies tikai mīlas dēkām un interesējas vienīgi par savām divām vai trim mīļākajām.

— Parīze ir sagatavota, — Majēnas hercogs skaļi sacīja. — Bet starp karali un viņa piekritējiem jārada plaisa. Ievērojot Indriķa nenoteikto raksturu, tas nenāksies grūti. Mūs neviens netrenc, mēs varam kādu laiku nogaidīt.

— Man vajadzīgi desmit vīri, lai īstenotu savu nodomu, — hercogiene klusu paskaidroja. — Es šos vīrus atradu un vairs nekā nevēlos.

Pēkšņi ienāca Majēnvils un ziņoja, ka brālis Boromē vēlas runāt ar hercogu.

— Boromē? — hercogs pārsteigts ievaicājās. — Kas tas tāds?

— Godātais kungs, — Majēnvils atbildēja, — tas ir vīrs, ko jums atsūtīja Nansī, es, jūsu augstība, lūdzu spēcīgu un apķērīgu cilvēku.

— Atceros. Es jums aizsūtīju kapteini Borovīlu. Vai viņš savu vārdu mainījis un tagad saucas Boromē?

— Jā, godātais kungs, mainījis vārdu un tērpu. Viņš saucas Boromē un ir jakobīņu mūks.

— Borovīls jakobīnietis?

— Jā, hercog.

— Kāpēc viņš kļuvis par jakobīnieti? Ieraudzījis viņu mūka tērpā, velns aiz smiekliem aizrītos.

— Kāpēc viņš kļuvis par jakobīnieti, to jūs vēlāk uzzināsit. Tas nav mūsu noslēpums, monsieur.

— Viņa apmeklējums mani uztrauc, — sacīja Monpansjē kundze.

— Mani arī, — Majēnvils piebilda.

— Nekavējies viņu ievest! — hercogiene pavēlēja.

Hercogs vēlējās dzirdēt sūtņa ziņojumu un baidījās nokavēt satikšanos ar mīļāko. Viņš lūkojās uz durvīm un pulkstenī.

— Hallo, Borovīl, — hercogs iesaucās, nevarēdams savaldīties nepasmaidījis, — kā jūs esat apģērbies, mans draugs?

— Godātais kungs, — kapteinis atzinās, — šai velna ģērbā es tiešām jūtos neveikli, bet kam jānotiek, tam jānotiek, kā saka hercogs Gīzs.

— Es taču jūs šajos svārkos neiebāzu, — hercogs atbildēja, — un tāpēc jūs nedrīkstat dusmoties.

— Nē, to izdarīja hercogienes kundze, bet es par to neļaunojos.

— Pateicos, kaptein. Bet tagad stāstiet, kas jums tik vēlu mums sakāms.

Boromē steigā izstāstīja, ka karalis aizsūtījis Zojēzu ar 3000 vīriem palīdzēt brālim Anžū hercogam, un patlaban sūta kādu sūtni ar vēstuli Navarras Indriķim. To saucot par Brikē, un viņš izstāstīja arī par savādā vīra izskatu.

— Velns un elle! Šī vēstule mums jādabū, — hercogs iesaucās. — Jūs sakāt, ka viņš ir priora draugs?

— Jā, kopš tā laika, kad tas te vēl bija vienkāršs mūks.

— O, man ir aizdomas un gan es iegūšu skaidrību, — Majēnas hercogs sauca. — Borovīl, jūs dosities uz Snasonu pie mana brāļa.

— Bet prioreja, godātais kungs?

— Vai jūs nevarat domam Gorenflo kaut ko samelot? Vai viņš jums neticēs? Pastāstiet Gīzam visu, ko jūs zināt par monsieur Žojēzu.

— Labi, monsieur.

— Un Navarra, vai Navarru jūs aizmirsāt, Majēn? — jautāja hercogiene.

— Tas būs mans uzdevums, — Majēnas hercogs atbildēja. — Apseglojat man zirgu, Majēnvil.

Tad viņš klusi piebilda:

— Vai viņš lai dzīvo?.. Jā, viņam jādzīvo!

Pametis abus jaunekļus, Čiko steidzīgi turpināja ceļu.

