Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Uzbrukumam Luvrai mums ir četrsimt vīru, un šādu pulku karalis gan neiespaidos.

— Vai jūs domājat, ka ar viņiem pietiks?

— Protams, mēs esam desmit pret vienu, — Busī-Leklērks paskaidroja.

— Un šveicieši? Tur ir jūsu četri tūkstoši, mani kungi!

— Jā, bet viņi stāv nometnē astoņas jūdzes no Parīzes. Ja arī karalis nosūta ziņu, tad sūtnim jājāj divas stundas, bet šveiciešiem kājām jānāk astoņas stundas. Bet desmit stundās mēs būsim kungi visā pilsētā.

— Labi. Es visam piekrītu. Sardzes virsnieku nožņaugs, politiķus savaldīs, pilsētas aizstāvjus iznīcinās. Tas viss iespējams. Bet pēc tam?

— Mēs nodibināsim godīgu valdību, — Brigārs iebilda. — Tā mēs savās austuvēs varam mierīgi strādāt, ja mūsu sievām un bērniem ir maize, vairāk mums nekā nevajaga. Viena otra mūsējā godkāre varbūt tieksies sasniegt desmitnieka vai kāda pulka komandiera godu. Bet augstāk mūsu ilgas netiecas. Mēs neesam nepiepildāmi.

— Monsieur Brigār, jūsu vārdi ir zelta vērti, — sacīja hercogs. — Jā, es zinu, jūs esat godīgi, un jūs savās rindās necietīsit nevienu svešu piejaukumu.

— Nē, nē, — atskanēja balsis. — Labu vīnu nedrīkst samaitāt!

— Lieliski! — hercogs iesaucās. — Leitnant, sakiet, vai galvaspilsētā ir daudz nevēlamu pilsoņu?

Klusais Nikolā Pulēns iznāca priekšā un atbildēja:

— Jā, hercog, pārāk daudz.

— Vai varat minēt šo ļaužu sēnalu skaitu?

— Apmēram.

— Saskaitiet, maitre Pulēn.

Pulēns saskaitīja uz pirkstiem.

— Zagļu ir divi vai trīs tūkstoši, klaidoņu un ubagu divi vai divi tūkstoši pieci simti. Gadījuma zagļu pusotra vai divi tūkstoši. Slepkavu četri vai pieci simti.

— Labi. Kopā apmēram seši tūkstoši karātavu putnu. Kādas ticības ir šie ļaudis?

— Kā vien vēlaties, hercog.

— Vai tie ir hugenoti vai katoļi?

Pulēns pasmaidīja.

— Viņi ir dažādu ticību, monsieur, vai arī neticīgie. Viņu Dievs ir nauda, viņu pravietis ir asinis.

— Labi. Un kāda ir viņu politiskā pārliecība? Vai viņi ir Valuā piekritēji, līgas, dedzīgi politiķi vai Navarras atbalstītāji?

— Viņi ir zagļi un laupītāji.

— Hercog, — iebilda Kruks, — jūs taču nedomājat, ka tie varētu būt mūsu palīgi!

— Nē, tā es nedomāju, bet tieši tas mani biedē.

— Kas jūs biedē? — daži izbrīnā ievaicājās.

— O, jūs taču saprotat, ka šie ļaudis, kam nav, ne ticības, ne pilsoņu pārliecības, kuriem ar jums nav nekāda sakara, redzēdami, ka Parīzē nav sargu, nav īstas varas, un nav karaļa, sāks izlaupīt jusu mājas un radīs neapšaubāmu neapjaušamu nemieru un postu.

— Pie velna! — līgas piekritēji iesaucās.

— Man šķiet, ka tāpēc vien jābūt ļoti apdomīgiem, vai ne? — hercogs turpināja. — Es nopietni pārdomāšu, kā šo nelaimi novērst. Mani un manu brāli vispirms interesē tikai jūsu labklājība.

Līgas atbalstītāji tam piekrita.

— Mani kungi, atļaujat vīram, kas nojājis divdesmit četras jūdzes, kādu stundu atgulties. Vēl mums nekas nedraud, bet ja jūs sāksit rīkoties, tad gan jāsagatavojas uz vi su. Vai jūs tā nedomājat?

— Jā, hercog, — atbildēja Brigārs.

— Teicami.

— Mēs atvadīsimies, godātais kungs, — Brigārs turpināja. — Un kad mēs atkal tiksimies…

— Neraizējieties, cik vien ātri būs iespējams, mani kungi, — Majēnas hercogs atbildēja. — Varbūt rīt, vēlākais — parīt.

Un viņš tos atstāja. Līgas piekritēji palika vēl apspriesties par gudro padomu, kas norādīja jaunas, neparedzētas briesmas.

Tiklīdz hercogs bija pazudis, pavērās kādas tapetēm aizslēptas durvis un zālē strauji ienāca kāda dāma.

