Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

— Bet jūs, — jautāja strēlnieks, — vai jūs neēdīsit?

Berta noraidoši papurināja galvu un otrreiz ielēja viņam vīnu. Tāda bija tolaiku paraža, ka daiļās dāmas uzskatīja par nepieklājīgu ēst un dzert, un Hermanis bieži bija redzējis dzīrēs, kur tam vajadzēja apkalpot, ka bruņinieki ēda un mielojās, bet pils dāmas sēdēja rokas klēpī salikušas, it kā viņas tāpat kā taurenīši un puķes, kam tās savā grācijā līdzinājās, pārtiktu tikai no rasas un smaržām. Viņš nodomāja, ka arī Berta dara tāpat, un tāpēc ēda un dzēra, it kā tā mielotos līdz ar viņu. Tomēr nevarēja teikt, ka laipnā pils kundze vakariņās neņemtu nakādu dalību: redzēdama, ka Hermaņa glāze ir tukša, viņa to pielēja jau trešo reizi.

Hermanis nejuta vairs ne baiļu, ne uztraukuma. Vīns bija lielisks un īsts, jo atstāja uz baudītāju pilnīgi reālu iespaidu: Hermanis jutās pilns drosmes un pašpaļāvības un, klusībā izvērtēdams savas labās īpašības, viņš vairs nebrīnījās, ka arī viņam beidzot reiz pienākusi laime, bet vienīgi par to, ka tā uz sevi bija likusi tik ilgi gaidīt. Šai pacilātības brīdī viņš pēkšņi pamanīja uz krēsla noliktu liru, uz kuras, likās, nesen vēl bija ticis spēlēts, un nodomāja, ka pie tik lieliskām vakariņām mazdrusciņ mūzikas nekaitētu, tāpēc viņš galanti palūdza Bertu paņemt liru un viņam kaut ko padziedāt.

Izstiepusi roku, Berta paņēma instrumentu un izvilināja no tā tik skumju akordu, ka Hermanis nodrebēja līdz sirds dziļumiem. Tiklīdz viņš bija attapies no pirmā saviļņojuma, kad jaunava maigā dziļā balsī iesāka kādu balādi, kuras teksts tik ļoti saskanēja ar pašreizējo situāciju, ka varēja to uzskatīt par noslēpumainās jaunavas pašas improvizāciju.

Tā bija dziesma par pilskundzi, kas mīl strēlnieku.

Hermanis, protams, tūdaļ ievēroja šo norādījumu, un ja līdz šim viņš vēl šaubījās, tad šī dziesma izgaisināja viņā jebkuras šaubas. Tāpēc pie pēdējā panta viņš piecēlās, apgāja ap galdu un nostājās tik tuvu Bertai, ka viņas roka, slīdēdama pār stīgām, iekrita Hermaņa rokās. Šī roka bija auksta kā ledus. Strēlnieks neviļus nodrebēja, bet tūdaļ atkal saņēmās.

— Ak, kundze, — viņš teica, — es gan esmu tikai nabaga strēlnieks bez vārda un stāvokļa, bet lai mīlētu, mana sirds nav sliktāka kā karalim.

— Es vairāk neprasu, kā tikai sirdi, — atbildēja Berta.

— Tātad jūs esat brīva? - uzdrošinājās Hermanis.

— Es esmu brīva, — atbildēja Berta.

— Es jūs mīlu, — teica strēlnieks.

— Es tevi arī, — atbildēja Berta.

— Un jūs būtu ar mieru mani precēt? — iesaucās Hermanis.

Ne vārda neteikusi, Berta piecēlās, aizgāja pie kāda skapja, atvilka atvilkni un, izņēmusi divus gredzenus, pasniedza tos Hermanim, tad, atgriezusies pie skapja, viņa, aizvien vēl klusēdama, izņēma no tā līgavas vaiņagu, viņa pagriezās pret Hermani un teica:

— Es esmu gatava.

Hermanis negribot nodrebēja, tomēr viņš jau bija gājis pārāk tālu, lai neietu līdz galam. Un ko tad galu galā viņš varēja zaudēt, viņš, nabaga strēlnieks, kuram nepiederēja ne pēdas savas zemes un kuram jau vakariņu galda sudraba trauki būtu bijis vesels kapitāls?

Viņš pasniedza roku savai līgavai un savukārt pamāja ar galvu, ka viņš ir gatavs tai sekot.

Ar savu salto roku Berta saņēma Hermaņa kaistošos pirkstus un, atvērusi kādas durvis, iegāja tumšā ejā, kurā pa šaurajiem, retajiem logiem šad un tad ieplaiksnījās mākoņos pazibošā mēness bālā gaisma. Ejas galā atradās kāpnes, kas veda uz leju pilnīgā tumsā. Še Hermani sagrāba neizprotamas trīsas, viņš apstājās un gribēja griezties atpakaļ, bet viņam likās, ka Berta sažņaudz viņa roku ar pārdabīgu spēku, tā kā viņš pa pusei aiz kauna, pa pusei vilkšus vilkts turpināja tai sekot.