Bet tiklīdz tie bija pazuduši aiz kāda pakalna, Čiko apstājās, pārlūkoja apkārtni un, nekā aizdomīga nepamanījis, apsēdās grāvmalā, atslēja muguru pret koku un nogrima pārdomās, ko viņš pats dēvēja par prāta vingrinājumiem.

Viņam bija divi naudas maki. Vienu viņš bija saņēmis no Sentmalēna. Makā, protams, atradās zelta un sudraba nauda, bet pašu maku greznoja divi burti H.

— Tas ir skaisti, — maku aplūkodams, Čiko noteica. — Kārlis ir cildens cilvēks! Viņa vārds, viņa ģerbonis! Tas ir augstsirdīgi un jocīgi. Palūkosim, cik makā naudas, vēstuli mēs pārbaudīsim vēlāk… Simts ekiju, tieši tā summa, ko es aizņēmos no Gorenflo… Tas tiešām ir karaliski. Piedodiet, es negribu nopelt. Te ir arī Spānijas nauda… Ļoti skaisti, ļoti pieklājīgi, Indriķīt! Šis maks mani apgrūtina. Man šķiet, ka putni, kas lido man virs galvas, notur mani par karaļa sūtni, bet vēl ļaunāk, ja es tāds šķistu garāmgājējiem.

Čiko izbēra maka saturu saujā, izvilka no kabatas vienkāršu Gorenflo linu maisiņu, sabēra tur zeltu un sudrabu un noteica:

— Jūs varat mierīgi gulēt kopā, mani bērni, jo jūs nākat no vienas Zemes.

— Tas manā labā, — Čiko turpināja. — Tagad parūpēsimies par Indriķi.

Viņš paņēma karaļa vēstuli, ko bija nolicis zemē, lai maku vieglāk iesviestu ūdenī.

Tanī mirklī pa ceļu nāca kāds ar malku apkrauts ēzelis, kuru veda divas sievietes.

Čiko paslēpa vēstuli platajā saujā, ko atbalstīja pret zemi, un ļāva sievietēm aiziet garām. Tiklīdz viņš bija palicis viens, viņš atlauza zīmogu, atplēsa aploksni, ko iesvieda upē, atlocīja vēstuli un sāka lasīt:

„Dārgo brāli, mīla, ko Jums dāvājis svētais karalis Kārlis IX, vēl mīt Luvras pilī un valda arī manā sirdī."

Čiko noliecās.

„Man grūti runāt par bēdīgām un nepatīkamām lietām. Mēs zinām, Jūs esat stiprs nelaimē. Es nevilcināšos ziņot Jums par lietām, ko uztic tikai drošiem un pārbaudītiem draugiem."

Čiko vēlreiz noliecās.

„Manas karaļa intereses spiež Jūs pārliecināt. Šīs intereses ir mans un jūsu gods, manu brāli.

Mūs abus ielenc ienaidnieki. Čiko Jums visu paskaidros."

— Chicotus explicabit, — Čiko noteica.

„Jūsu kalps vikonts de Turēns Jūsu galmā nestāv dīkā. Bet Jūsu kundzei, ko es ne labprāt dēvēju par savu māsu, vairāk derētu saudzēt Jūsu godu, ko viņa nedara."

— O! — Čiko izdvesa. — Quaeque omittit facere. Cik cietsirdīgi!

„Es aizrādu, manu brāli, uzmaniet, ka Margo ar vikontu de Turēnu,

kas satiekas ar mūsu naidniekiem, neapkauno Burbonu namu. Kad Čiko jums būs izskaidrojis manu vēstuli, nekavējoties rīkojieties."

— Statim atque and i vēris Chicontum iitteras ex plicantem. Turpināsim, — noteica Čiko.

„Būtu nepatīkami, ja sāktu apšaubīt Jūsu pēcnākamo ciltskoku, manu brāli. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo es gan palikšu bez atvases.

Abi vainīgie, ko es Jums norādu kā brālis un karalis, visbiežāk satiekas mazajā Luanjakas pilī. Šī pils ir intrigu šūpulis, kas Gīziem nav svešs. Jo Jūs taču zināt, cik karsti mana māsa aizrāvās ar Indriķi Gīzu un manu brāli Anžū hercogu."

— Ouo et quam ir regulāri amore sit persecuta et Henricums Guisium et germanum meum etc. — čukstēja Čiko.