— Hercogiene! — līgas atbalstītāji iesaucās.

— Jā, mani kungi, un viņa jūsu atturību izkliedēs, — hercogiene atbildēja.

Līgas piekritēji, kas pazina viņas apdomību un arī viņas sajūsmu, sapulcējās ap daiļo pavēlnieci.

— Mani kungi, — hercogiene smaidīdama turpināja, — ko žīdi nevarēja izdarīt, to Judīte viena paveica. Vai ticat? Arī man ir savs nodoms.

Un viņa pasniedza līgas atbalstītājiem divas baltas rokas, kuras tie pieklājīgi noskūpstīja, un tad izklīda pa tām pašām durvīm, pa kurām bija izgājis Majēnas hercogs.

— Goda vārds, — Busī-Leklērks iesaucās, — hercogiene ir īsta ģimenes galva!

— O! — Nikolā Pulēns, sviedrus slaucīdams, izdvesa. — Kaut es nekur nebūtu iejaukts!

Pulkstenis bija desmit vakarā. Līgas locekļi aizgāja visai nospiesti un ielu stūros izklīda.

Nikolā Pulēns, kas dzīvoja vistālākajā nomalē, turpināja ceļu viens un pārdomāja savu nožēlojamo stāvokli.

Diena bija bijusi pilna bīstamu nejaušību.

Dziļās domās nogrimis, iedams pa šauro Pjēra Reāla ielu, Nikolā Pulēns ieraudzīja pretējā virzienā skrienam kādu jakobīnieti, kas savus svārkus bija sacēlis līdz ceļiem. Vienam vajadzēja atkāpties, jo divi cilvēki šajā spraugā nevarēja izmainīties.

Nikolā Pulēns cerēja, ka mūks būs pazemīgs un griezīs ceļu karavīram, bet viņš bija maldījies. Mūks skrēja kā vajāts briedis. Viņš bija kā kādu mūri apgāzis. Pulēns streipuļodams atrāvās sāņus, lai viņu nenogāztu zemē.

Abu stāvoklis bija nožēlojams. Pulēns zvērēja, mūks lādējās. Pēdējais satvēra karavīru aiz rokām un gribēja piespiest pie sienas, lai tiktu garām, un šajā mirklī viņi viens otru pazina.

— Brāli Boromē! — Pulēns iesaucās.

— Maitre Nikolā Pulēn! — mūks attrauca.

— Kā klājas? — Pulēns laipni apvaicājās.

— Ļoti bēdīgi, — mūks atbildēja, — jo jūs mani aizkavējat, bet man jāsteidzas.

— Jūs esot velns cilvēka ādā! — Pulēns teica. — Arvien kareivīgs kā romietis! Kur jūs tā skrienat tik vēlā stundā? Vai prioreja deg?

— Nē, es dodos pie hercogienes, lai runātu ar Majēnvilu.

— Pie kādas hercogienes?

— Man šķiet, ir tikai viena hercogiene, pie kuras var runāt ar Majēnvilu.

— Ko jūs darīsit pie Monpansjē kundzes?

— Mans Dievs, — Boromē meklēja atbildi, — Monpansjē kundze lūdza mūsu godājamo prioru uzņemties padomdevēja pienākumus. Bet viņš šaubās un vilcinās piekrist. Pieņemšana bija nolikta uz rītdienu, un tagad man jāpaziņo hercogienei, ka doms Gorenflo atsakās.

— Ļoti labi, mī|o brāli, bet man neliekas, ka jūs ejat uz Gīzu pili. Es teikšu vēl vairāk: jūs tai esat pagriezis muguru.

— Pareizi, jo es nāku no turienes.

— Kurp jūs ejat?

— Pilī man pateica, ka hercogienes kundze patlaban atrodoties pie Majēnas hercoga, kas šovakar ieradies un apmeties Sentdēnas pilī.

— Pareizi… hercogs tiešām atrodas Sentdēnas pilī un arī hercogienes kundze ir tur. Bet, tēvs, kāpēc jūs gribat mani krāpt? Tas taču nav mantu pārzinis, kas liek rūpēties par klostera ienākumiem.

— No tādas princeses, kāpēc ne?

— Un jūs, Majēnvila uzticamais, neticat Monpansjē kundzes grēku nožēlai?

— Kam tad man jātic?

— Pie velna, mans mīļais, jūs taču zināt, cik tālu ielas vidus atrodas no priorejas, jo jūs taču to izmērījāt. Uzmanieties! Jūs tik maz stāstāt, ka es daudz ko iedomāšos.

— Jūs esat netaisns, mīļo Pulēn, es neko citu nezinu. Neaizkavējiet mani, es jūs lūdzu, citādi es hercogieni atkal nesastapšu.

Redzēdams brīvu ceļu, Boromē novēlēja Nikolā Pulēnam labunakti un aizsteidzās.