Pa to laiku viņi turpināja kāpt arvien dziļāk un pēc kāda laiciņa, vērojot pēc drēgnā mitruma, Hermanim likās, ka viņi ir nonākuši pazemē. Drīz vien viņš par to noteikti pārliecinājās: viņi vairs nekāpa lejup, bet gāja pa līdzenu vietu, ko bija viegli pazīt kā pagraba klonu.

Pagājusi desmit soļu, Berta apstājās un, pagriezusies pa labi, teica:

— Nāciet, mans tēvs!

Tad viņa devās tālāk.

Pagājusi vēl desmit soļu, viņa atkal apstājās un, pagriezusies pa kreisi,

teica:

— Nāciet, mana māte!

Tad, turpinādama savu ceļu, vēl pēc desmit soļiem viņa teica trešo reizi:

— Nāciet, manas māsas!

Un kaut gan Hermanis nekā neredzēja, viņam likās, it kā tas dzirdētu aiz sevis soļus un drēbju čaukstoņu. Šai bridi viņa galva pieskārās velvei, bet Berta piespieda tai ar pirkstu un tā atvērās.

Viņi bija iznākuši no kapa un atradās altāra priekšā spoži apgaismotā

baznīcā.

Tai pašā bridi altāra priekšā pacēlās divas akmens plāksnes un Hermanis ieraudzīja iznākam Bertas tēvu ar māti tajos pašos tērpos, kādos tos bija redzējis ēdamistabas ģīmetnēs un aiz tiem baznīcas vidū pie pils piederošās abatejas mūķenes, kaut gan ši abateja jau vairāk nekā gadu simteni gulēja drupās.

Visi bija sapulcējušies uz laulībām: jaunais pāris, vecāki un kāzu viesi, trūka tikai paša priestera. Berta pamāja un kāda biskapa marmora tēls, kas gulēja savās kapenēs, lēnām piecēlās un nostājās altāra priekšā. Hermanis tagad rūgti nožēloja savu neuzmanību un būtu atdevis dažus gadus no sava mūža, lai tik vēl varētu būt sardzes telpā un gulēt pie saviem biedriem. Bet kāds pārdabisks spēks viņu aizrāva un viņš līdzinājās cilvēkam, kas sapņo briesmīgu sapni un nespēj ne kliegt, ne bēgt.

Pa to laiku Otons bija pamodies un viņa acis gluži dabīgi pagriezās uz to pusi, kur vajadzēja atrasties Hermanim, bet tā tur vairs nebija un ari neviens cits nestāvēja viņa vietā. Otons piecēlās. Viņš neskaidri atcerējās, ka, miegā laizdamies, it kā būtu redzējis atveramies kādas durvis un tajās parādāmies jaunu meiteni. Bet viņš to bija noturējis par sapņu parādību, turpretī tagad tas apstāklis, ka Hermaņa vairs nebija zālē, piedeva šai parādībai jau īstenības nokrāsu. Viņš tūdaļ palūkojās uz durvīm, jo noteikti atcerējās, ka viņa sardzes laikā tās bija aizdarītas — durvis bija vaļā.

Bet varbūt Hermanis, noguruma pārņemts, bija iemidzis. Otons paņēma egles zaru un, aizdedzinājis to pie kamīna, citu pēc cita apstaigāja visus gulētājus, bet meklētā starp tiem nebija. Tagad viņš pamodināja veco strēlnieku, kuram bija reize stāties sardzē. Otons viņam pastāstīja par visu notikušo un lūdza to palikt nomodā, kamēr viņš dosies meklēt pazudušo biedru. Vecais strēlnieks tikai pakratīja galvu un teica:

— Hermanis būs redzējis Vindekas pils kundzi un tad viņš ir pagalam.

Otons uzstāja , lai vecais tam ko vairāk paskaidro, bet tas uz to nebija

piedabūjams. Tomēr šie daži vārdi nebūt nemazināja Otona vēlēšanos doties sameklēt pazudušo biedru, bet piedeva tam vēl jaunu sparu. Visā šai notikumā viņš redzēja kaut ko noslēpumainu un pārdabisku, ko viņš savā godkārībā un drosmē pirmais gribēja izdibināt. Pirmkārt, viņš Hermani mīlēja, jo šajās divās kopīgā ceļojuma dienās viņš bija izrādījies par krietnu un sirsnīgu biedru, ko tam bija žēl zaudēt. Otrkārt, viņš ļoti paļāvās uz kādu svētu medaljonu, ko viņa sencis bija atvedis no Palestīnas, ar ko tas bija pieskāries Kristus kapam. Šo medaljonu jau bērnībā tam bija uzdāvājusi māte, un viņš to vienmēr bija nēsājis uz krūtīm.

Lai arī ko iebilda vecais strēlnieks, Otons tomēr neatteicās no reiz pieņemtā lēmuma un ar lāpu rokā iegāja blakus istabā, uz kuru durvis bija palikušas atvērtas. Tajā nebija nekā uzkrītoša, izņemot to, ka vēl kādas citas durvis, tāpat kā pirmās, bija palikušas vaļā. Otons nodomāja, ka Hermanis ienācis pa pirmajām, būs aizgājis pa otrajām. Viņš tāpēc turpināja iet uz priekšu pa to pašu ceļu un izgāja cauri visām tām telpām, pa kurām bija gājis Hermanis. Ceļš beidzās svētku zālē.